Viņas darbi līdz pat 28. augustam skatāmi izstādē "Apli pielūdzot" Ojāra Vācieša muzejā. Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" – par to, kāds bija pirmais Brigitas radītais kronis, par kroņu stāstiem, materiāliem, no kā tie top, un satikšanos ar grupu "Tautumeitas".
Liene Jakovļeva: Dzīvē esam pazīstamas jau gana sen, bet šādā veidā – pie mikrofona – laikam neesam satikušās. Kopā mūs reiz saveda ceļi Latvijas Nacionālajā operā, kurā tu gan vēl nebiji kroņu māksliniece, bet darbojies menedžmentā un darīji visu, lai citiem māksliniekiem būtu plašāks skanējums pasaulē. Pēcāk tev bijuši dažādi darbības atzari – gan tūrismā, gan dažādas idejas realizējot un suvenīrus veidojot, gan menedžmentā darbojoties. Bet šobrīd mēs tevi zinām un varam arī no jauna iepazīt Ojāra Vācieša muzeja telpās kā kroņu mākslinieci tur sarīkotajā tavu kroņu izstādē. Kāpēc nevis vainagi, bet kroņi?
Brigita Stroda: Tāpēc, ka latviešiem [labāk] ir pazīstami vainagi, kā zinām pēc pērn Latvijas Nacionālā vēstures muzeja veidotās brīnišķīgās izstādes – jau kopš sestā gadsimta. Mums gadā ir arī ļoti ikoniski notikumi: viens no tiem ir Jāņi, kad visiem jāliek galvā pļavā plūkto ziedu un ozollapu vainagi. Vēl mums ir tautastērpi, kuri jāveido pēc etnogrāfiskām tradīcijām. Lai atšķirtos i no tautastērpiem, i no Jāņiem, izvēlējos to, ko veidoju kā mākslas darbus, nosaukt par kroņiem.
Tavi kroņi ir karaliskie vai arī ikdienā nēsājamie kroņi? Vai labāk pie sienas liekami? Vai arī tie ietver visu to, ko tikko nosaucu?
Tie patiešām ietver visu, ko tu nupat pateici, bet principā mans kronis ir mākslas darbs, kuram vienkārši ir konkrēta forma. Savulaik izglītojos kā scenogrāfe, kaut arī īsti nestrādāju šajā jomā – pārgāju uz kultūras menedžmentu. Iedomājieties, ka galva ir kā maza skatuvīte, un tad tas mākslas darbs veidojas ap galvu... Tāpēc arī savulaik izgudroju terminu "mikroscenogrāfija". Bet – jā, tas ir mākslas darbs.
Vai tas ir karalisks? Droši vien – nē, jo kronis ir vēsturisks jēdziens; tas ir vēsturisks varas simbols.
Ja runājam par varu, savos mākslas darbos, kurus var valkāt jebkad, uzrunāju cilvēka personīgo varu vai to varu, kas tev ir pār sevi... Kronis ir arī dekors, kuru, ja esi tādu izgatavojis vai iegādājies, nevajag slēpt kastē zem gultas – var to arī piekārt pie sienas.
Tavi kroņi ir paredzēti tikai sievietēm?
Nē, nē, nē! Daudz kroņu esmu veidojusi arī vīriešiem.
Tātad kronis nav gluži sievišķības simbols?
Nē, tas nav sievišķības simbols. Vienkārši sievietes vairāk to izvēlas valkāt. Bet ir kroņi arī dažādiem vīriešiem. Un ir arī precēti pāri, kuros katram ir savs kronis, bet tie saliekas kopā vienā.
Katram no taviem kroņiem noteikti ir arī savs mazais stāsts?
Jā, bet stāsti ir visdažādākā veida: nav obligāti jābūt lineāram naratīvam. Tie var būt vienkārši impulsi, idejas, kuras rodas tad, kad rodas pats kronis. Un
kronis rodas nevis smadzenēs, bet citur – domāju, ka citi mākslinieki teiks ko līdzīgu. Un tad nu šis stāsts, kas parādās izstādē, ir mans mēģinājums skatītāju pietuvināt tam, kas noticis manī, veidojot konkrēto kroni.
Bet, protams, skatītājam dota brīva izvēle – viņš var domāt, ko vien vēlas – kā jau tas parasti arī notiek, redzot jebkuru mākslas darbu.
Un reizēm tas stāsts rodas tieši no konkrētā kroņa nēsāšanas! Reiz biju pie tevis ciemos, un tu man vienkārši teici – ņem vienu kroni, kas man šķiet skaists! Paņēmu to, kas veidots no mazām metāla monētiņām, tādām kā bārkstiņām. Tobrīd kronis bija tapšanas procesā – uz sagataves. Es to laiku pa laikam lepni uzlieku galvā, jo man tas šķiet tik skaists, kaut tavā prātā droši vien tas bija tāds pavisam ātri saveidots. Bet, lūk – es, to valkājot, veidoju savu stāstu.
Labi, ka tā! Tavs stāsts ir daļa no radīšanas procesa. Manā gadījumā tas ļoti bieži nāk no pašas matērijas vai materiāliem, vai arī no formas, kas ir dzinējspēks. Piemēram, man ir viens ļoti augsts kronis, kurā neatveidoju ne Blumbergu, ne Rīgas gaiļus, bet tie ir skaidri nolasāmi, jo tie tādā veidā vienkārši atnāca. Tā vienkārši gadījās.
Par materiāliem tev noteikti ir īpašs stāsts. Visvērtīgākais kronis laikam ir tas, kurā tu esi izmantojusi sudrabu. Bet vispār tavu kroņu materiāli ir katram pieejami mežā, sadzīvē vai "Otrās elpas" veikalos. Tikai jābūt radošumam, kā to izmantot.
Tu runā par to īpašo kroni, kurš patiešām reāli gatavots no sudraba un apskatāms arī izstādē. Tam ir ļoti skaists stāsts. Proti, beidzamos divus gadus samērā daudz laika esmu pavadījusi Austrālijā. Tur biju ciemos pie Ingus Purēna, kurš tagad dzīvo Rīgā. Viņš tīrīja sava tēva un vectēva rotkaļu darbnīcu, un
uz galda bija tāda liela kaste, uz kuru skatoties, manas acis iepletās, un es viņam prasīju – kas tas tāds?! Ingus teica – ai, tie ir sudraba atkritumi, mēs tos sakausēsim. Iesaucos – nē! Vai varu no tās kastes kaut ko sagrabināt? Un Ingus teica – ņem, cik uziet.
Un no šiem sudraba "atkritumiem" izveidots ļoti skaists kronis – viens no jaunākajiem, kas man ir īpaši mīļš. No šīm sudraba "atliekām" veidojās stāsts un veltījums Purēnu ģimenei. Tā arī kronis tika nosaukts – par "Purēnu pūru".
Bet nav gluži tā, ka ikkatrs kronis tiek veidots, konkrēti par kādu cilvēku domājot?
Nē, nekādā gadījumā. Bet ir kroņi, kas ir veltījums kādam cilvēkam vai arī tos cilvēki pasūta. Piemēram,
ir viens kronis, kura nosaukums ir "Noslēpumi", un tas ir veltījums Ievai Lešinskai. Kronis sastāv no īstiem noslēpumiem!
Bet tie ir veidoti, būvējot pašu kroni. Tas nozīmē, ka neviens netiks pie šiem noslēpumiem, izņemot tikai tad, ja kronis tiks izjaukts. Bet, ja kronis izjaukts, tad mākslas darbs ir pagalam.
Ieva Lešinska zina šos noslēpumus?
Nē! Es jau saku – tas ir noslēpums... (smaida)
Kas ir trakākie, mums neiedomājamākie materiāli, kurus esi izmantojusi savos kroņos?
Makaroni.
Vārīti?
Nē. (smejas) Zinu, ka nedrīkstam reklamēt, bet ir viens konkrēts restorāns Rīgā, ar kuru es draudzējos un kurš man pasūtīja vienu godalgu loterijai. Uztaisīju kroni no makaroniem jeb īpašiem pastas paveidiem, un tas bija tik milzīgs hits, ka arī nākamajā gadā tādu uztaisīju.
Bet, piemēram, izstādē ir viens ļoti skaists kronis, kas man pašai ļoti patīk, un tas veidots no spoguļa lauskām. Kad saplīst spogulis, tu sevi vairs tajā neredzi, taču tomēr redzi kaut ko. Un arī sevi tu redzi, tikai mazliet savādāk. Un arī pašu spoguli tu redzi savādāk.
Kurš bija tavs pirmais kronis?
Mans pirmais kronis tapa Londonā, un tas saistās ar kroņa darināšanas pašiem sākumiem, kad man bija 17 gadi. Toreiz ar mammu taisījām man īsto tautastērpu, jo katrai ģimenei bija ģimenes tautastērps, bet man vajadzēja savu. Kādā grāmatā biju redzējusi fotogrāfiju ar Lejaskurzemes vizuļu līgavas vainagu. Pati sev teicu – es to uztaisīšu! Un, kā man ļoti patīk uzsvērt, šī doma nenāca no smadzenēm, bet no citurienes. Jo prāts teica – nē, tu to nevari, jo esi meitene, un tas ir metāls. Un tad pagāja divdesmit pieci, trīsdesmit gadi, jau dzīvoju Latvijā, bet strādāju Londonā, vadot Latvijas Tūrisma informācijas biroju.
Ieeju veikalā, un redzu lampu, kurai blakus ir metāla mežģīne. Ieraugu šo metāla mežģīni, un man ir skaidrs – te ir mans kronis...
Tā tas sākās. Uztaisīju kroni ar metāla mežģīnēm, izmantojot arī antīku zviedru brokādi un antīkas sudraba auduma mežģīnes, kuras pirku tirdziņā, kad dzīvoju Francijā.
Kad pirms intervijas runājām, kāda mūzika varētu ieskanēties mūsu sarunas laikā, teici – ja kaut kas no latviešu tautas mūzikas, tad tās varētu būt "Saucējas". Kāpēc? Jo viņas taču nevalkā tavus kroņus – atšķirībā no "Tautumeitām".
"Saucējas" un it sevišķi Iveta Tāle man ir ļoti mīļas un sirdij tuvas. Kad "Saucējas" vēl tikai veidojās, mana māsa, kura dzīvoja Zviedrijā, izveidoja tautas mūzikas ansambli "Vilcējas". Viņas bija draudzenes: abas Latvijā pat kopā brauca ekspedīcijās, un tas, ko "Saucējas" dara, manuprāt, ir padziļinātā līmenī. It sevišķi, kā viņas ierakstījušas gaviles dabā – viņas nodarbojas ar tādām lietām, kas man šķiet dziļi autentiskas. Ne tā, ka citi ansambļi nav autentiski. Vienkārši "Saucējas" ir īpašas.
Tavi kroņi ar tautastērpiem kopā iet vai neiet?
Neiet nekādā ziņā, jo – vai mums tas patīk vai ne,
tautastērps ir sava veida iekonservēta muzeja tradīcija, kura nemainīsies. Kopš 20. gadsimta sākuma attīstība tur vairs nenotiek.
Tas, kas attīstās, ir tava izvēle – piemēram, tu vari lietot etnogrāfiskus elementus savā apģērbā. Velc, ko un kā gribi! Bet tādas lietas kā stilizēta tautastērpa nav! Tas ir vienkārši tērps. Jā, es izmantoju tautastērpa vainagu vai tautastērpa detaļas kādā savā kronī, bet ar tautastērpu to nevalkā.
Un kā tu ar "Tautumeitām" satikies?
Jau sen, kopš tiem laikiem, kad braucu uz Latviju astoņdesmitajos gados, pazīstu "Grodus". Un tad biju vienas grāmatas atvēršanas svētkos, kur grupa "Lata Donga" spēlēja vienu ārkārtīgi skaistu latgaliešu klezmeru. (Grupas kodolu veido ģimene, kura jau trešajā paaudzē izpilda tautas mūziku – Aīda Rancāne, Asnate Rancāne, Aurēlija Rancāne un Andris Kapusts – red.) Pieskrēju klāt Aīdai Rancānei un jautāju, kur varētu dabūt šo ierakstu. Un viņa, runājot par abām savām meitām, teica: labi, labi, bet viņas grib kaut ko no tevis! Un tad mēs sākam runāt. Pirmie viņu kroņi radās tāpat kā visi pārējie – darbnīcā, viņas pašas uztaisīja.
Tādā kā meistarklasē?
Tieši tā!
Šādas meistarklases tu pasniedz bieži, daloties savās zināšanās un rosinot arī citus taisīt savus kroņus.
Meistarklases ir mana radošuma sastāvdaļa. Angliski to sauc – My Arts Practice. Ja sēžu studijā un viena pati meistaroju kroņus, dzīvoju tādā elitārā, kā Katrīna Neiburga teiktu, sologāmijā. Bet strādājot meistarklasēs, man ir iespēja runāties un pavadīt laiku ar visdažādākajiem cilvēkiem visā Latvijā, kas man dod pamatu un sniedz iespēju atkal un atkal no jauna pārliecināties, ka nu patiešām – katrs cilvēks ir radošs! Un izejot no tiem pašiem materiāliem, sanāk tādi brīnumi!
Bet, protams, tur arī ir sava veida domāšanas iepotēšana. Tas ir tas, ko minēju intervijas sākumā – ka cilvēks, valkājot kroni, var savienoties ar sajūtām, kas mudina pašam ņemt atpakaļ savu varu pār sevi, justies drošāk, veicināt pašapziņu, kas neapšaubāmi cilvēku gribot vai negribot pārņem, valkājot kroni.
Tāpat kā uzvelkot tautastērpu, vienmēr gribas iztaisnot muguru un iet citādā solī nekā vienkārši ikdienas skrējienā, tā ir arī ar kroni – pat ja tas tev uzlikts pie vienkāršas ikdienas kleitiņas. Lai gan materiāli var būt ļoti dažādi, bet apļa forma taču laikam ir vienmēr?
Ap to laiku, kad sāku kļūt vairāk redzama, mana mīļā draudzene Ilze Tigule Cēsīs arī taisīja kroņus – ļoti skaistus un ļoti īpašus, bet viņa galvenokārt veidoja tos uz stīpiņas. Es to principā nekad neesmu darījusi, izņemot Ilzes meistarklasē. Bet man patīk aplis, jo tas ir tik pirmatnējs! Ja runājam par jebkādu formu pasaulē,
aplis ir cilvēces pirmsākumos: Zeme ir apaļa, Saule apaļa – un latviešiem ir Saules kults; ir cikliskums, un arī galva ir apaļa. Aplis ir ļoti spēcīga forma kā pamats, uz kuras būvēt.
Ja tev ir stīpiņa, viens gals ir vaļā, un viss krīt ārā. Bet aplis... Nav jābūt dziļi kosmiskam, metafiziskam un ezotēriskam, bet aplis ir aplis – tas ir pats pasaules pamats.
Un arī izstādei Ojāra Vācieša muzejā dots nosaukums "Apli pielūdzot".
Nevaru atcerēties, kurš tieši Ojāra Vācieša dzejolis tas ir, bet tas nāca no pirmajām sarunām ar Ojāra Vācieša muzeju: man ļoti liels prieks un pagodinājums, ka viņi mani uzaicināja! Nosaukumi varēja būt visvisādi. Bet pašās pirmajās sarunās ar Ojāra Vācieša muzeju, ar Ievu Ķīsi un Daci Micāni-Zālīti – kad runājām par to, kāds varētu būt izstādes nosaukums, Ieva, kura, manuprāt, zina visus Ojāra Vācieša dzejoļus no galvas, teica – viņam ir atsauce uz apli! Bija skaidrs, ka šis ir nosaukums, ar kuru viss ir pateikts.
Tavi kroņi labi jūtas Ojāra Vācieša muzejā, Māras ezera krastā?
Par tiem ļoti, ļoti mīļi gādā, un arī ļoti skaisti un meistarīgi tie iekārti. Pats muzejs ir ārkārtīgi skaistā vietā, ārkārtīgi zaļā, ar leknu zālāju, zem kokiem – tā ir maza pilsētas paradīze.
Vai zini, kādi ir tavu kroņu ceļi pasaulē?
Tie dzīvo visā pasaulē, ieskaitot Islandi, Japānu. Ir Austrālijā, Eiropas valstīs.
Cik man zināms, vienīgais kontinents, kur manu kroņu laikam nav, ir Dienvidamerika. Bet to jau arī var nokārtot!
Un tie droši vien dažādu dzīvi: gan kā interjera elements, gan arī tiek likti galvā.
Kad uzsāku kroņu darināšanu, no viena parasta drāšu pakaramā izveidoju ļoti izdevīgu formu, kā kroni eksponēt. Jo – ja tu kroni piekar pie sienas vienkārši uz āķīša, tu skaties uz kroņa iekšpusi, kas ne vienmēr ir skaista. Bet no drāšu pakaramā izveidotā formiņa ļauj kroni piekārt pie sienas acu līmenī, un tu uz to skaties, it kā tu to redzētu cilvēkam uz galvas. Bet tad, kad šo pakaramo aizvedu uz muzeju, muzeja darbinieki nolēma, ka tas ir ļoti prasti, un teica, ka tā nu gan viņi manus kroņus nekāršot... Turklāt Ojāra Vācieša muzejā nedrīkst sist naglas sienās, tāpēc mēs šos "unikālos" drāšu pakaramos neredzēsim.
Kroņus veidojot, materiālu ziņā tu vari likt lietā bezizmēra fantāziju. Esi domājusi, no kā vēl tu varētu darināt savus kroņus?
Man bija ideja, ka vienu kroni tieši izstādei veidošu, ļoti skaistu mežģīni iemērcot izkausētā alvā. Mēģināju un mēģināju, man izdevās izkausēt alvu, mērcēju tajā mežģīni, bet nesanāca... Bet turpināšu mēģināt!
Izstāde Ojāra Vācieša muzejā skatāma līdz 28. augustam. Vai tur lasāmi arī tavu kroņu stāsti?
Ir gan.
