Terēze Šelengova: "O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome" ("Ak, diena, ak, nakts, tas ir tik brīnišķīgi, dīvaini un tāpēc kā svešinieks sveicini to"). Vai jūs varētu nedaudz pastāstīt par izstādei izvēlēto nosaukumu?
Adams Budaks: Jā, protams, šis nosaukums nāk no Šekspīra darba "Hamlets". Tas ir dialogs starp Hamletu un viņa draugu Horāciju, kurā tie apsprieda zināšanas par pasauli un tās sarežģītību. Šīs sarunas laikā abi secina, ka ir daudz vairāk, nekā norāda un zina filozofi. Un jāatzīst, ka mēs šobrīd savā ziņā atrodamies tādā laika, telpas un vēstures brīdī, kad norisinās daudzas lietas, par kurām mēs iepriekš pat nebūtu iedomājušies.
Tātad ar Amandas Ziemeles izstādes nosaukumu mēs vēlamies sniegt zināmu komentāru par to, kas šobrīd notiek pasaulē, un izmantot šo paviljonu kā metaforu, lai runātu par laikiem, kas nav savstarpēji saistīti, kā to min Šekspīrs lugas sākumā.
Respektīvi, mēs vēlamies šo nosaukumu vērst laikmetam atbilstoši, tajā pašā laikā sasaistot ar to, kas notiek "Hamleta" pasaulē.
Šāds nosaukums ir gana garš un pietiekami komplicēts. Arī preses konferencē jūs minējāt, ka to nav tik elementāri izstāstīt. Vai tādējādi jūs sev kā kuratoram neesat iedevis papildu uzdevumu ar nosaukuma paskaidrošanu?
Šis nosaukums mūs tik ļoti savaldzināja, ka mums nekas cits neatlika. Mēs mēģinājām to īsināt, rediģēt, modificēt, taču galu galā palikām pie šīs versijas. Patiesībā tā bija Amandas vēlme un galavārds, lai pilnais nosaukums tiktu izmantots kā izstādes oficiālais nosaukums.
Man ir svarīgi, ka šis vārdu virknējums veido dialogu, un mākslas darbam vienmēr ir jābūt kā dialogam vai polilogam ar auditoriju, citiem mākslas darbiem un ar visu, kas ir mums apkārt.
Mākslas darbam būtu jāspēj iziet pašam no sevis, meklējot tādu kā telepātisku sarunu biedru, ar ko tas rezonē. Taču ir vēl kāds aspekts šāda nosaukuma izvēlei – nosaukumi. Es dievinu nosaukumus. Es dievinu arī teātri. Mana profesionālā pieredze ir saistīta ar teātri, un es uzskatu, ka tieši "Hamlets" ir jau gadsimtiem ilgi pierādījis sevi kā viens no svarīgākajiem cilvēka prāta radītajiem šedevriem, kas nezaudē savu aktualitāti un vienmēr būs pielīdzināms valdošajiem apstākļiem. Tieši tāpēc esmu ļoti gandarīts, ka mums izdevās pavērt durvju spraugu uz "Hamletu" un veikt daļu komunikācijas tieši caur to.
Venēcijas biennāle ir daudzu paviljonu, līdz ar to arī mākslas darbu kopums. Apmeklētāju vidū, protams, ir izteikts mākslas entuziastu īpatsvars, taču liela daļa apmeklētāju ir tikai kā sprinta veicēji šajā mākslas notikumā. Šogad (jau trešo biennāli pēc kārtas) Latvijas paviljons atradīsies Venēcijas Arsenālā – vienā no divām galvenajām Venēcijas biennāles norises vietām, kur sākas nacionālo paviljonu segments, tieši uzreiz pēc kuratora Adriano Pedrosas izstādes daļas. Kā jums šķiet, kas būtu tas, kas izstādes apmeklētājiem vērstu papildu uzmanību tieši uz Amandas darbu?
Pavisam noteikti Venēcijas biennāle ir ka mākslas olimpiāde, taču tā nepārprotami ir izstāde, mākslas festivāls, kas tajā pašā laikā ir arī konkurss, un katram konkursam ir balvas – labākais paviljons, mākslas darbs, izstādes iekārtojums, utt., bet ne par to šoreiz runāsim. Venēcijas biennāle ir nozīmīga izstāde ar lielu apjomu mākslas darbu un mākslinieku, tāpēc saprotams, ka visu apmeklētāju uzmanības piesaiste ir milzīgs izaicinājums, lai neteiktu neiespējamā misija. Kā jau pieminēji, Latvijas paviljons atrodas Arsenālā, kas būvēts kā anfilādes sistēma, respektīvi, telpa seko telpai un veidojas caurstaigājama eja.
Šī ir ļoti priviliģēta paviljona atrašanās vieta, jo tā seko uzreiz pēc galvenās izstādes.
Apmeklētāji jau ir saguruši, un to acis ir pārsātinātas ar vizuālo materiālu, bet es domāju, ka Amandas darbs ir pozitīvā ziņā ļoti pievilcīgs, jo, pirmkārt, tās ir gleznas. Tās ir atšķirīgas no citām, bet tomēr tāpat tie ir audekli, kas ierāmēti atšķirīgās formās, kas to jau padara interesantu. Tradicionālais glezniecības medijs tiek izstrādāts jaunā veidā, ko mākslas apskatnieki novērtēs. Jāpiemin arī sapņainais, pasakām līdzīgo krāsu lietojums ar biezajiem otu triepieniem un krāsu slāņiem. Turklāt tās nav gleznas to tradicionālajā, garlaicīgajā izpratnē, jo nekarājas vienkārši pie sienas, bet aicina skatītāju veidot asociācijas. Lai skatītu darbus, ir jāskatās dažādos virzienos un dimensijās, kas tos paspilgtina. Tas ir mazliet savādi, un es uzskatu, ka tas ir kā atbilde uz katra iepriekšējo pieredzi un asociācijām par glezniecību. Tajā pašā laikā darbs ir visai rotaļīgs un skatītājs spēlē svarīgu lomu Amandas darbos. Darbi var šķist nedaudz nekārtīgi, jo tie nav klasiskas taisnstūra formas griezumā, līdz ar to tie spēlējas ar interjeru, kurā atrodas un to papildina. Domāju, ka tieši tāpēc šis paviljons skatītājiem sniegs zināmu atvieglojumu un komforta sajūtu.
Atgriezīsimies nedaudz atpakaļ laikā. Kā jūs ar Amandu Ziemeli iepazināties, un kāpēc jums kā kuratoram ir svarīgi strādāt kopā?
2021. gadā es tiku uzaicināts piedalīties Purvīša balvas žūrijā (2021. gadā Amanda Ziemele saņēma Purvīša balvu – red.). Un, kā ierasts, tiek rīkota nominēto mākslinieku izstāde, kuras laikā mēs kopā ar žūrijas pārstāvjiem apskatījām darbus. Kad nonācām pie Amandas izstādes daļas, mēs visi bijām pārsteigti par svaigo pieeju glezniecības medijam. Bija novērojams viss, ko jau iepriekš pieminēju, cita veida forma, attieksme pret izstādes telpu un tās citādais lietojums – siena netika izmantota lai piekārtu gleznas, bet drīzāk lai tās atbalstītu vai kaut ko piekarinātu, veidojot savienojumus. Man tas šķita kā sava veida spēcīgs brīvības žests, ar kura palīdzību mēs atbrīvojam mediju, kas daudzkārt pasludināts par mirušu. Joprojām vērojama dualitāte viedokļos par glezniecību. Amandas izglītības bāze veidota tradicionālās glezniecības pamatos, taču viņa ir spējīga to pavērst aizraujošāk un saistošāk.
Tas, kas man šķiet atsvaidzinošs, ir šāda veida ļoti gudra, lai gan neuzmanīga pieeja glezniecībai, gandrīz bērnišķīga tādā veidā, ka krāsa ir mākslas darīšanas prieks.
Mēs šo pieeju varam saukt par eksperimentu, ko var salīdzināt ar eksperimentiem glezniecībā amerikāņu tradīcijās 60. gados, aso malu glezniecību (Mākslas veids, kas radās kā pretmets abstraktajam sirreālismam un ievadīja minimālās mākslas virzienu, maksimāli vienkāršoti attēlojot ģeometrisku ķermeņu kontūras – red.). Tas šķita kaut kas jauns, ar ko mēs visi žūrijā bijām savaldzināti. Kopš tā laika mēs ar Amandu saglabājām kontaktu, un pēc neilga laika viņa mani uzaicināja gatavot šo projektu kopā.
Nereti tiek spriests par glezniecību kā izmirstošu mākslas mediju, taču vairākkārt Latvijas kontekstā, lai pierādītu pretējo, tiek izmantots tieši Amandas Ziemeles piemērs.
Jā, man šķiet interesanti, ka viņa ir pirmā gleznotāja, kas pārstāv Latviju Venēcijas biennālē, jo mēs nākam no valstīm, piemēram, es no Polijas, kur mākslas izglītība joprojām ir diezgan konservatīva, ar fokusu uz šo, tā saucamo, svēto mākslas mediju, kas ir ļoti skaidri definēts un bez jebkāda piesārņojuma vai kādiem hibrīdvariantiem, jo visbiežāk glezniecība ir glezna, tēlniecība ir skulptūra utt.
Tieši šī iemesla dēļ es priecājos redzēt Amandas nostāju un drosmi definēt lietas no jauna, nākot no samērā konservatīvās vides.
Izstādes apraksta tekstā jūs rakstāt: "Galu galā tas, ko mums piedāvā Amandas projekts, ir dziedināšana – dziedināšanas nepieciešamība." Vai ir kas konkrēts, kas tiek (vai ir plānots tapt) dziedināts?
Es domāju, ka Amandas laikmetīgās mākslas praksē ir visai daudz spekulācijas. Šī brīža māksla, kas ir pakļauta dominējošajam mākslas tirgum, paredz īpašus autentiskuma noteikumus. Tas nepārprotami ietekmē mākslas radīšanas līmeni, bet tajā pašā laikā vēl vairāk ietver sevī vēlmi reaģēt un rezonēt ar mūsdienu sabiedrību. Un mūsdienu sabiedrībai ir nepieciešama dziedināšana, kuru mums palīdz veikt māksla. Un šeit nav runa par terapeitisko mākslu, bet es vairāk runāju par to, kā māksla palīdz mums tikt galā ar mūsdienu pasaules sarežģītību.
Es domāju, ka Amandas darbs piedāvā šo palīdzību, jo tas ir ļoti vērsts uz skatītāju, pat ir par to nobažījies.
Darbs kopumā ir izstrādāts ļoti ciešā sadarbībā ar skatītāju un apkārtējo telpu, tāpēc man ļoti patīk šī darba dāsnums un viesmīlīgais aspekts. Tāpat darba nosaukumā parādās šis aicinājuma raksturs, ka jūs kādā brīdī kļūstat par vienu ar darbu.
Būt nacionālā paviljona kuratoram Venēcijas biennālē ir kā tāda vairāku kārtu kūrēšana. Mēģināsim savienot pašu biennāles tēmu "svešinieki visur" ar Latvijas paviljona pieteikumu. Kā jums šķiet, vai Latvijas paviljons labi iekļaujas šī gada tēmā?
Tas vienmēr ir ļoti grūti, un es runāju, balstoties uz savu pieredzi, kas gūta no manas pieredzes, strādājot pie citu paviljonu izveides. Katru reizi izstādes tēma tiek izziņota samērā vēlu, tāpēc mūsu gadījumā, strādājot pie projekta, mums nebija ne jausmas par "svešinieki visur". Amandas darba konceptu mēs izstrādājām jau kādu laiku pirms galvenās tēmas izziņošanas, līdz ar to mēs nemēģinājām iekļauties kādā konkrētā tēmu lokā. Šajā gadījumā es teiktu, ka tā ir sava veida sakritība, ka mēs esam lieliski iekļāvušies.
Mēs, protams, apspriedām, ko darīt ar šo nosaukumu, jo tas, protams, ir garš un savā ziņā neparocīgs, tāpēc mēs mēģinājām to nedaudz rediģēt, bet kad izdzirdējām "svešinieki visur", sapratām, ka esam trāpījuši desmitniekā.
Kādus ieguvumus, pārdomas, pieredzi jūs cerat sagaidīt no šī Latvijas paviljona?
Venēcijas biennāle ir visu iemīļots pasākums, manuprāt, pat visiemīļotākā no biennālēm. To apmeklē milzīgs skaits cilvēku, un tas rada lielisku platformu māksliniekiem, lai demonstrētu savus darbus. Un tieši šajā sakarā es vēlos, lai Amandas darbi tiek pamanīti un novērtēti, kā arī mēs ceram, ka šī dalība biennālē pozitīvi ietekmēs viņas karjeru, jo viņa ir pelnījusi gūt atpazīstamību un panākumus. Tajā pašā laikā viņa ir jauna māksliniece un priekšā ir vēl daudz laika un iespēju, bet es domāju, ka viņas pieredze, izstrādājot Latvijas paviljonu, viņai paver plašas iespējas tikt pamanītai uz pasaules mākslas skatuves. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, es domāju, ka mums tur ies arī jautri.
KONTEKSTS:
18. aprīlī tiks atklāts Latvijas paviljons Venēcijas biennāles 60. starptautiskajā mākslas izstādē – mākslinieces Amandas Ziemeles ekspozīcija "O day and night, but this is wondrous strange… and therefore as a stranger give it welcome".
Paviljonu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar kultūras projektu aģentūru "Indie". Paviljona komisāre ir Daiga Rudzāte, kurators ir Adams Budaks (Adam Budak), mākslas biedrības "Kestner Gesellschaft" (Hanovere, Vācija) direktors, un arhitekts ir Niklāvs Paegle ("Ēter").
Venēcijas biennāles 60. starptautiskā mākslas izstāde ar nosaukumu "Foreigners Everywhere"" (izstādes kurators Adriano Pedrosa) būs atvērta apmeklētājiem no 2024. gada 20. aprīļa līdz 24. novembrim.
