Anete Enikova: Sveika, Ieva!
Ieva Saulīte: Labs vakars.
Man ir liels prieks šeit intervēt savas kolēģes, kuras ārpus ētera viļņiem rada kaut ko skaistu. Kas ir tas, kas tev ir tapis, un ko varēs aplūkot šajā izstādē?
Man ir prieks atrasties otrpus galdam, nevis pie pults! Tas ievadam. Ko darīt pirms "Labas dabas"? Nu, skaidrs, ka jāapmeklē daudzveidīgā kultūras programma. Šobrīd Rīgas mākslas un kultūras telpas ir ārkārtīgi noblīvētas. Tajā skaitā trešdien pulksten sešos tiks atklāta mana izstāde "Neatlaidīgu domu saišķi" "TUR telpā". Tas atrodas Tallinas kvartālā, īstās Tallinas ielas pusē, pašā stūrī. Izstādē fiziski taustāmā veidā būs apskatāmas gleznas un arī instalācija – gleznās apskatīto domu saišķu savienojums ar pašu telpu. Telpas uzsvars tur ir ne tikai pie sienām kaut ko salikt vai atnest, bet arī veidot saikni ar vietu un kvartālu.
Impulss tam, ka izstāde notiks, ir gana sens, bet īstenojās straujos tempos tagad.
Pastāsti – kas tad īsti ir tās neatlaidīgās domas?
Neatlaidīgās domas – tas ir gana plašs un tomēr arī pietiekoši specifisks nosaukums… Sākot no lietām – kā radošais process, kā domas, kas neliek mieru, uzmācīgas domas, idejas, kas neatlaiž. Savā ziņā arī noturība, kur radošais process ir kā noturība pret ārējiem impulsiem un informācijas plūsmu, kas mūs nepārtraukti purina.
Impulss nosaukumam ir tas, ka es ilglaicīgi, paralēli visiem procesiem, ko jau daru mākslas jomā, – pedagoģija, raidījumu vadīšana, dažādu projektu, izstāžu kūrēšana, – mēģinu sevi uzturēt kā māksliniece. Man ir tāda automātisko zīmējumu kolekcija, kas top paralēli visiem dzīves procesiem. Tās skices un zīmējumi savā ziņā ir sirreāli. Ir cilvēki, kas, teiksim, runājot pa telefonu, paralēli uz lapiņām zīmē acis. Tas ir tāds psiholoģisks informācijas process – kaut ko paralēli ķēpāties. Tas, ko es zīmēju savos zīmējumos, ir tādas alternatīvas telpas, dīvaini tēli, kas atgādina citas planētas. Lūk, tas ir sākumpunkts tam, ko es daru, tam, kas būs aplūkojams gleznās. Tad tās domas savijās, ir daudz paralēlas idejas, kas mani interesē, un es cenšos tās visas atklāt un atvīt skatītājiem izstādē.
Domāju arī par to, kā veidot, sasaistīt darbus un šos procesus ar "Tur telpu". Telpai pašlaik ir vasaras izstāžu cikls, kas saucas "Pieķeršanās konstrukciju nojaukšanai". Manā prātā tā pieķeršanās konstrukciju nojaukšanai ir šis radošais sprādziens, tiekšanās radīt un meklēt saites.
Tās domas… viņas atgādina citas planētas, dimensijas un tamlīdzīgi, bet es uz šiem zīmējumiem skatos arī kā uz tādiem domāšanas pārstrādes produktiem, kuros faktiski var saskatīt līdzības ar dažādām pieredzēm un to, ko mēs redzam apkārt.
Viena no manām interesēm ir skatīties, kā apkārtējās vides ikdienas priekšmeti citreiz stāsta vairāk par cilvēku, nekā viņš pats spēj pastāstīt. Gan netiešā, gan tiešā veidā. Kaut kādā mērā šīs domu formas, kas man top, ir uzskatāmas kā mani pārstrādes produkti. Tajos var meklēt atsauces uz priekšmetiem, kas man, iespējams, bijuši apkārt bērnībā.
Cik ilgā laikā šie darbi tev ir tapuši?
Darbu tapšanas ilgums mēdz būt ļoti dažāds. Skaidrs, ka nereti mākslinieki, ieskaitot mani, saskaras ar to, ka gribot negribot sanāk tas lielais darbu sastrēgums ļoti tuvu pie beigām…
Tātad ir arī jaundarbi?
Ir! Tie visi ir jaundarbi. Vienīgi tas materiāls, kuru es apstrādāju šajos darbos ir ilgākā laikā uzkrāts. Tāpat paralēli darbu veidošanai klāt nācis arī šis tas jauns. Daļa šo darbu tapuši ilgākā laika periodā. Doma, es teiktu, ir formulējusies ļoti ilgi.
Kas tev kā māksliniecei ir svarīgākais? Kā ir ar šo domas formēšanos, ar mākslas radīšanas fizisko procesu? Kas tev ir svarīgāks – mākslinieciskā doma, vīzija vai paša darba radīšanas process?
Es teiktu, ka noteikti doma un vīzija. Ceļš pie tā. Tad jau ir tāda kristāliska skaidrība, kam seko īstenošana, kur kaut kas vēl var pievienoties, kļūt koncentrētāks. Jā, man svarīgākais ir nonākt līdz tās skaidrības punktam – saprast, kas ir manu ideju kodolā, cerot, ka tas aizskar universālas tēmas. Skaidrs, ka skatītājs uzreiz nesapratīs tieši ko es esmu domājusi.
Kā tev ir ar materiāliem – kā tu izvēlējies to, ka viena ideja transformēsies gleznā, bet cita – citur?
Man patīk mainīt materiālus. Izejot no tā, ka esmu pabeigusi Rozentāļus, es visus absolventus saucu par dresētiem gleznotājiem. Tas iespiežas dziļi. Man ļoti patīk gleznot, es pie tā allaž atgriežos. Es mīlu strādāt ar krāsām, krāsu teoriju. Strādājot ar krāsām, visvieglāk izspēlēt idejas par to, kas notiek, kad apkopo visas krāsas, piemēram. Es pamatā dodu priekšroku siltiem materiāliem, tā ir tā viscerālā pieredze, vai varbūt sieviešu mākslinieču pieeja. Man patīk silti, organiski materiāli. Tas var būt audums, koks. Tā gan nav šajā gadījumā, te ir klasiskāki materiāli.
Tallinas kvartāls ir ļoti raiba un dinamiska vieta un vide ar cilvēkiem. Ļoti traka vide, es teiktu.
Jā, tā nebūs tāda klusa galerija, tā būs vētrainu ballīšu pirmsapmeklēšanas vieta.
Man šķiet, ka galerija "Tur" ir tas miera centrs Tallinas kvartālā.
Kas ir tas, ko tu kā māksliniece gribētu, lai skatītāji paņemtu no šīs izstādes?
No izstādes laikam neko nevajadzētu ņemt līdzi…(smejas) Nu, ar laikmetīgu pieeju mākslas darbu veidošanai… skatītājam jāpārvar bailes, ka viņi neko nesaprot. Katrs jūt un redz savādāk. Novēlu ieiet, sajust, saprast, ar ko tu saslēdzies. Atrast saslēgšanās punktu. Ko es gribētu, lai paņem līdzi? Negribu izklausīties pašmērķīgi.
Tas, ko es daru, nav absolūti salds, bet nav arī nesalds. Es teiktu – elpot dziļi, mierīgi, atrast savu lietu, ko paņemt līdzi.
Vai tajā brīdī, kad top mākslas darbi, tu domā par tiem, kas to reiz skatīs?
Es minu, ka visi kādā brīdī domā – kā to uztvers, novērtēs, kā mākslas vide to pieņems un uztvers, kolēģi… Vai es akurāt domāju par skatītāju? Nu, par visiem ne. Tas nav domāts visiem, tik tiem, kas tur nokļūs. Tiem, kas grib mācīties mākslas valodu, kas skatās šīs lietas.
Turpinot šo abstrakto jautājumu sesiju – par pašu izstādi. Tu sākumā minēji, cik piesātināta šobrīd ir Rīgas kultūrvide. Gan jau daļa lasītāju sāk maldīties Latvijas laikmetīgās mākslas vidē. Kāpēc tieši uz tavu izstādi būtu jādodas?
Hmm…. ļoti liels jautājums, uz kuru nav baigi skaidrās atbildes. Kāpēc tieši uz manu? Jo jābūt ziņkārīgiem. Jo es esmu tur, kopā ar visiem, un daru lietas. Tas liek jautāt – vai kaut kam vispār ir jēga, vai tādas vispār nav?
Es teiktu, ka ir jādodas. Ne katru dienu Ieva Saulīte atklāj izstādi. Ja esat iepazinuši viņas balsi "Subjektīvajos mērījumos", tad ir iespēja doties uz izstādi "TUR telpā", lai saprastu, kas īsti ir neatlaidīgu domu saišķi. Bet kas, Ieva, ir palicis aiz borta, nav ticis šajā izstādē?
Aiz borta… skarbi skan. Palikušas daudzas idejas, kuras var īstenot gleznās. Par tēmu – prāta subprodukti. Par cilvēciskajām kļūdām. Kā caur režģi, caur kuru kārtojam pasauli, izslīd dīvainas lietas. Pēc šīs izstādes paliek idejas objektiem, jo otra kāja man ir akadēmijas tēlniecības katedras diplomā. Es lēkāju, un tā ir mana īpašā specifika. Es daru gan plakani, gan telpiski. Es gribu darīt vēl vairāk telpiski. Ir kristāls vivianīts, ko dēvē par nekrokristālu. Man likās tik interesanta tēma. Kā formējas idejas? Kāds ir cilvēku, tehniku faktors? Jā, paliek iestrāde turpināt, neapstāties.
Varbūt vēl pēc kāda laika mēs redzēsim arvien vairāk tavu intervenču pilsētvidē? Vai šie objekti varētu atrasties pilsētvidē, vai tu tomēr tos gribētu ievietot galerijās?
Mazliet skrienot pa priekšu notikumiem – pēc mēneša man būs izstāde brīvdabas teritorijā, kur objekti būs vidē. Vai mani objekti pilsētvidē būs redzami? Jā, tie ir bijuši jau daudz kur Latvijā. Cēsīs, Jūrkalnē, Ventspilī. Nekas konkrēts nākotnei nav iecirsts, bet līnijas iezīmējas.
Vai zināms, cik ilgi izstāde būs skatāma?
Izstāde "TUR telpā" būs skatāma mēnesi, no 10. jūlija līdz 10. augustam. "TUR telpa" darbojas specifiskos laikos – trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien no 16.00 līdz 20.00. "TUR telpai" ir aktīvs instagrams un feisbuks, tur visu var palūkot.
Kad dzirdēsim tevi "Subjektīvajos merījumos"?
Tie sevi mazliet pārstāvēs "Labā dabā". Šobrīd tie ir radošajā pauzē. Katra Ieva ir savās radošajās izpausmēs. Jūlija beigās vai augustā mēs darbību atsāksim!
