Uz izstādi Valmierā aizceļojuši gan 25 Latvijas Nacionālā mākslas muzeja eksponāti, gan citu muzeju un privātkolekcionāru krājumi, kas pievēršas gan viņa jaunībai Valmieras pusē, gan mūža mīlestībai uz Itāliju. Izstādes īpašā odziņa ir vairāki desmiti grāmatu ar Strunkes ilustrācijām, kuras muzeja rīkotā akcijā izstādei aizdevuši apkaimes iedzīvotāji no saviem grāmatplauktiem.
"Riktīgs mūsējais!"
Valmieras pilsētas muzeja durvis veru pāris dienu pirms izstādes atklāšanas, kad zāle vēl smaržo pēc krāsas un muzeja komanda steidz pabeigt iekārtošanas darbus. Šī ir muzeja lielākā izstāde šajā gadā.
"Atbilde, kāpēc Strunke mums ir svarīgs, ir [viņa bērnības mājas] Vaidavā, Valmieras novadā. Tāpēc gribam teikt, ka viņš ir riktīgs mūsējais!" izstādes izvēli paskaidro muzeja Izstāžu un pasākumu nodaļas vadītāja Arta Rozīte.
Strunkes simtrīsdsmitgadē gribējies valmieriešiem un pilsētas viesiem atgādināt par ievērojamā gleznotāja, grafiķa, ilustratora un citu mākslas žanru meistara saikni ar Valmieras pusi, par ko daudzi nemaz nezina.
Strunke dzimis 1894. gadā Polijā, bet deviņu gadu vecumā pārcēlies uz tēva dzimtajiem Vaidavas "Palmēniem" un Valmierā beidzis Liepiņa proģimnāziju.
"Visa izstāde ir veidota biogrāfiskā [secībā], sākot no viņa ierašanās Valmierā. Un tā palēnām plūst viņa ceļojums. Tādā veidā arī ir piemeklēti darbi un fotoattēli," stāsta Rozīte. Izstādes ievadā redzama arī Liepiņa proģimnāzijas ēka, kas kādreiz atradās pretī Valmieras teātrim, bet mūsdienās nav saglabājusies.
Liepiņa proģimnāzijā Strunke mācījās kopā ar Pāvilu Rozīti, Linardu Laicenu, un 11 gadu vecumā tieši Valmierā satika mākslinieku Teodoru Ūderu, kas pamudināja pievērsties mākslai.
"Biju 11 gadu vecs, kad idilliski romantiskajā un klusajā Valmierā, ko Pāvils Rozītis nodēvēja par mūsu Florenci, parādījās gleznainais, Valmieras mietpilsonības acij neparastais un mūžīgi vientuļais vīrs, kurš saucās Teodors Ūders. Tas atstāja uz mani tādu iespaidu, ka uz ilgiem laikiem kanonizēja reālo un abstrakto jēgu par mākslinieku," Strunkes atmiņas citē muzeja izstāžu organizatore Kristīne Markus. "Tā kā viņš pats jau pasaka, ka Ūders viņam bija milzīgs bērnības iespaids. Un 15 gadu vecumā viņš aizbrauc uz Pēterburgu studēt mākslu."
No Vaidavas līdz Romai
Strunkes izstādi muzejs sākotnēji vēlējies veidot caur daudzpusīgā mākslinieka scenogrāfijām, metot tiltiņu uz līdzās esošo Valmieras teātri. Tomēr praksē tas izrādījies par grūtu, tādēļ kopā ar izstādes zinātnisko konsultanti Aiju Brasliņu no Nacionālā mākslas muzeja radīts stāsts par Strunkes krasajiem dzīves pavērsieniem, kas viņu aizveda no Vaidavas līdz Romai.
Brasliņa ar Strunkes mākslu strādā jau vairāk nekā 20 gadu un ir gandarīta par Valmieras kolēģu iniciatīvu. Viņa gan uzsver, ka šī izstāde nav visaptveroša Strunkes jubilejas retrospekcija: "Šoreiz tas vairāk ir kā tāds ekspromts, improvizācija – pašu valmieriešu rosināta izstāde par spilgtu personību, kas šai kultūrtelpai vēsturiski pieder. Līdz ar to man atlika tikai piedalīties! Bet ir vēl viens svarīgs impulss: kādreizējā Vaidavas bibliotekāre Inguna Dukure tieši Vaidavu gribēja izgaismot kā pieturpunktu Strunkes biogrāfijā, un 2022. gadā tika sarīkota konference "No Vaidavas līdz Romai". Tā ir Ingunas iezīmēta trajektorija Strunkes biogrāfijā, un mums likās itin loģiski to pārtvert.
Līdz ar to arī Valmieras muzeja izstāžu namā skatāmās izstādes akcenti ir saistīti gan ar mazā Strunkes kā puikas atgriešanos Vaidavā un skolas gaitām Valmierā, gan ar Romu, kur dzīve viņu aizveda.
Tie ir gan Latvijas, gan Itālijas daļa un visi tie 20. gadsimta izšķirošie vēstures pavērsieni, kas arī viņa dzīves gaitu un māksliniecisko domāšanu ir ietekmējuši. To mēs mēģinām parādīt."
"Mēs ar Aiju tik daudz esam sarakstījušies un domājuši, kā tas viss izskatīsies! Un tas viss ir nācis tik viegli, tā ka satraukumam par to, ka šis uzdevums būs ļoti grūts, nebija pamata," sadarbību ar Aiju Brasliņu izstādes satura veidošanā atceras Arta Rozīte.
"Tālāk jau mūsu uzdevums bija izdomāt, kā visu Aijas atlasīto kolekciju iekārtot, izdomāt krāsas, salikt pa blokiem. Mēs piemeklējām "strunciskās" krāsas – piesātinātus toņus no viņa paletes," stāsta muzeja māksliniece Anda Boluža.
Strunkes ilustrācijas
Muzeja izstāžu nama divos stāvos skatāmas gan Strunkes fotogrāfijas un gleznas no Latvijas un Itālijas posmiem, kur viņš pavadīja daudz laika 20. gadsimta 20. gados, gan pie pašas ieejas vitrīnās izliktas grāmatas ar Strunkes ilustrācijām.
Par tām muzejam ir īpašs stāsts. "Strunke ir ilustrējis ļoti daudz grāmatu. Tāpēc mēs akcijā aicinājām Valmieras novada iedzīvotājus pārskatīt savus grāmatplauktus. Un tiešām daudz cilvēku atnesa grāmatas ar viņa ilustrācijām!" atklāj Arta Rozīte. Piemēram, Vanda Brūvele atnesusi Strunkes ilustrēto "Eža kažociņu" ar veselu stāstu par šo grāmatas eksemplāru, kas piederējis viņas onkulim.
"Tas bija manas mammas brālis Jānis Zavickis (1932–2012)," raksta Brūvele. "Viņš bija būvinženieris, specializējās tiltu būvē (piemēram, gājēju tilts pāri Gaujai pie Velnalas, gājēju tilts pār Amatu Melturos) un bija slavens ar savām matemātikas prasmēm – līdz 70 gadu vecumam reizināja trīsciparu skaitļus galvā. Taču bija diezgan iecirtīga rakstura, kas izpaudies jau bērnībā, veicot labojumus arī Plūdoņa dzejā, tāpēc grāmatā ir labojumi."
Grāmatas īpašnieks tajā cītīgi izlabojis vecās latviešu valodas formas pret vēlāk pieņemtajām, bet krāšņās Strunkes ilustrācijas ar ežuli sarkanās biksēs joprojām piesaista aci. Arī ideja par grāmatu akciju nāk no Aijas Brasliņas jau pieminētās bibliotekāres Ingūnas Dukures. Ar viņas gādību muzejā apskatāma arī no Austrālijas atceļojusi Strunkes ilustrēta ābece.
"Viņa zināja, ka šai ābecei ir vairāk nekā 100 gadu. Un sieviete vārdā Gaida Pevko patiešām arī atsaucās šim aicinājumam un atnesa šo 1922. gada ābeci," Leona Paegles sastādīto grāmatu rāda Arta Rozīte. "Turklāt šī ābece ceļoja no Sidnejas, kur tika likvidēta evaņģēliski luteriskā draudze."
Uz Latviju atvestais "čau!"
Tieši Strunkes izzīmētos burtus no šīs ābeces izstādes veidotāji izmantojuši, lai radītu jaunu spēli izstāžu nama bērnu stūrītim. Burti pārcelti uz plāksnītēm, no kurām bērni varēs salikt dažādus vārdus un balvā saņemt uzlīmi ar uzrakstu "Čau!" paša Strunkes rokrakstā.
Tā ir atsauce gan uz izstādes nosaukumu "Čau, Niklāv Strunke!", gan arī, protams, uz leģendu par to, ka tieši Itāliju mīlošais Strunke šo vārdu ienesis latviešu sarunvalodā.
"Jā, ir tāda leģenda, ka viņš to "čau" ir atvedis uz Latviju. Tāpēc mēs to paņēmām kā sveicienu, ko dot tālāk! Savā ziņā mēs ar izstādi sveicinām viņu, un šis "Čau!" ir sveiciens no Niklāva!" saka Kristīne Markus.
Līdzās Strunkes daudzpusīgajai mākslai Valmieras muzeja izstādē ir arī vairākas Strunkem veltītas video un audio pieturas. Vienā no tām dzirdama 20. gadsimta 60. gados "Amerikas balss" ierakstīta intervija ar Niklāvu Strunki viņa trimdas mājās Zviedrijā.
"Es parasti 10 mēnešus dzīvoju Stokholmā un pēc tam braucu uz savu mūžīgo un svētīto Romu, kuru esmu ļoti iemīlējis, kā arī visu itāliešu tautu kā tādu," intervijā saka Strunke. "It īpaši man ir tuva vecā itāliešu glezniecība – duecento, trecento, quattrocento [13.–15. gadsimts – red.], bez kuras es vispār nevaru saprast mūsdienu mākslu. Jo ar "čentistiem", var teikt, ka ir saistīta visa jaunās dienas māksla, kā kubisti un tā tāļāk. Savā uzbūvē es pašlaik esmu diezgan reāls, bet būtībā man viss ir būvēts uz konstruktīvismu, uz kubistisko formu."
Intervija pilnā garumā dzirdama Latvijas Nacionālā arhīva digitālajā krātuvē "redzidzirdilatviju.lv".
Sarunā īsi pirms izstādes iekārtošanas finiša muzeja pārstāve Arta Rozīte atzīst, ka gandarījums par paveikto ir milzīgs, jo izdevies eksponēt vērtīgus Strunkes darbus no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, tai skaitā plašākai publikai nezināmus pēdējā laika jaunieguvumus no Strunkes ģimenes krājuma, darbus no Jūrmalas muzeja, Zuzānu un citām kolekcijām.
"Gleznas no Nacionālā mākslas muzeja un citiem muzejiem esam ņēmuši arī iepriekš, bet šis brauciens bija pavisam citādāks, ar nopietnāku pieeju tam visam – daudz papīru un visādu atļauju... Bet man liekas, ka rezultāts ir tā vērts. Mums pašām ir liels gandarījums. Arī grāmatu akcijā nevarējām zināt – būs atsaucība vai nebūs... Bet bija, un vēl visi tie cilvēku stāsti!" teic Rozīte.
Retrospekcija vēl priekšā
"Jā, izstādes tapšana bija piedzīvojumiem bagāta!" pievienojas Anda Boluža.
Savas dzīves laikā Niklāvs Strunke neesot bijis nasks uz personālizstādēm, un arī padomju gados viņu kā trimdinieku okupētajā Latvijā nedrīkstēja celt gaismā. Pirms dažiem gadiem klajā nāca 800 lappušu smaga monogrāfija (to sastādīja mākslas zinātniece Laima Slava), kurā pirmoreiz tika apkopots plašais Strunkes mantojums.
Bet plaša retrospekcija muzejā Strunkem vēl ir priekšā.
"Tāpēc arī mēs pagaidām vēl neesam atvēzējušies uz tādu lielāku retrospekciju, jo tas materiāls ir diezgan izkaisīts. Lai to pienācīgi eksponētu, tas ir jāsakārto. Nepietiek tikai ar apzināšanu, tur ir jāieguldās," uzsver mākslas zinātniece Aija Brasliņa. Viņa zina stāstīt, ka dzīves laikā Latvijā Strunke sarīkojis tikai vienu personālizstādi – 1940. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā, bet pirmā Strunkem veltītā izstāde Atmodas laikā Latvijā notikusi vien 1989. gadā. "Emigrācijā gan viņš rīkoja izstādes, bet tur klāt nāca apsvērums – pārdot kādus no darbiem iztikai. Jo Strunke jau vienmēr dzīvoja kā brīvmākslinieks, kas nav sevišķi raksturīgi."
Izstāde "Čau, Niklāv Strunke!" Valmieras pilsētas muzejā būs skatāma līdz 20. novembrim. Ja būsiet Valmieras centrā, rudens tumsā to noteikti pamanīsiet jau no ārpuses, jo izstāžu nama priekšā, jau sākot no pilsdrupām, īpašās gaismas kastēs garāmgājēju uzmanību piesaista Strunkes pazīstamāko darbu retrospekcijas, tai skaitā droši vien pati slavenākā – "Cilvēks, kas ieiet istabā".
