"Klejotāji"
No 11. oktobra līdz 9. novembrim Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā (LNRMM) norisināsies mākslinieces Helēnas Heinrihsones personālizstāde "Klejotāji", kurā aktualizēts iekšējais konflikts starp cilvēka jūtām un prātu.
Ar izstādes starpniecību apmeklētājiem pirmo reizi būs iespēja apmeklēt jaunās muzeja telpas Mārstaļu ielā 6, kur 2025. gadā tiks atklāta muzeja ekspozīcija "Prokrastinācija & Radīšana".
Kā teikts izstādes "Klejotāji" pieteikumā – figuratīvās kompozīcijās jaunākajā izstādē Heinrihsone atklāj saskarsmes nozīmi attiecību veidošanā. Laikā, kad spēja komunicēt un sarunāties izgaismojas kā viena no eksistences pamatvērtībām, objektīvā realitāte pierāda šīs prasmes izzudumu sabiedrībā.
Individuālisms nereti pārvēršas egoismā un nepamatotā, saspīlētā konkurencē. Spriedze rada pārpratumus attiecībās, sasteigtas kustības un saasinātas emocijas.
Izstādē kopumā būs aplūkojami 15 jauni lielformāta darbi, kuru protagonisti ir primāti, viņu silueti un portreti, kā arī Heinrihsones identitātes simbols – rozes. Kustība un mīmika šajos darbos it kā nepārprotami norāda uz tēlu fizisko piederību, vienlaikus abstraktais gleznojums pieļauj uztveres un nozīmju interpretāciju. Izstādes "Klejotāji" tēma saistīta ar jautājumiem par laiku kā telpas un gara dimensiju, par sākumu un beigām.
Izstādes ekspozīcijā iekļauta režisores Ligitas Vidulejas 1980. gada avangarda filma "Disko ēnā" ar Raimonda Paula mūziku un Jāņa Petera dzeju. Filmas mākslinieki ir Helēna un Ivars Heinrihsoni.
Miera nav
Heinrihsone atklāja, ka pašlaik radošais darbs ir ļoti intensīvs. Paralēli izstādes atklāšanai viņa strādā arī pie kādas īpašas monētas iespējamā dizaina.
"Tas ir baigais gods, ka es esmu uzaicināta viena starp pieciem māksliniekiem, kuriem ir iespēja veidot monētu par godu Džemmai Skulmei. Man tā gribās, lai ir Džemma–Latvija averss –, un tad reverss tur būs tie pieci eiro un tā tālāk. Bet Džemma–Latvija mani ļoti iedvesmo.
Miera man nav, augšā, darbnīcā, ir vēl viens iesākts, bet nepabeigts darbs, kam jābūt jaunnedēļ gatavam. Ir ļoti intensīvi, bet es esmu priecīga," stāstīja māksliniece.
Tāpat gleznotāja ir pagodināta un gandarīta ar savu izstādi atklāt jaunās telpas Mārstaļu ielā 6. Viņai tā ir kā atgriešanās vecā, brīnišķīgā un sev ļoti tuvā vietā.
"Neminēšu tikai uzdzīvi un burvīgas sarunas, un tādas kompānijas, kādas klejoja un apmetās Mārstaļu 6, bet man arī bija iespēja kaut kad, šķiet, 1995. gadā, uzgleznot četras rozes uz sienas, kas bija mans pirmais monumentālais darbs. Tur tiešām daudz kas notika, un tā bija tāda enerģijas vieta," stāstīja Heinrihsone.
Iespēju jaunās telpas izmēģināt pirmajai, pirms vēl tur ievācas pastāvīgā ekspozīcija, kas, kā norādīja Heinrihsone, arī būs ārkārtīgi interesanta, māksliniecei ir unikāla un brīnišķīga pieredze.
"Es jūtos tā, it kā tas būtu palaco kaut kur Venēcijā, jo izstāde ir pa vairākiem stāviem un nav pārblīvēta. Tu tā kā pats klejo un ieraugi darbu. Klejo tālāk, un atkal darbs," stāstīja Heinrihsone.
Izstādes tapšanas stāsts
Izstādes kuratore Auguste Petre atklāja, ka patiesībā ideja par "Klejotājiem" aizsākās jau 2020. gadā.
"Tas bija kovid starplaiks, un es taisīju vienu izstādi ar jaunajiem māksliniekiem [bijušajā tekstilrūpnīcā] "Boļsevičkā". Helēna atnāca un ieraudzīja to telpu – 2000 kvadrātmetru plašu telpu, un viņa teica, ka grib izstādi tādā industriālā zālē un gleznot uz vietas. Tad mēs tā kā diezgan aktīvi sākām domāt par to, bet sekoja kovid ierobežojumu viļņi," stāstīja Petre.
Abas sapratušas, ka topošā izstāde būs ilgtermiņa projekts, bet jau divus gadus vēlāk sākās nopietns darbs pie producēšanas, plānošanas un norises īstenošanas konkrētā vietā.
"Saskārāmies ar daudz problēmām. Lielākoties tām, kas saistās ar telpas neesamību, jo arī šī nonākšana industriālā vidē pieprasa zināmus finansiālus ieguldījumus no izstādes organizētājiem. Tie mēdz sasniegt baigi augstos griestus, un ir jāsaprot, cik mēs varam ieguldīt mākslinieciskajā jaunradē un cik daudz pašas izstādes telpā. Ļoti nomocījāmies patiesībā," atzina Petre.
Par laimi, problēma tika atrisināta, kad LNRMM direktore Iveta Ruskule uz jautājumu, vai muzeja vēl tukšās telpas būtu iespējams izmantot Heinrihsones izstādei, atbildēja: mēs būtu pagodināti jūs uzņemt.
"Tā nu mēs esam šeit, un šeit ir tāda brīnišķīga lieta, ka, šo muzeja ēku rekonstruējot, ir atklāti arī iekšpagalmā četri Helēnas sienas gleznojumi.
Četri oriģinālie sienas gleznojumi no 1995. gada, četras rozes. Mums izstādē ir arī apraksts par šiem darbiem. Helēna teica: es esmu atgriezusies mājās. Man tas ļoti patika, ka viņa tā teica," stāstīja Petre.
Par primātiem un primitīvo
"Klejotājos" māksliniece joprojām risina un attīsta jautājumus par cilvēku attiecībām, saskarsmi, pasauli un arī citādību. Klejojot pa izstādi un skatoties uz primātu atainojumiem mākslā, neviļus nākas aizdomāties par to, kā jutās pirmais cilvēks un kā kopš tā laika esam attīstījušies mēs.
"Mēs neesam ļoti tālu tikuši. Zini, tā ir [meitas] Annas ideja. Mēs bieži kopā ceļojam ar ģimeni, un tad viņa mūs vadā pa dabas muzejiem. Tas ir tik vienreizējs pārdzīvojums. Īpaši super dabas muzejs ir Parīzē – tā ir vesela izrāde, kas tur notiek ļoti krāšņās Jūgendstila telpās. Tad ir ārkārtīgi bagātīga, man liekas, ka tā ir visbagātīgākā ekspozīcija – Vīnē. Es tur varētu mēnešiem dzīvot.
Tur tu iedziļinies, primāti, primāti… Bet saproti, es domāju, ka viņi varbūt pat ir cilvēciskākās attiecībās bijuši kā mēs, cilvēki," pauda Heinrihsone.
Tas māksliniecei licis aizdomāties arī par to, cik slikti cilvēki uzvedas barā – barā cilvēkos atraisās tie vissliktākie instinkti.
"Mēs paši to jūtam. Piemēram, mēs dzīvojam centrā, piektajā stāvā, un piektdienas vakaros vai sestdien tie kliedzieni naktī… Mēs paši arī tā darījām. Mēs kliedzām. Kad tu esi barā uz ielas, tu sakliedzies. Nu tas primitīvais… Tādi mēs esam. Nekur tālu neesam tikuši, man liekas," atzina Heinrihsone.
Vienlaikus māksliniece neslēpa, ka primātu skatieni viņas darbos tāpat ir emocionāli ārkārtīgi piepildīti.
"Es ļoti iedvesmojos no viena somu mākslinieka. Viņam ir primātu fotogrāfijas, un viņam ir tādi ne gluži izbāzeņi, bet ļoti restaurēti modeļi, un visiem ir stikla acis. Tās acis ir tik izteiksmīgas, ka viņas tevī pilnīgi skatās ar sirdi un dvēseli," stāstīja Heinrihsone.
