Izstādē Štamers atklāj gan personīgos pārdzīvojumus, gan vispārīgus eksistenciālus jautājumus, viņš stāstīja Latvijas Radio raidījumā "Subjektīvie mērījumi".
Pefektu lietu pasaulē nav
Jaunākā personālizstāde "Kaut kur kaut kas apgāzās" ir mākslinieka pēdējo četru gadu studijas darba rezultāts, kuru laikā viņš ir rūpīgi apguvis un pētījis dažādus materiālus. Izstāde trīs telpās atspoguļo trīs Štamera domu piegājienus.
"Pirmā telpa ir vairāk vai mazāk mana konceptuālā domāšana, kas man ir mācīta gan vidusskolā, gan Mākslas akadēmijā, no tā es esmu mēģinājis izvairīties, bet visu laiku nāk atpakaļ tās idejas, un tās vienmēr ir tehniskas un ne tik viegli realizējamas," stāstīja Štamers.
Monohromās gaismas spuldzes telpā spēlējas ar skatītāju krāsu uztveri, bet kustīgā grīda uz brīdi rada sajūtu, ka pamats zem kājām sāk pazust. Tas viss kopā atspoguļo Štamera sapņu pasauli.
Otrajā telpā savukārt kopā savienoti vairāki mākslinieka darbi no 2019. gada līdz pat šai izstādei radītiem jaundarbiem. Tie atspoguļo Štamera darba procesu.
"Var redzēt, kā tās sērijas ir attīstījušās, un var redzēt to pilnību, kā tas viss veidojas lēnā garā. Tādam ikdienišķam "Kim?" apmeklētājam pirmais droši vien, kas notiek, ienākot tajā telpā, ir tāds kā aplauziens, jo telpa ir uz pusi mazāka, nekā ierasts, jo tajā nav durvju. Tas joks ir tāds, ka tās durvis uz to trešo telpu ir jāatrod," stāstīja Štamers.
Trešo telpu mākslinieks sauc par komerctelpu – tā ir mākslas galerija, kurā izvietotas divas Štamera darbu sērijas, kas speciāli radītas šai izstādei. Viena no tām ir organiskā stikla lausku kompozīcijas, bet otra – instalācijas, kuras pakratot maina savu izskatu un formu.
"Tas, ko es gribu ar to pateikt, ir tas, ka man ir svarīgs neperfekcionisms. Man liekas, ka perfektu lietu šajā pasaulē nav un tās nestrādā. Par to arī daļēji ir visa izstāde, ka viss kaut kur kratās, viss kaut kur gāžas," stāstīja Štamers.
Brīvība, paškontrole un pašiniciatīva
"Kā tas viss sākās? Tas sākās ar to, ka mani vecāki mani palaida mākslas skolā. Tā tas viss sākās un līdz šim brīdim nav beidzies. Man nekad nav bijis šaubu. Mācoties vidusskolā, vienu brīdi domāju, ka varbūt jāiet dizains studēt, bet tad es sapratu, ka dizains galīgi nav mana lieta – man patīk brīvība un paškontrole, nevis citu iesaiste manos lēmumos," stāstīja Štamers.
Štamers ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un ieguvis maģistra grādu Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā. Viņa jaunākās personālizstādes ir "Balsis manās galvās" (Voices in my Heads), "TUR_telpa", Rīga (2023), "Metamorfozes", "New Garden Gallerie", Parīze (2022), "Tur kaut kam ir jābūt", "Tu Jau Zini Kur", Rīga (2020).
Par personālizstādi "Balsis manās galvās" Štamers nominēts Purvīša balvai.
No 2017. gada Štamers ir kūrējis arī vairākas grupu izstādes galerijās un mākslinieku vadītās telpās Latvijā un ārzemēs. Jau četrus gadus dzīvojot Parīzē, Štamers izveidojis mākslas telpu "New Garden galerie" Parīzē, kā arī ir līdzdibinātājs "Tur telpai" Rīgā.
"Viss, ko es esmu darījis, un viss, kur esmu piedalījies, ir savā veidā paša izveidots, paša iniciēts.
Tādā ziņā, ka gan mana pirmā personālizstāde, ko es uztaisīju, vēl mācoties RDMV (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā), bija mana pašiniciatīva, gan arī nākamās izstādes, ko es taisīju, bija Rīgas centra pagrabos un pamestās ēkās, kur bija vienas dienas hepeningi," stāstīja Štamers.
Sapņu pasaule un emocijas
Lai gan savos darbos Štamers lielākoties izmanto industriālus un raupjus materiālus, procesuālās "in situ" jeb specifiski radītās instalācijās konkrētai izstādes norises vietai viņš reflektē par prāta, apziņas un zemapziņas stāvokļiem un starpstāvokļiem, ko nevar ievietot racionālos ietvaros – tādiem kā iekāre, mīlestība, bailes, izbrīns.
"Mana daiļrade saistās ar manu sapņu pasauli, manu iekšējo "es". Tas viss ir diezgan dziļi personiski.
Mani ļoti saista visas netveramās, nekontrolējamās emocijas, kas ir iekāre, mīlestība, uzbudinājums un visas mistiskās, enerģētiskās lietas, kas ar mums notiek," stāstīja Štamers.
Savukārt materiāli, kurus viņš nolemj izmantot, vienmēr atnāk pie viņa paši. Visvairāk gan viņam patīk strādāt ar industriāliem un jau lietotiem materiāliem.
"Man patīk iegādāties materiālus, kuri jau ir kādreiz izmantoti kādā setā. Vai vienkārši, ka tas materiāls jau, piemēram, ir bijis kāda metāla skapja virsma, kas jau ir sašvīkāta, un uz tās ir bijis kāds skočiņš. Man patīk izmantot materiālus, kuros jau ir dzīvība bijusi vai kuros es spēju atrast un ietvert to savu rokrakstu. Tie materiāli vienkārši nāk," stāstīja Štamers.
Tāpat māksliniekam vairāk par darbu studijā patīk strādāt "in situ" – radīt instalācijas, kas ir konkrētajai vietai un laikam unikālas, un pēc tam vairs nav atkārtojamas tādā pašā formātā.
"Katrai izstādei, ko veidoju, man vienmēr svarīgi zināt, kas tā ir par telpu. Es nevaru uztaisīt mākslas darbu un tad domāt, kur es to lieku. Es nevaru vienkārši iedot piecus savus darbus un viss – liekam šitos. Es sevi saucu par procesuālu mākslinieku "in situ", kuru interesē strādāt ar telpu," stāstīja Štamers.
