Prado vārdu daudzi Latvijā tuvāk iepazina pirms sešiem gadiem, kad mākslas muzejā "Rīgas birža" bija skatāma izstāde "Prado 12 raksturi". Tā bija pirmā reize, kad pie mums bija skatāmi Spānijas slavenākā mākslas muzeja darbu oriģināli, un publikas interese bija milzīga: izstādi apmeklēja 75 tūkstoši cilvēku. Tagad Prado muzejs atgriezies Rīgā ar pavisam citādu projektu: pilsētvides izstādi, kuras mērķis ir popularizēt muzeja kolekciju caur pastaigas laikā apskatāmām gleznu reprodukcijām. Tā ir daļa no Spānijas kultūras diplomātijas programmas, sākot prezidentūru Eiropas Savienības padomē.
Uz izstādes atklāšanu Rīgā ieradies arī Prado muzeja direktors Migels Falomirs Fauss, kurš ar lielu lepnumu saka: Prado nav vienkārši mākslas muzejs.
"Spānijas karaļi savu kolekciju veidoja pēc citiem principiem nekā mūsdienu mākslas muzeju direktori," viņš paskaidro. "Viņi izvēlējās darbus, kas viņiem pašiem patika, un pēc tam centās no šiem māksliniekiem iegūt pēc iespējas vairāk darbu. Viņi vairāk balstījās emocijās, nevis prāta apsvērumos, un necentās iegūt gleznas no visiem laikmetiem, reģioniem un māksliniekiem. Mūsu muzejā ir apmēram 200 Goijas darbu, 100 Rubensa darbu, 50 Ticiana darbu.
Ne velti Prado muzeju reizēm dēvē nevis par gleznu muzeju, bet gleznotāju muzeju."
Prado muzejs durvis apmeklētājiem vēra 1819. gadā, un tā pamatu veido 16., 17. un 18. gadsimta Spānijas monarhu sakrātās kolekcijas. Ar laiku tās papildinot, Prado kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem pasaules muzejiem, kas aptver Eiropas glezniecības panorāmu gandrīz tūkstoš gadu garumā.
Kā muzejs veidojis gleznu izlasi savai pilsētvides izstādei? "Šajā izstādē mēs mēģinām parādīt Prado muzeja lielo bagātību. Šeit ir gleznas no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimta sākumam, līdz kuram sniedzas mūsu muzeja kolekcija. Mēs sākam ar sienu gleznojumiem no mazas Kastīlijas baznīcas un beidzam ar Hoakinu Sorolju, kura nāves simto gadadienu šogad pieminam. Esam centušies parādīt arī dažādas glezniecības skolas: šeit ir pārstāvēta flāmu, vācu, itāļu, franču un, protams, spāņu skola. Jā, te nav pārstāvēta tikai spāņu glezniecība. Prado muzejs savulaik tika dibināts, lai popularizētu tieši spāņu mākslu, bet, par laimi, muzeja veidotāji ātri aptvēra, ka karaliskajā kolekcijā ir pārāk izcili citu valstu meistardarbi, lai tos neizstādītu muzejā. Pateicoties tam, mūsu muzeja kolekcija ir ārkārtīgi bagātīga," stāsta Prado muzeja direktors.
Izstādē skatāmi lielformāta darbi un to fragmenti: ja gleznas oriģināls ir lielāks par izstādes stendu, tad izkadrēts tikai gleznas fragments, ko var apskatīt tuvplānā, bet stenda sānu malā redzams pilnais gleznas attēls un apraksts. Reprodukcijas šai pilsētvides izstādei veidotas stingrā Prado muzeja ekspertu uzraudzībā, lai saglabātu precīzu krāsu paleti. Kopš 2015. gada tās ceļo pa visu pasauli un pērn bija apskatāmas tepat kaimiņos, Tallinā.
"Muzejs nevar vienkārši atvērt savas durvis un gaidīt, ka visi nāks iekšā," Migels Falomirs Fauss uzsver. "Ir jāmēģina aizsniegt arī tos, kuri par tevi nezina un parasti muzejus neapmeklē. Tā bija mūsu sākotnējā doma: popularizēt Prado muzeju attālās pasaules vietās. Sākām ar Latīņameriku, kur mūsu kopīgās vēstures dēļ muzejs ir labi zināms, taču daudzi nevar atļauties atbraukt uz Spāniju un apmeklēt to klātienē. Šī izstāde izvērtās ļoti veiksmīga, un mēs sākām saņemt uzaicinājumus arī no citām pasaules malām. Kopš tā laika ar šo izstādi esam bijuši četros kontinentos un vairāk nekā 30 valstīs. Viena šāda izstāde ceļo arī pa Spānijas attālākajiem reģioniem."
Prado muzeja izstādes atklāšanā sastopama arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce un Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja Aija Brasliņa.
"Prado – tas ir vesels jēdziens, vesela pasaule.
Tas labi raksturo gan savā laikā ieinteresēto monarhu aizrautību un emocijas, veidojot kolekciju. Tas ir muzejs, kas mērķtiecīgi un prasmīgi savā tālākajā vēsturē ir pratis dzīvot, strādāt un aiziet līdz tiem 200 gadiem, ko viņi svinēja 2019. gadā," saka Lāce.
"Man patika Prado muzeja direktora uzsvērtais, ka tas ir gleznotāju muzejs," piebilst Brasliņa, kura kā LNMM kolekciju glabātāja ārzemju muzejos allaž meklē krāšņākās glezniecības kolekcijas. "Kā Itālijā ir Ufici galerija, tā Spānijā man Prado asociējas ar šo gadsimtu gaitā spāņu monarhu uzkrāto izcilo darbu izlasi. Tā, protams, vislabāk ilustrē tieši pašu spāņu mākslas vēsturi, bet tur ir arī brīnišķīgi Bosha darbi, Rogīra van der Veidena "Noņemšana no krusta" – tu stāvi tur kā svētnīcā! Un tu redzi arī pašu spāņu lepnumu, šo muzeju apmeklējot."
Brasliņa uzsver: nekas nevar aizstāt saskari ar oriģinālu. Pašlaik Esplanādē aplūkojamo reprodukciju izstādi viņa aicina uztvert kā informatīvu un nenovērtēt par zemu arī tās dotās iespējas. "Tas tomēr var dot impulsu, stimulu aizbraukt un redzēt arī pašu oriģinālu," viņa uzsver. Tam piekrīt arī Māra Lāce. "Pat skrienot cauri parkam, kaut ko cilvēks redzēs, varbūt uz brīdi apstāsies. Un, ja apstājas, tad jau kaut ko arī uzzina. Jā, tā ir spāņu kultūras propaganda, bet tā ir tāda skaista propaganda!"
