Fotogrāfa Jāņa Deinata personālizstāde "Pirmā piecgade" ir dokumentāls stāsts par periodu pirms Latvijas neatkarības atgūšanas – no 1989. līdz 1994. gadam, kad arī aizsākās Deinata kā fotogrāfa darbība.
Kuratore Diāna Barčevska stāsta par šīs izstādes ideju: "Kaut kādā brīdī apmeklējām pirmā stāvā skatāmo izstādi "Mūra krišana". Tur arī ir fotogrāfijas, kas stāsta par šo laiku. Jānis Deinats bilda, ka viņam ir arī arhīvā daudz interesantu fotogrāfiju par šo laiku. Tā mēs izdomājām piedāvāt Mākslas muzejam šādu izstādi no Jāņa Deinata 90. gadu arhīva."
Šī izstāde nav retrospekcija jeb mērķtiecīgs pagātnes notikumu atspoguļojums. Tā ir Jāņa Deinata tā laika skatījums uz notiekošo ikdienu, detaļām un cilvēkiem, kad daudzviet varēja ieraudzīt pat bruņutehniku, armijas cilvēkus, kā arī briestošās pārmaiņas. Diāna Barčevska uzsver, ka
šī izstāde nav tikai stāsts par aizgājušiem laikiem, bet arī par šī brīža notikumiem pasaulē.
"Īpaši redzot attēlus ar tankiem Doma laukumā, protams, ka tas raisa vienu vienīgu trauksmi un atmiņas ne tās labākās. Mēs jau varam kaut ko runāt par pagātni, bet īstenībā šī izstāde aktualizē jeb, ja vispār vēl to var aktualizēt, šo aktuālo pasaules tēmu. Es domāju, ka tā ir tēma numur viens: par iebrukumiem, par okupāciju un par trauksmi, kas tai seko."
Izstāde ir sakārtota trīs nosacītās daļās – lielākajā zālē fotogrāfs pēta sev apkārt notiekošo ikdienu, meklējot tajā formu attiecības un ritmus. Otrajā daļā ir eksponēti laikabiedru, mākslinieku portreti, stāsta izstādes kuratore:
"Būs arī vienā zālē pazīstamu cilvēku fotogrāfijas, bet pilnīgi citādas, nekā mēs varbūt esam raduši skatīt Jāņa Deinata mākslu. Tādas nejaušas, neinscenētas, nepozētas. Un arī apzināta izvēle bija nesaukt vārdos, jo tie ir cilvēki, kas šajā laikā bija un piedalījās. Tie, kas pazīst, tie pazīst. Tie, kas nepazīst, tad viņiem ir tāds skata punkts kā uz vienkāršiem cilvēkiem."
Trešajā zālē varēs ieraudzīt fotogrāfijas ar tehniskiem defektiem. Jānis Deinats atceras savu pirmo komercfoto darbu, kura foto filma attīstīšanas procesā tika sabojāta, bet šodienas kontekstā viņš to sauc par brīnumainu sagadīšanos:
"Sarullēju, uzrakstīju virsū "Elza Radziņa, brāķis" un iemetu [plauktā]. Un tagad, vairāk nekā pēc 30 gadiem, es to atrodu. Tas bija tieši Ukrainas kara sākums, man bija izstāde, es viņu negribēju kara dēļ. Es pēkšņi apskatos – "Svema film". Kur "Svema" ražoja? "Svemu" ražoja Šostkā, tas ir blakus Sumiem Ukrainā. Pēc kāda laika es apskatos, kas ir Elza Radziņa. Es zinu, kas ir Elza Radziņa, bet tīri tehniski, dzimšanas datus. Viņa ir dzimusi Harkivā, 1917. gadā bēgļu ģimenē.
Jānis Deinats uzsver, cik svarīgi ir interesēties par mūsu pagātni un ik pa laikam arī atvērt bērnības foto albumus.
"Atcerēšanās ir būtisks identitātes veidošanas elements. Ja mēs neatceramies, patiesībā, lai cik tas briesmīgi nebūtu, tad mums ir vienalga, kur mēs dzīvojam – kādā valstī, kas pār mums valda, kāda kultūra. Ja mums interesē tikai tas, kas notiek mums šobrīd, tad mums nav identitātes. Tāpēc ir šī izstāde, kura ir jāskatās lēnām. Skatoties uz bildēm, katrs izveido savu zīmējumu. Tas ir tikai atcerēšanās impulss," saka fotogrāfs.
Izstādes kuratore domā par to, kā to uztvers cilvēki, kuri šos laikus piedzīvoja, un kā to izjutīs tie, kuri ir dzimuši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.
Izstāde apmeklētājiem vērs durvis 17. augustā, to Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā varēs aplūkot līdz 24. novembrim.
