Grafiku ceļš uz muzeju
Izstādes nosaukums "Tōkaidō ceļš" tiek rakstīts ar diviem garajiem "ō" burtiem, tāpēc sākumā ar kuratori Kristīni Mileri, kura mākslas muzejā "Rīgas birža" pēta Āzijas mākslas kolekciju un labi pārzina tās terminoloģiju, raugām noskaidrot paša nosaukuma izcelsmi un izrunu.
"Mēs speciāli izvēlējāmies likt šos garos "ō", lai cilvēkiem būtu vieglāk izrunāt šo vārdu – tad ir skaidrs, ka ir šīs garās skaņas: "Tō-kai-dō". Arī Japānā ir šie garie ō, un pētnieki tos bieži izmanto, pierakstot dažādu terminu nosaukumus. Tāpēc arī mēs izvēlējāmies tos ietvert virsrakstā. Tas arī piesaista uzmanību! Pats vārds "Tōkaidō" nozīmē "Austrumu ceļš" – tas ir ceļš, kas iet gar Japānas austrumu robežu un būs redzams arī izstādē," skaidro kuratore.
Ceļš uz šodienas Tokiju
Šis ceļš, kas izstādē muzeja Boses zālē simboliski vijas pāri tālākajai sienai, dabā ved vairāk nekā piecsimt kilometrus gar jūras krastu garām Japānas simbolam – Fudzi kalnam. 17.–19. gadsimtā tas bija nozīmīgākais ceļš, kas savienoja Kioto un Edo jeb šodienas Tokiju.
"Edo periodā tas bija gan tirdzniecības, gan arī tūrisma ceļš, jo šajā laikā Japānā aizsākās arī vietējais tūrisms. Tāpēc ir arī šīs pieturas, kurās bija ne vien atpūtas vietas ceļiniekiem, bet arī dažādi ievērības cienīgi apskates objekti. Skaistās ainavas ietekmēja arī daudzus māksliniekus. No daudziem skatupunktiem varēja redzēt arī Fudži kalnu," stāsta Kristīne Milere.
Fudži jeb Fudzi kalns redzams arī vairākās mākslinieka Utagavas Hirošiges grafikās, kas izstādītas "Rīgas biržā". Tieši viņš 19. gadsimta vidū bija pirmais, kas radīja visām 53 Tōkaidō ceļa stacijām jeb pieturām veltītu ciklu, kas kļuvis par vienu no pazīstamākajiem šī ceļa atainojumiem mākslā. Šādi cikli Hirošigem bija vairāki, un darbu kopskaits mērāms simtos. "Rīgas biržas" kolekcijā ir seši, un vēl četri pieder viņa māceklim un znotam, kurš pēc Hirošiges nāves pieņēma viņa vārdu un kļuva par Utagavu Hirošigi II.
Hirošigi ievērojamā ietekme
Kuratore Kristīne Milere stāsta par Hirošiges ietekmi uz Rietumu mākslu un to, kā viņa darbi nonākuši muzejā: "Hirošige kopā ar savu laikabiedru Hokusai Japānā tai laikā bija ietekmīgākie ainavu gleznotāji un " ukijo-e" grafikas žanra pārstāvji. Kad pēc Edo perioda beigām 1868. gadā atvērās Japānas robežas, Japāna sāka daudz ko tirgot uz āru, tai skaitā arī mākslas darbus. Mākslinieki piedalījās daudzās izstādēs, un visplašāk Hirošige parādījās tieši pasaules izstādēs Parīzē. Kāpēc tas mums ir nozīmīgi? Jo latviešu mākslinieks Gustavs Šķilters [20. gadsimta sākumā] devās uz Rodēna darbnīcu Parīzē, un, visticamāk, tieši tajā laikā, kad viņš bija Parīzē, viņš iegādājās arī Hirošiges darbus, jo muzejā tie ir nonākuši no Gustava Šķiltera kolekcijas. Interesants fakts, ka tajā laikā daudzi mākslinieki ietekmējās gan no Hokusai, gan Hirošiges ainavām. Mums visiem pazīstamais Vincents van Gogs pat vairākus Hirošiges darbus pārgleznoja savos eļļas gleznojumos – precīzi viens pret vienu."
Jautāju Kristīnei Milerei, ko nozīmē viņas pieminētā "ukijo-e" grafikas māksla, par kuras vienu no pēdējiem lielajiem meistariem uzskata tieši Hirošigi: "Šis termins sevī ietver ļoti daudz, pat to, kāda ir šo darbu mērķauditorija. Tie bija paredzēti vienkāršajiem ļaudīm, pilsētas iedzīvotājiem, nevis imperatoram, ierēdņiem vai samurajiem. "Ukijo-e" ir tāds virstermins šādām ainavām, kas attēlo dažādas populāras Japānas vietas. Ir vēl apakšžanrs, ko sauc par "meišo-e" jeb "populāri skati". Burts "e" galā nozīmē "attēls", un "ukijo-e" ir "mainīgā pasaule". Arī ainavās to visvairāk var redzēt, jo tiek attēloti dažādi gadalaiki – varam redzēt pavasari ar plaukstošiem ķiršu ziediem, varam redzēt lietusgāzes, rudeni, sniegu Fudži kalna virsotnē."
Tuvāk aplūkojot Hirošiges nelielās, smalki izstrādātās ainavas, atklājas ne vien meistarīgi piejūras skati kalnu un priežu ieskāvumā, bet arī ceļotāji, kas mēro daudzas dienas ilgo gājienu – vairums kājām, augstmaņi palankīnos jeb kalpotāju stieptās, segtās nestuvēs. Kāpēc šis ceļš no Kioto uz Edo jeb Tokiju bija tik noslogots? Vēl viena atkāpe vēsturē, ko atklāj kuratore: "Tajā laikā Japānu pārvaldīja Tokugavas dinastija. Imperators atradās Kioto, bet faktiski galvaspilsēta un lielākā tirdzniecības pilsēta bija Edo. Šis ceļš no Edo uz Kioto bija vajadzīgs, lai piegādātu daudz ko imperatoram. Arī Hirošiges pirmais ceļojums bija tieši tāpēc, lai nogādātu imperatoram zirgus un dažādas lietas."
Izstāde kā rets notikums
Hirošiges grafiku izstāde ir rets notikums arī tāpēc, ka savas gaismjutības dēļ grafikas gluži vienkārši nedrīkst ilgstoši eksponēt. Nelielos darbus vietām izraibina arī hieroglifi un dažādi simboli: līdzās ainavām mākslinieks ietvēris arī vietu nosaukumus, kas arī izstādes kuratorei ļāvis salikt ainavas Tokaido ceļam atbilstošā secībā. Tāpat uz katras grafikas ir izdevēja un cenzora simbols, par mākslas darba nonākšanu līdz skatītājam stāsta Kristīne Milere: "Šeit ir izdevēja zīmogs, šie divi ir cenzora zīmogi, un ir arī paša mākslinieka vārds un darba nosaukums. Ja prot lasīt japāņu valodā, tad visu, kas par darbu ir jāzina, uz tā var izlasīt. (..) Darba skice tiek aiznesta izdevējam, vēlāk sižets tiek izgrebts uz koka dēlīša, un pēc tam tiek veikti nospiedumi. Tie var būt vairāki, un var tikt izmantoti arī vairāki dēlīši – tas atkarīgs no izmantoto krāsu daudzuma.
Hirošigem viena no raksturīgākajām krāsām ir zilā, kas intensīvāk viņa darbos parādījās līdz ar Japānas robežu atvēršanos.
Rietumos šī krāsa lielākoties ir zināma kā "Prūsijas zilā", bet Japānā tā ienāca no Berlīnes, tāpēc tur to pazina kā Berlīnes zilo. Mākslinieki to mēdza jaukt ar dabīgajiem pigmentiem un indigo krāsu. Vēlākos laikos to sāka saukt arī par "Hirošiges zilo"."
"Tōkaidō ceļa" apmeklētājiem radīta gan skaidrojošā vārdnīca ar dažādiem izstādē lietotiem japāņu terminiem un simboliem, gan bagātīga pavadošā programma. Piemēram, lekcija par Hirošiges un viņa laikabiedru ietekmi uz Latvijas mākslinieku daiļradi, kā arī sarunas par mūsdienu Japānas kultūru, stāsta izglītības programmu kuratore Vita Ozoliņa:
"Mūsu "Sarunās portretsalonā" esam uzaicinājuši Žaneti Sudenieci, kura četrus gadus ir dzīvojusi Japānā, strādājusi banku sistēmā un daļēji arī izgājusi šo Tokaido ceļu. Mēs lūdzām viņu parunāt arī par Japānas kultūras saglabāšanu: bijušās ceļa piestātnes ir apaugušas ar modernām pilsētām, bet tradīcijas joprojām tiek ļoti stingri ievērotas un reglamentētas. Šīs sarunas būs 2. martā pulksten 16. Savukārt seniorus īpaši aicināsim uz rīta pastaigu, lai varētu detalizēti izstaigāt izstādi un arī uziet augšā paskatīties, kas pašlaik muzejā vēl ir redzams no Japānas ekspozīcijas."
Izglītības programmu kuratore Ieva Velberga noslēgumā aicina pievērst uzmanību krāsainiem apļiem uz zemes pie ieejas izstādē, kuros redzami Hirošiges grafikās biežāk attēlotie objekti – priedes, sakuras, lietus, laternas un Fudzi kalns, iedrošinot izstādi apmeklēt arī bērnus: "Mazākiem bērniem mēs arī piedāvāsim radošu nodarbību, kur ar ūdenskrāsām veidosim sakuras: ar salmiņiem pūtīsim zarus, ļaujot krāsai izplūst. Vēl mums ir arī pastāvīgs piedāvājums – sietspiedes darbnīca, un speciāli šai izstādei esam izveidojuši jaunu sietu, kurā ir attēlots Fudži kalns. Droši var atnākt, pieteikties un uztaisīt krekliņu, maisiņu vai ko citu ar Fudži kalna attēlu."
Šajā svētdienā, 18. februārī, izstādes "Tōkaidō ceļš" apmeklētāji klātienē varēs satikt un izvaicāt izstādes kuratori Kristīni Mileri. Izstāde būs skatāma līdz 5. maijam.
