"Nu, re kur mēs tā maigi varam ieraudzīt pirmo taustekli, kas ir atklīdis līdz šejienei. Tas tiešām ir tāds maziņš, maziņš nevainīgs ievadiņš pat vēl ar kaķi, jo es pamanīju, ka kaķi šeit ir ļoti klātesoši. Tā ir kā tāda titullapa. Bet mums ir jāiet dziļāk," izstādē Aspazijas mājā ved Velta Emīlija Platupe.
Dziļāk – izstāžu telpā – savukārt atklājas jau pavisam cita pasaule, krāsās vibrējoša, kaislīga un mutuļojoša. Skatāmas gan gleznas, gan telpiskas skulpturālas figūras, kas atklāj Aspazijas dzejas iedvesmoto jūras pasauli. Tajā mīt jūras raganas, nāras, bangu lauvas, vilnīšu meitenes un neskaitāmas citas radības – mītiskas un maģiskas.
Izstādei bijis jātop ātri, bet arī tas ļoti labi sader ar Aspaziju. Velta Emīlija Platupe stāsta: "Tad es nospriedu, ka, tā kā jārada ātrā laikā un Aspazija tāda vētraina un romantiska, tad ir jāķeras pie ekspresionisma. Nevis tāpēc, ka tas ir kaut kāds nevīžīgs stils, bet vienkārši, lai būtu ekspresionists, ir jārīkojas ātri, un ātrums bija tas, ko vajag. Tad bija kādi trīs vai četri dzejoļi ar ļoti vareniem sievišķiem arhetipiem. Es pēc tam arī palasīju, ka Aspazijai tie sieviešu tēli esot izdevušies daudz, daudz spēcīgāki un krāšņāki par nabaga bālajiem vīriešu tēliem. Jā, un tad radās gleznas."
Vienā no centrālajām gleznām redzama Jūras ragana, kuru ieskauj teiksmaina un ļoti krāšņa jūras dzīļu pasaule. "Tur dzejā ir tāds teksts, ka viņa ir veca, pirms dzimusi, sirma, pirms augusi, un visādas briesmīgas īpašības. Un tad man viņas palika nevis tā kā žēl, bet es ar empātiju skatījos uz to tēlu un domāju – paga, paga, veca un sirma, bet kādreiz taču bija arī jauna un skaista. Un tad man ļoti gribējās uzgleznot to brīdi, kad viņa ir bijusi jauna, skaista sensenos laikos pirms miljoniem gadu. Visu jūras iemītnieku, jūras dievu iekārota," skaidro Velta Emīlija Platupe. "Bet šis darbs tika atzīts par tik jaunajai paaudzei nerādāmu, ka mēs to esam ieslēguši ziemeļu verandā. Tur tikai 18+ drīkst iet skatīties."
Velta Emīlija Platupe skatītājus ievedīs gan astoņkāju valstībā, gan izrādīs Jūras raganas garderobes piederumus, ko izmakšķerējusi no jūras, gan rādīs miniatūrus darbiņus, kas arī atspoguļo kādu Aspazijas dzejas šķautni: "Viņa ir bijusi ne tikai vētraina un dramatiska, viņa ir bijusi arī, kā man teica, deminutīvu karaliene. Un tad ir tie mazie ķinķuriņi, ķeburiņi, ko es saucu par deminutīviem, kas ir priekš bērniem, lai viņiem nebūtu jāiet augšā uz to ziemeļu verandu, un viņi var palikt šeit un visu izpētīt."
Ziemeļu verandā, kur atrodas glezna ar jauno raganu, kas atzīta par nepiemērotu bērnu acīm, uzmanību pievērš vēl kāds sarkans, ļoti izteiksmīgs tēls, kas, izrādās, izniris no mākslinieces zemapziņas dzīlēm skarbā un zīmīgā brīdī: "Viņš piedzima 6. jūnija naktī, kad uzspridzināja Kahovkas HES dambi. Es to nezināju, jo naktī jau neviens ziņas neskatās. Viņš piedzima, es uz viņu skatos, viņš tāds briesmīgs, šausmīgs… No kurienes tāds vispār? Un tad no rīta es sapratu, kāpēc. Mana interpretācija ir tāda, ka mēs vai viņi, vai cilvēki kā suga ir tik ļoti sadusmojuši to jūras ūdeni, vienkārši ūdeni kā visa pirmsākumu, ka šī ir Jūras māte, kas ir tik nikna uz mums, ka viņa vairs nevar izturēt. Un es pieņemu, ka tas, kas realitātē notika, tā arī bija."
Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis atzīst, ka Aspazijas dzejā jūrai ir ļoti liela nozīme. Tā simbolizē dzīves nemitīgās pārmaiņas, uzplūdus un atplūdus, dvēseles nemieru un kustību, atraisītību un tuvību dabai: "Jūra aktualizē Aspazijai tādu ļoti raksturīgu tēmu, proti, ka cilvēks un daba vienmēr atrodas nemitīgā savstarpējā sasaistē, kur dabai tomēr piemīt dominējošā loma. Agrīnā Aspazija jūru izjūt kā tādu dumpīgu esamību, kas faktiski nozīmē arī atbalsošanos viņas dvēselē, citiem vārdiem varētu teikt, ka jūra ir tāds eksistenciāls atskaites punkts cilvēka mūžīgai aktivitātei."
Veltas Emīlijas Platupes izstāde "Maģiskās jūras būtnes. Kur tās mīt?" Aspazijas Dubultu mājā apskatāma līdz septembra vidum.
