Mēs izbraucam sasodīti vēlu. Kamēr es no savas Gundegas nomales ar lēnīgo autobusu tieku līdz Lauras nomalei, šķiet, jau ir pagājusi vesela mūžība, un esmu nogurusi jau tagad. Ir gandrīz septiņi vakarā, un līdz Pedvāles mākslas parkam vēl jābrauc pāris stundas. Mēs benzīntankā nopērkam pāris bezalkoholiskos aliņus un, runājot par sen redzētu teātra izrāžu iespaidiem un citiem intelektuāliem niekiem, ripojam prom no Rīgas steigas – no nepadarītiem darbiem un projektiem, kuru gala termiņi ir nepiedodami tuvu. Tie manā galvā dunoši pulsē, un es domāju – kā lai tīri uzraksta tekstu par Andrusa Jonasa izstādi "Vēstījums nākotnei", ja tūlīt pēc tās apskates man pašai jāpiedalās vairāku citu mākslas darbu iekārtošanā un vērtēšanā. Šī brīža realitāte liek aktīvam, radošam cilvēkam kļūt par multi-instrumentu, un es neesmu izņēmums. Kalendāro sabiezējumu laikā iespaidi mēdz pārklāties, visu sapludinot neskaidru toņu masā. Tāpēc es nolemju pieķerties pie Jonasa košās glezniecības un idejiskā, gandrīz naivā domas tiešuma, tik cieši, cik iespējams, un fiksēt mirklīgos iespaidus teju autobiogrāfiski. Tas arī izskaidro šīs recenzijas, iespējams, neierasto formu. Tā ir nevis aprakstoša, bet stāstoša, un mākslas vērojums ir piedzīvots.
Andruss Jonass ir nozīmīgs mākslinieks Austrumeiropas kultūras telpā. Būdams absolūts nonkomformists un sava ceļa gājējs, viņš atstājis spēcīgu nospiedumu 21. gadsimta divās pirmajās desmitgadēs. Jonass radījis efektīgus gleznojumus, satraucošas instalācijas un bijis intensīvs, provokatīvs performanču mākslinieks. Mākslinieks izveidojis savu simbolisko tēlu panteonu, balstītu igauņu folklorā un paša zemapziņā – "ganu zēns", "princese", "brīnumputns", "dzeltenais vilks" un citi, ar kuriem veidojis nemitīgu dialogu un tajos iemiesojies. Viņš pasniedzis arī leģendārajā Igaunijas "Academia Non Grata". Joonas daudzkārtēji veidojis projektus arī Rīgā, un lielākais no tiem bijis mākslinieka personālizstāde "Ceļš uz zudušo pilsētu Aledoia" "Rīgas mākslas telpā" 2008. gadā.
Kā teikts izstādes pieteikuma relīzē, Andrusu Jonasu ar Pedvāli saistīja dziļa draudzība. Šajā ļoti neparastajā vietā – mākslas parkā, kur Latvijai tipiskā ainavā sevi iespaidīgi manifestē dažādas landārta un monumentālās tēlniecības formas, divtūkstošo gadu sākumā Jonass siltajās sezonās dzīvoja un strādāja. Te, Briņķpedvāles muižas drupās – darbnīcā zem atklātām debesīm tapuši grandioza izmēra gleznojumi, un viņš aktīvi piedalījies arī tā brīža leģendārajā Pedvāles kultūras dzīvē, 2005. gadā organizējot performances mākslas festivālu "Rituāls". Arī vēlāk Jonass te regulāri atgriezies, turpinot radošu darbību.
Šobrīd mākslinieka vairs nav. Viņš devās savā pēdējā ceļojumā uz Zudušo Zelta Pilsētu 2021. gada nogalē. Izstādes "Vēstījums nākotnei" kuratore ir māksliniece Laura Feldberga, kura savulaik bijusi nozīmīga Andrusa Jonasa radošās darbības pavadone un norišu fiksētāja. Turpmāk tekstā es esmu viņu vienkārši dēvēšu par Lauru. Mākslinieku kūrētās izstādes par citiem māksliniekiem ir īpaša parādība, kuru nevar savietot pieņemtajā, drošajā un cietajā institucionālājā rāmī – tādā, kurā kuratora un izstādāmā attiecības nerakstītos noteikumos regulē hierarhiskas un sausi objektīvas attiecības.
Te mākslas, emociju un reizēm gluži utilitāru vai tieši liktenīgu notikumu plāni savijas neatšķetināmās plūsmās, kas veiksmes gadījumā spēj kļūt par dzimšanas vietu brīnišķīgai izstādei vai pat jaunradei, vai tieši otrādi norauj projektu melnākajā dzīļu peklē.
Mēs iebraucam Pedvālē ap divdesmit vieniem. Es pēc dienas darbiem citos projektos esmu nogurusi kā nodzīts zirgs, un pat kārtējā ibuprofēna deva nespēj pilnībā noslāpēt kaitinošās galvassāpes. Esmu nolēmusi šovakar nekur neiet un neko neskatīties – labāk rīt no rīta ar skaidru aci, kad māksla manā priekšā atklāsies kā dzidrs avotiņš. Pēc pāris dienām (03.06.) iecerēts Andrusam Jonasam veltīts piemiņas pasākums – performatīva sanākšana, kurā atvadīties no šī Pedvāles ģimenes locekļa, un vienlaikus nosvinēt viņa klātbūtni caur te šobrīd redzamajiem mākslas darbiem. Laura tikko ir pabeigusi montēt Jonasa performancēm veltītu filmu, ar kuru papildināt ekspozīciju, un mums kopā caur izstādes telpu jāiznes tai paredzētais, no Rīgas līdzpaņemtais ekrāns. Lai kā arī es negribētu šovakar redzēt "Vēstījumu nākotnei", es to ieraugu, un, jebkuru mākslu uzlūkojot, pirmais iespaids ir zināmā veida sakrāla pieredze. Es tomēr par spīti visam nolemju vērot un rakstīt jau tagad, ļaujot savam visaptverošajam nogurumam aizziest mazāk svarīgos veselā saprāta kanālus, lai tieši un koncentrēti saslēgtos ar savā priekšā redzamajiem mākslas darbiem.
"Šī būs Mīlestības izstāde," Laura man iepriekš stāstījusi. Tas ir teikts daudznozīmīgi. Mīlestības motīvs ir galvenais virzītājspēks Jonasa daiļradē. Taču tā nav rozā un pūkaina mīlestība kā veikala stendā Valentīndienā. Tā ir spēcīga, pat dedzinoša enerģija, kas nemitīgi atgriežas un cirkulē mākslinieka daiļradē. Viņš ir no tiem, kas konsekventi seko noteiktiem motīviem un tēlu sistēmai, tos iekš atkārtošanās padarot aizvien mitoloģiski spēcīgākus un monomentālākus. Es par Andrusu Jonasu runāju tagadnes formā, jo viņa klātbūtne te šobrīd gan caur mākslas darbiem, gan Lauras stāstīto ir jūtama.
Nāve ir interesants atskaites punkts jebkura mākslinieka profesionālajā dzīvē.
Tajā brīdī tīri tehniski apstājas viņa radošais process – jaunu darbu vairs vienkārši nebūs, taču esošie turpina izstarot to tapšanas laikā ieguldīto dzīvības enerģiju. Ir fiksēts pieskāriens, tā brīža emocijas un temperaments. Andrusa Jonasa gadījumā šī klātesamība ir burtiska un personiska – viņa paša dzīve ir būtībā tas, kas viņa māksla, un otrādi, un tas redzams pavisam tieši arī te. Tipiska gleznu daļa ("Mindsurfer I, II", "Mēs esam mīlestība" ) ir Jonasa apģērbs – T krekli un apakšbikses, kas cieti lakotās reljefa krokās paceļas no audekliem.
Te, Pedvāles mākslas parka izstāžu zālē, redzama vien pavisam maza daļa no Jonasa radošā mantojuma – savā ziņā jau mitoloģizēts, viņš kļuvis eksponēšanai diezgan nesasniedzams, un Laura daļu izstādē redzamo glezniecības ņēmusi no māksliniekam pietuvinātu cilvēku privātkolekcijām. Taču skaitliskais vairākums (kā arī video filma), kas šeit redzams, ir tapis tieši te un iezīmē Pedvāli vienlaikus kā iedvesmas avotu, gan radošo laboratoriju. Daži Pedvāles mākslas parka arhīva darbi šoreiz šeit piedzīvo savu pirmizstādīšanu. Lai arī nelielajā telpā redzamais kopums pārstāv vairāk nekā divas desmitgades, tas uzskatāmi sakļaujas kopā vienā veselumā. Es jūtu, kā, iekārtojot telpu, viņa rūpīgi grupējusi mākslas darbus pēc to tonālitātes, gan izmēra, gan hronoloģijas. Šobrīd izstāde ap mani veido gredzenu, un mans skatiens plūstoši virzās pāri šīm pārejām. "ALEDOIA" – šis noslēpumainais vārds kopā ar simtos mērāmiem kārtas numuriem atkārtojas gan darbu nosaukumos, gan arī uzrakstīts uz pašām gleznām. ALEDOIA – tā ir Andrusa Jonasa ideālā pasaule, viņa man skaidro, tas ir absolūtais harmonijas stāvoklis, paradīze, pēc kā tiekties, lai arī tas nav sasniedzams. Katra no šīm gleznām ir kā kamera, reliģiska noslēgta telpa, kas nesavienojas ar ārpasauli. Taču vienlaikus šī lielos laukumos gleznotā mandala ir kā daudzlīmeņu vārti, kas ved sevī dziļumā. Tu skaidri redzi ceļu, bet tu netiec tam klāt. Tu atver durvis, bet aiz tām ir jau nākamās. Kaut kas tevi velk un sauc, un neatlaiž vaļā. ALEDOIA. Vienlaikus šie varenie ziedi ir arhetipiski sievišķības simboli, ko lasu kā iekšēju vēlmi atgriezties mierpilnajā klēpī. Šīs lielākās, centrālās gleznas ir erotisku ilgu piesātinātas. Arī abi "Mindsurfer" deg ar atklātu, sarkanu vīrišķā libido liesmu.
Nedaudz rūpīgāk ieskatoties, zem šķietami viegli atšifrējamajiem, grafiskajiem simboliem un krāsu laukumiem saskatu autora plaukstu nospiedumus. Brīžiem tā ir vienkārša liecība par savu klātesamību un eksistenci (gluži kā sencilvēku okera plaukstas uz alu sienām) ("ALEDOIA 253. Mīlestība uzvar bailes"), bet vietumis tie noklāj gleznu pilnībā – kā gandrīz izmisīga un pieprasoša taustīšanās, lai atrastu ko apslēptu ("ALEDOIA 253. Mīlestība uzvar bailes"). Viņš ir gribējis pieskarties Centram.
Es pavēršos uz telpas daļu, kurā redzami "ALEDOIA 57", "ALEDOIA 58", "ALEDOIA 60". Tās ir nelielas, ūdensizturīgas gleznas, kuras Andruss Jonass reiz savā performancē gleznojis un peldinājis blakus esošajā Rambulītes upītē. Šī sērija ar īpašo zilo toni viņa daiļradē ir unikāla – uz tumša fona pāri nedaudz gaišāks un veidojas dziļuma ilūzija. Tas ir nautiskās krēslas tonis, kāds redzams debesīs līnijā, kur vakars pāriet naktī – vieliska, matēta un sevī viegli fluorescenta krēsla.
Aiz gaiši krāsotās izstādes telpas muižas zāļu anfilādē atrodas kabinets ar koši zaļām sienām. Tajā šobrīd, nepiederošām acīm neskatāmi novietoti dažādi Pedvāles kolekcijas mākslas darbi un citas lietiņas. Laura man parādā ko iespaidīgu. Caurspīdīgā plēvē joprojām satīta lielformāta glezna "ALEDOIA 254. Mīlestība uzvar bailes". Par spīti transportēšanas iepakojumam, es uztveru tās plosīgo enerģiju. "Tā ir tik iespaidīga, ka es to nekur nevarēju ievietot. Tā paņem visu," Laura saka. Viņa ir skumja un vīlusies un nedaudz dusmīga vienlaikus. Mēs abas kā vizuālās jomas mākslinieces redzam, ka blakus esošajā, nelielajā zālē šim jaudīgajam darbam vietas nav. Laura patiešām scenogrāfiski ir izmēģinājusi visu, bet šī glezna savā izmērā, krāsā un enerģijā nepiesātināmi apēd jeb ko līdzās esošo.
Reti, bet tā mēdz gadīties, un kopējā labuma vārdā netaisnīgi jāupurē spēcīgākais.
Pēc tam viņa mani ved uz gravas malu skatīties saulrietu – tā ir Pedvāles tradīcija. Ir nežēlīgi vēss jūnija vakars, un mēs vērojam, kā auksti sudrabaina vakara gaisma ieķeras pļavas zālēs. Rīgā šobrīd debesmala krāsojoties instragamam tīkami sarkana. Taču arī te ir skaisti – es skatos, kā tuvumā un tālumā pacēlušies tēlniecības darbi. To nav maz. Te izvietotās šķietami īslaicīgās instalācijas lēnām ieaug ainavā un pārvēršas tēlniecībā. Lielo darbu robežas, tiem nepieciešamā telpa maigi savstarpēji pārklājas. Mēs sagaidām, kad saule pazūd aiz horizonta un ejam atpakaļ iekšā.
Pienāk nākamais rīts. Mēs abas strādājam pie darbiem citos projektos, bet tā lielā, plēvēs satītā glezna "ALEDOIA 254. Mīlestība uzvar bailes" man nedod mieru. Es atkal atgriežos zaļajā kabinetā un to izpētu. Šķiet, tik nodevīgi pret šo darbu ir to atstāt tā arī neizstādītu, un mēs nolemjam tam dot vienu vienīgu iespēju sevi parādīt – ja jau Andruss Jonass caur to nosacītā veidā ir atkal, un, visticamāk, pēdējo reizi, nonācis Pedvālē, tad par to ir jāpaliek lieliskai liecībai. Ar Lauru sagatavojamies un nesam lielo gleznu ārā, foto sesijai Pedvāles ābeļdārzā. Ārdās vējš, kas smagajā rāmī pūš kā dīvainā burā, un grib mūs aizstumt prom no jau tā neredzamās takas. Kājas pinas leknajā zālē. Beidzot mēs atrodam labu vietu starp lielu, mežonīgu ievu un Ojāra Feldberga tēlniecības darbiem. Viņa piekļaujas "Mīlestībai, kas uzvar bailes", un viņas skaistie, rudie mati cirtojas vējā. Arī ārtelpā šī glezna ir tikpat iespaidīga un pašpietiekama, un viņas abas tur stāv līdzvērtīgas un brīnišķīgas. Es fotografēju.
Mēs atgriežamies rezidencē. Man drīz jādodas uz Rīgas autobusu, taču joprojām valda nemiers. Ar Lauru uzmanīgi novietojam lielo mākslas darbu atpakaļ kabinetā pret tukšajiem grāmatplauktiem. Zaļās sienas ir tikpat asas kā koši sarkanais zieds. Un tad pēkšņi nāk atklāsme. Ja šis mākslas darbs nevar būt kopā ar citiem, tad tam ir jābūt solo. Es nokavēju šo autobusu, bet toties mēs tobrīd neticamā ātrumā atbrīvojam telpu no visa liekā, no visām detaļām, kas varētu novērst uzmanību un ir iznesamas pa durvju aili. Mēs pat pārbīdām smagās mēbeles, tā, lai ienākot izstādē "Vēstījums nākotnei", anfilādes caurskatā būtu redzama tikai šī glezna. Tagad jau tukšajā telpā turpat blakus simboliski uzstādām arī video ar paša mākslinieka monologu un ieskatiem viņa performancēs. Izstāde ir ieguvusi paplašinājumu – vēl vienu dziļuma asi. "ALEDOIA 254. Mīlestība uzvar bailes" ir centrs, un tagad tās jauda apstaro sev paredzēto, atsevišķo telpu, neapdraudot pārējos mākslas darbus. Šis zieds, šis uzbriedušais augļķermenis pulsē sarkans uz koši zaļo sienu fonā. Audekls ap to ir noklāts ar barokāli smagu, piesātinātu umbras toni, bet stūros spīd piesmakuši, zeltaini stari. Šī degošā tumsa nogrābstīta ar neskaitāmām, grēcīgām rokām, un savā dramatismā man atgādina viduslaiku elles gleznojumus.
Taču pats zieds jeb Mīlestība uzvar šīs bailes un ir uzplaukusi pār tām. Uz pamatīga molberta novietotais mākslas darbs tagad ir tronī.
Nākamais autobuss uz Rīgu tā arī nepiestāj. Atklājas, ka tas te pienāks tikai svētdienā, un es visu esmu sajaukusi. Par spīti tam, ka šo varētu uzskatīt par likteņa pirkstu, lai es varētu palikt (ko es tik ļoti vēlētos) uz rītdienas performatīvo Jonasa piemiņas pasākumu (kas izvērtīsies maģisks), man šovakar ir obligāti jānokļūst atpakaļ Rīgā. Projektu dzīves ritms netic romantikai. Laura mani izglābj, un nolemj aizvest uz tuvāko vilciena staciju gandrīz stundas attālumā. Braucot uz Tukumu, mums beidzot ir laiks un mēs daudz runājam par Aledoiu, par mītiskajām princesēm ar ganu zēnu, un Zelta pilsētu, kurā nu ir nonācis Andruss Jonass.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
