Ceļš uz Latgales mākslu
No Rīgas izbraucam vēlu – pēc astoņiem vakarā. Parasti garo maršrutu Rīga–Daugavpils cenšas uzsākt ātrāk, it sevišķi tumšā un sniegotā ziemā, bet Mailo, kas ir mans ekspedīcijas biedrs un arī auto vadītājs, strādā teātrī – tur ir īpašs darba laiks. Šī ir dubulti kombinēta ekspedīcija. Pirmkārt: ja es esmu nolēmusi planēt pa Latgales ziemas ceļiem, lai šajā tālajā pusē ekskluzīvi meklētu laikmetīgo mākslu, tad Mailo ir cita motivācija. Viņš savam 10 gadu laikā atrasto astoņu tūkstošu slēpņu sarakstam vēlas pievienot vēl vairākus. Otrkārt: tā kā ceļš ir tāls un ilgs, un gana dārgs, un sabiedriskais transports starp lielākajām austrumu pilsētām kursē apbrīnojami neefektīvi, ir nolemts vienā piegājienā aptvert pēc iespējas plašāku teritoriju, lai uzsūktu pēc iespējas vairāk mākslas.
Mūsu divu diennakšu plānos ir Rīga–Daugavpils–Rēzekne–Upīte–Kārsava–Viļāni–Jēkabpils–Rīga, un mēs nobrauksim vairāk nekā 700 kilometrus.
Pēc tam no šī rallija vēlos kondensēt divas nopietnas recenzijas un ekspedīcijas aprakstu. Tas nozīmē, ka tā nebūs nekāda vizināšanās pa Ezeru zemes baltajiem pakalniem, bet gan pastāvīgs intelektuāls sasprindzinājums un nemitīga vērība pret apkārt notiekošo.
Ceļā no Āgenskalna līdz Rotko muzejam pavadām apmēram trīs stundas. Lietotne "Waze" mūs ved caur mežiem netālu no Lietuvas robežas, un Mailo prātīgi vada mazo, zilo mašīnīti pa sniegotajiem ceļiem. Ik pa laikam mums blakus skrien zaķi, un vienubrīd no krūmājiem nolūr arī alnis, bet nekas ārkārtējs (lasītājam interesants) neatgadās un stabili piestājam Daugavpils cietoksnī. Esmu nolēmusi bezkaunīgi izmantot savas mākslas kritiķa pilnvaras un lūgt naktsmājas gan Rotko centrā, gan Upītē, ko arī laipni saņemam.
Te, Rotko centrā, ir veiksmīgi apvienots mākslas rezidenču un viesnīcas modelis – mākslinieki un tūristi dzīvo vienos un tajos pašos, gana lepnos numuriņos. Tāpēc man ir neliels déjà vu – mēs paliekam istabiņā, kurā pirms dažiem gadiem mitu citā – rezidentes statusā. Mainījies te nav nekas. Toties ir mainījies Rotko centra statuss – šajā vasarā tas no Daugavpils Marka Rotko Mākslas centra ir kļuvis par valsts akreditētu Rotko muzeju, tādu vienīgo pasaulē, lai vairāk uzmanības veltītu tieši mākslas pētniecībai un krājuma veidošanai.
Pietura – Rotko muzejs
Nākamais rīts, taupot sevi nesaudzīgai un intensīvai mākslas pētīšanai, sākas lēni. Te svētdienā ir pavisam klusi. Precīzi 11.00, kad atveras ekspozīcijas, esam pie kases. Ieraugot biļešu cenas (zinu, zinu – salīdzinot ar Eiropas lielajiem muzejiem, tās ir gana lētas, bet mēs tomēr gribam dzīvot taupīgi) apelēju pie sava mākslas apskatnieces statusa, un Mailo no šofera kļūst par oficiālo fotogrāfu. Tā abi veiksmīgi iegūstam bezmaksas ieejas kartes.
Jau zinām, ka tuvākajās pāris stundās mūs sagaida vērienīgs apjoms mākslas, un sākam ar piesātināto Pētera Martinsona piemiņas zāli – "Martinsona māju" viņpus pagalmam. (Plašāku recenziju par Rotko muzeja jauno ziemas izstāžu ciklu lūdzu lasīt šeit).
Bijušajā garajā pulvera pagrabā leģendārā keramiķa mantojums salikts uz stāvu podestu biežņas, centrā atstājot šauru taku.
Diemžēl, neriskējot kaut ko apgāzt, nav iespējams piekļūt tuvāk un izpētīt izvēlētos mākslas darbus.
Galerijas vidū (vai drīzāk galā, jo te tālāk iešana norobežota ar lentu) atrodas Daiņa Pundura instalācija "Vizualizējot gravitāciju". Tas ir liels koka karkasa kubs ar vertikāliem māla snuķiem – garām, garām dabiski izžuvušām māla struktūrām, kas, cik noprotams, izmanīgi mīcītas un lipinātas ar rokām. Ar Mailo nospriežam, ka šādai estētiskai, analogai koka un māla konstrukcijai galīgi nepiestāv savienojumiem izmantotie metāla leņķi. Viņš norāda arī uz joprojām redzamajām uzlīmēm ar svītrkodiem. Detaļām ir nozīme.
Pēc tam dodamies uz svētvietu – Marka Rotko orģināldarbu telpu. Te man aizrāda, ka ar telefonu fotografēt nedrīkst. Es mēģinu pētīt gleznu detaļas un grimt pārdomās par universāliem mākslas vietas un laika konteksta principiem, bet manus meditatīvos vingrinājumus traucē mobilā telefona ziņojumu tinkšķi zāles pārzines kabatā.
Tad uz turbo-max skaļumu ieslēdzas mitruma nosūcējs, kas te, mitrajā bijušo kazarmu telpā, protams, ir vajadzīgs. Rotko apcere ir neglābjami iztraucēta.
Promejot ar Mailo runājam, kā diez telpas pieskatītājai ir savas dienas pavadīt šādā pagrabā bez logiem, bet toties mākslas ģēnija kompānijā. Tad mēs uzsākam savu pārgājienu neskaitāmu telpu virknē, kurā katrā ir vēl un vēl gleznas un objekti. Rotko muzejā šobrīd apskatāmas četras mainīgās izstādes – "Kosmiki dynami – māksla kā vispārējs impulss", Hannas Mjadzvedzevas "Ainavas", "Martinsona balvas 2023" konkursa darbi un Agnes Šemberaites "Baiļu vārdošana: ceļojums iekšup".
Mailo nolēmis redzamo vērtēt vienkārši – gribu vai negribu mājās pie sienas? Tas ir gana godīgs un vienkāršs skatījums ar tikai diviem atbilžu variantiem, bet man pašai iet grūtāk, jo mēģinu iedziļināties un izprast mākslinieku vēlmi radīt šos darbus un kuratoru motīvus tos tādā vai šādā veidā izstādīt. Raugoties uz ekspozīciju no infrastruktūras viedokļa, diemžēl te atkal ir neizskaidrojamas problēmas. Anotācijas brīžiem ir nesalasāmi sīkas, tās nez kāpēc atrodas gandrīz grīdas līmenī, un, lai arī košas krāsas ir stilīgas, burtu un fona toņi kontrastē, padarot saturu neuztveramu pat cilvēkam bez redzes problēmām. Tāpat kārtējo reizi pārliecināmies, ka "less is more" [no angļu val. mazāk ir vairāk – red.].
Saprotams, ka ir sarežģīti saturiski vienoti aprakstīt kolekcijas vai konkursa darba skati, bet visaptveroša, aizmiglojoša liekvārdība nav risinājums.
Pusdienu pārtraukums
Pēc Rotko muzeja pievārēšanas jūtamies pārsātināti jau tagad, taču šodienas mākslas ekspedīcija vēl nav pat pusē. Esot te, noteikti ir jāpaēd pusdienas nelielā krodziņā aiz Daugavpils cietokšņa. Šo tavernu savulaik man kāda mākslas projekta laikā ierādīja labu vietu zinātājs, fotogrāfs Didzis Grodzs. Precīzu nosaukumu tai nezinu (pie ieejas rakstīts, ka iestāde pieder kādam Daugavpils boksa klubam), bet tā kā pagalmā viesus sagaida dažādas īpatnējas kokā grieztas skulptūras un sevišķi izceļas ar sievišķīgām formām apveltīts lācis, tad visiem vienkārši saku "brauksim ēst pie lācenes!".
Pēc Rotko muzeja augstajām ambīcijām uz slavu šis slāvu salmu būdiņas iekārtojums un īsta lauku karbonāde mani patīkami piezemē. Mailo par savām vegāna izvēlēm gan ir jāpacīnās, un maltītes beigās viņš kartupeļu šķīvim ar zaļumiem sniedz viduvēju 5/10 vērtējumu.
Pietura – Aglona
Nākamais pieturpunkts – Aglona. Te mūs neinteresē katoļu relikvijas, bet gan to pakājē atrodamie geokečinga slēpņi. Šeit pamanām vēl kādu sekulāru iezīmi – vietējie ļaudis kā neparastu biznesa veidu attīstījuši privātos muzejus. Nez kāda iemesla pēc tieši šeit atrodas gan Maizes muzejs, gan Otrā pasaules kara muzejs, kā arī Pasta muzejs.
Mailo, sekojot norādēm telefonā, aiznesās pār Aglonas bazilikas plašo laukumu, kamēr es drebinoties šļūcu nopakaļ. Laikam kedas nav tā labākā izvēle mākslas ķeršanai decembrī. Pār baltajiem sniega laukiem un baltajiem baznīcas mūriem sāk nolaisties zili pelēka krēsla. Mēs kavējam. Līdz Rēzeknes "Gora" slēgšanai atlikusi stunda, bet priekšā vēl, kā izrādās, gandrīz sešdesmit kilometri. Būtu muļķīgi atkulties tik tālu un nokavēt.
Pietura "Gors"
Pie Latgales vēstniecības "Gors" pieripojam bez piecām piecos. Pa ceļam jau tapis plāns, kā es, atkal izmantojot mākslas kritiķes aizsegu, steigšos iekšā un mēģināšu iežēlināt dežurantu atļaut te uzkavēties nedaudz ilgāk, jo, redz, speciāli braukts no tālās Rīgas. Taču šis scenārijs nav jāizmanto, jo atklājam – šajā kultūras centrā atrodas arī kinoteātris, kas darbosies vēl ilgi.
"Gorā" šobrīd redzama mākslinieces Lauras Feldbergas instalāciju izstāde "Bezgalīgās zilās debesis" (plašāku recenziju par izstādi lūdzu lasīt šeit). Šī ir viena no retajām pašmāju autoru vizuālās mākslas izstādēm, kas vismaz daļēji pievēršas Ukrainas kara tematikai.
Militārais aizsargtīkls un tā kopīga darināšana tiek padarīta par ikvienam pieejamu, poētisku protesta performanci. Tīkls, tīklojumi, satīklošanās kā satikšanās – tiešos simbolos kā īsos, bet kodolīgos teksta teikumos Laura Feldberga ar tekstila materiāliem raksta par cilvēku savstarpējo pievilkšanos un atkarību.
Tālāk lietas kļūst nopietnas – mēs gatavojamies slēpņošanas daļai. Turpat "Gora" stāvvietā automašīnā katrs uzvelkam otro bikšu un zeķu pāri un tālāk dodamies pa man nekad iepriekš nebrauktiem ceļiem. Kādā brikšņainā šosejas nogrieznī ir jāmeklē skulptūra "Lapsa un dzērve". Lēni braucam gar ceļa malu, kamēr ieraugām ko netipiski apsnigušu.
Kāpēc šeit, kur nekā nav, ir vispār jāatrodas kaut kādai pasaku dueta figūrai. Bet tā tur ir.
Pēc tam apstājamies Malnavas muižā. Šobrīd apstiprināts, ka 1941. gada vasarā te ieradies pats Hitlers. Šajā klasicisma stila – ar barokālām iezīmēm – namā šobrīd atrodas Malnavas koledža, kur iespējams apgūt dažādus ar lauksaimniecību saistītus arodus. Vēl saglabājušos muižas ansambli iekļauj plašs, sens un šobrīd tumšs parks. Sekoju Mailo, kurš cilpo apkārt ēkai un tad brien pa dziļu sniegu iekšā pavisam neviesmīlīgā mežainībā. Man ir auksti, kedās birst sniegs, es gāzelējoties cenšos trāpīt Mailo iemītajās pēdās, un, no vienas puses, domāju, ko es, pie velna, šeit un vispār daru ar savu dzīvi, bet, no otras puses, tas ir tāds "YOLO" [angļu valodā – You live only once] – tu dzīvo tikai vienreiz. Mēs aizkuļamies līdz kaut kādām drupām, un Mailo uzmanīgi pēta veco sienu. Tad tieši aiz mūrim cieši pieauguša koka viņš atrod burvīgu slēpni – tā ir okera krāsas kastīte, kas nomaskēta kā ķieģelis. Nezinātu – nepateiktu. Mēs to izķeksējam ārā, un Mailo iekšā atrodamajā blociņā pieraksta datumu. Nākamais slēpnis atrodas kaut kur muižas priekšpusē – kā geokečinkga aplikācijā norādīts "koka dobumā sakņu līmenī". Meklēšanas zonā ir vismaz pieci koki un ap tiem 30 centimetru sniega. Mēs kā meža cūkas rokamies ap stumbriem maza lukturīša apgaismojumā, un tas viss man liekas diezgan bezcerīgi, taču Mailo nepadodas un patiešām kāda bērza saknainē atrod mazu kapsuliņu.
Pietura Baltinava
Baltinavā zvanām māksliniecei Annelei Slišānei, pie kuras vēl šovakar jāpaspēj paviesoties. Mēs ar Anneli esam pazīstamas sociālajā portālā "Facebook", taču dzīvē nekad neesam tikušās. Mani piesaista viņas tekstildarbi, kuros apbrīnojami saskanīgā veidā saplūst laikmetīgais un tradicionālais, un viņas pašas tiešais un atklātais pasaules redzējums. Annele, kā vēlāk mums pati pastāstīs, šobrīd dzīvo un strādā Latvijā vistālāk uz austrumiem esošajā mājā – tas liekas ideāls pieturpunkts šajā vērienīgajā Latgales mākslas ekspedīcijā. Viņa pa telefonu instruē, ka "Waze" šajā pusē nevarot uzticēties un mums jābrauc pa to un to celiņu un kalniņu, līdz jāatrod lauka malā zils golfiņš. Citādi gadoties aizmaldīties uz robežu. Mēs uzmanīgi sekojam norādēm, līdz mazo zilo mašīnu pamanām citur. Tobrīd mums ar Mailo ir neliela diskusija, ka diez vai te, Upītē – 300 km no Rīgas, lauka malā varētu atrasties vēl kāds cits zils golfiņš, taču tad mūsu šaubas pārtrauc robežsargi. Viņi pavisam pieklājīgi palūdz dokumentus (ak, jā, mums nav tās īpašās, vajadzīgās atļaujas atrasties pierobežā), un prasa, kurp dosimies. Pie Anneles Slišānes, es saku. Kāpēc? (Ir pavēls ziemas vakars un divi jancīgi braucēji). Es atkal izspēlēju savu trumpi – no portāla LSM.lv, gatavot reportāžu. Pēc tam jautājumu vairāk nav.
Mēs sapārojam abas zilās mašīnas un raušamies ārā vistālākās Latgales ziemas spraigumā. No ceļa atdalās divas sniegā iebrauktas risas – pa tām mums tālāk labs gabals kājām ejama ceļa. Tālumā pār balto klajumu noslēpumaini un maģiski mirdz silti dzeltena gaismas līnija. Iespējams, ka tur dzīvo Annele Slišāne. Mēs kuļamies pa sniegu, un es pie sevis domāju, kā mākslas vārdā atkal esmu nokļuvusi kārtējā, nekādi citādi nepiedzīvojamā situācijā –
ziemā, melnā naktī es brienu pa sniegu – nepilnu kilometru no robežas ar Putina impēriju – pie nekad iepriekš nesatikta cilvēka, lai ar viņu runātu par mākslu. Kā tas būs?
Gaismas virtene tuvojas, un drīz mēs saskatām īstu, senu Latgales saimniecību. Skan bērnu balsis, un kāds spīdina lukturīti.
Mēs lēnām, bet apņēmīgi virzāmies aizvien tuvāk, un jau drīz mūs sagaida māksliniece. Viņa uzreiz pajautā, vai runāsim latgaliski vai latviski. Annele Slišāne ir māksliniece, literāte un aktīva sabiedriskā darbiniece. Par godu Latvijas simtgadei viņa radījusi iespaidīgo tekstildarbu sēriju – #100DEČILATVIJAI – 100 dažādos materiālos austas tekstilijas, kas ir unikāla un fiziska liecība par mūsu laiku te un tagad. Pirms dažiem gadiem viņa ir atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi savu vecvecāku mājās.
Tādā latgaļu sētā esmu pirmo reizi. Ienākam mājas daļā, kas vienlaikus ir Anneles darbnīca – austuve, saimnieciskais gals, krājumu glabātava, maizes ceptuve un droši vien vēl kas, ko nemāku pamanīt. Senā guļbūve kā tumši brūns, pamatīgs koka rāmējums apņem mākslas darbus, tekstiliju ruļļus, kas sakrauti blakus kaltētām drogām un pupiņām, bērnu zīmējumiem, materiāliem, grāmatu krāvumiem un senču rīkiem. Tam visam pa vidu kā nelieli tempļa namiņi atrodas divas stelles. Pēc īsas, oficiālas iepazīšanās daļas es iztaujāju Anneli par viņu pašu un universālām, visiem māksliniekiem saistošām tēmām. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kas mākslā, lai arī jau bērnībā sajutusi tās spēku, ir ienākusi pamazām, izmetot dzīvē plašus lokus gan izglītībā, gan pieredzē. Esmu novērojusi, ka šādi autori, kas par māksliniekiem kļuvuši jau stipri nobriedušā vecumā, atšķiras no tiem, kas kopš bērna kājas virzīti caur mākslas skolu sistēmu. Viņi ir mērķtiecīgi un konsekventi apzinās savas radošās dzīves virzienu un intereses. Annele stāsta par sevi un saviem darbiem, ik pa brīdim tik izceļot un atritinot kārtējo gobelēnu, kas katrs ir pilnīgi cits. Viņa māk izvēlēties šķietami sadzīviskas, bet patiesībā mums katram nozīmīgas tēmas, atrast to esenci, pamatbūtību, un trāpīgi atklāt skatītājam.
Tekstilija pēc sava vizuālā formāta ir kā šīs idejas izklāsts tekstā, bet atšķirībā no tradicionāli pierakstīta stāsta te nav sākuma, vidusdaļas, nobeiguma – viss šis ir uztverams uzreiz, vienā skata laukumā.
Annele ir ražīga māksliniece – viņa strādā pie vairākiem darbiem vienlaikus, katru dienu ik brīvākā brīdī veltot uzmanību tam, kas tobrīd noskaņojumam atbilstošāks. Šobrīd stellēs ievilktajos velkos top plaša kompozīcija, kas atvasināta no viņas dēla "Minecraft" zīmējuma. Bērni Anneli iedvesmo un ir līdzās esoši. Arī tagad jaunākā pelīte aktīvi dzīvojas mums apkārt un piedalās sarunā.
Mēs cenšamies mākslinieci lieki neaizkavēt. Viņa mums parāda pagalmu un tajā izvietotos mākslas darbus, kas saulē, lietū un vējā dzīvo jau paši savu dzīvi. Tepat zem vecās saimniecības ēkas jumtiņa stāv Anneles āra stelles, kurās viņa auž vasaras naktīs. Bet tur tālāk aiz nelielas koku audzītes un pļaviņas jau ir Krievija. Annele mums iedod līdzi vēl siltu, pašceptu maizes kukuli, uz atvadām apkampj, un mēs brienam atpakaļ uz automašīnu.
Pietura Upīte
Šo nakti mēs pārlaidīsim netālu esošajā Upītes Tautas namā jeb Upītes Nemateriālā kultūras mantojuma centrā. Durvis atslēdz Andris Slišāns – tā vadītājs, ar ko sarunājam rītrītā nelielu ekskursiju. Izvelkam no pieliekamā kambara matračus, un otrā stāva zālē iekārtojamies uz gulēšanu. Nav gluži Rotko centra rezidences smalkie pēļi, bet ir gana ērti.
Nākamajā rītā migas iesilušas tik ļoti, ka grūti no tām izrausties. Te ir diezgan mājīgi. Upītes Nemateriālā kultūras mantojuma centrs šovasar atklāts pēc rekonstrukcijas. Ar pašu meklētu un atrastu pārrobežu grantu palīdzību tas pilnībā sakārtots atbilstoši mūsdienu tehniskajām prasībām un ieguvis papildu telpas. Andris Slišāns mani ved straujā ekskursijā istabā pēc istabas. Te zem viena jumta ir gan pasākumu zāle, gan bibliotēka ar atsevišķu latgaļu valodas sadaļu. Tur, kur nakšņojām, iekārtosies gana plašs Antona Slišāna vārdā nosauktais Upītes kultūrvēstures muzejs ar pastāvīgo ekspozīciju un arī vietu mainīgajām izstādēm. Vietām eiroremonts, bet šur tur šarmanti sakoptas vēsturiskās skalu sienas. Skaidrs, ka Upīte ziemā pavisam noteikti atšķiras no Upītes vasarā, kad šeit nerimtīgi notiekošo pasākumu programma ir vēl intensīvāka.
Man vēlāk jautās – nu, kā tie cilvēki pierobežā jūtas? Un es atbildēšu – kas pats grib, tam viss sanāk, un ļaudis no Upītes tam ir pierādījums.
Pietura Kārsava
Ar Mailo izvēlamies maršrutu un pamazām sākam virzīties atpakaļ uz Rīgas pusi, taču mums priekšā vēl daudz skatāmā. Piestājam pie Kārsavas Kultūras nama – es esmu nolēmusi Latgalē medīt visdažādāko mākslu – arī to mazāk pamanīto.
Staļina baroka stilā celtā Kārsavas Kultūras centra ieejas portālu veido balti krāsotas kolonnas. To pakājes aptītas ar tikpat pamanāmām tautiskām zīmēm, printētām uz PVC banera.
Dodos iekšā, kur neviena nav. Šis ir tipisks padomju laika tautas nams ar vaskotām grīdām, raupji krāsotām sienām un durvīm un papardēm. Arī zālē iekārti sarkanbalti tautiski ornamenti, uzdrukāti uz PVC. Pie sienas virs radiatoriem un piestumtiem galdiem uz kartonā ielocītām pamatnēm redzama ceļojoša fotoizstāde "Jauna elpa" (veidotājas Karīna Patmalniece un Zanda Stabiņa no Latvijas Kultūras koledžas). Tā pirmoreiz atklāta jau pirms gada un veltīta grupas "Bez PVN" dziesmas "Jau ni mes" (Jau ne mēs) interpretācijai. Neesmu to dzirdējusi. Fotogrāfijas ir krāsainas un melnbaltas. Tajās redzami gan vairāki mitoloģiski, klišejiski provocējoši tēli sniegā un palagos, gan sentimentālas ainas ar bērniem, un to visu kopumā caurvij didaktiskas pamācības, kā dzīvot pareizāk.
Pietura Viļāni
Iebraucam Viļānos, kas patiesībā ir daudz lielāka apdzīvota vieta, nekā man jebkad ir šķitis. Sāk putināt. Es zinu, ka kaut kur šeit jābūt Jāņa Gleizda fotoizstādei. Piestājam pie Viļānu Kultūras centra, taču, pirms uz to dodamies, mūsu uzmanību piesaista kas cits. Tūju ielokā, balta sniega ieskauti, joprojām stalti stāv bruņoti padomju partizāni. Pašā Viļānu centrā. Dīvainā kārtā šos tipiskos PSRS betona varoņus ar masīvajiem sejas vaibstiem joprojām nav skārusi lielā propagandas kurkužņu aizmēšana. Uzņemu bildi liecībai.
Jāņa Gleizda fotoizstāde "Ceļā uz Jāņa Gleizda simtgadi" atrodas Viļānu novadpētniecības muzejā Kultūras nama pagrabā. Tā gandrīz iet secen, jo no sākuma muzejs ir aizslēgts, bet, kad jau pēc durvju roktura raustīšanas domājam doties prom, pēkšņi ar pusdienu sainīti parādās runātīga muzejniece un ielaiž mūs iekšā. Izstāde atrodas mazā, gaišā zālītē tikpat nelielā, bet gana krāšņi un mūsdienīgi iekārtotā muzeja galā.
Te lielos paspartū redzamas ap desmit orģinālfotogrāfiju – paša mākslinieka veidotu, analogā tehnikā. Tās ir gan autoram raksturīgās pārdabiskās gaismas apspīdētās nimfas, gan izteiksmīgi portreti un klusās dabas.
Muzejniece stāsta, ka pirms katras fotogrāfijas radīšanas Gleizds zīmējis precīzas skices. Mani piesaista ar roku veidotie, izsvērtie foto pēcapstrādes efekti (mēs mūsdienās tos "Instagram" saucam par "filtriem"). Ikviens šeit redzamais darbs ir rūpīgi komponēts, kvalitatīvi izpildīts un dzidrs. Meistarīgs.
Telpu saimniece uzsver, ka drīzumā "Gorā" būs plaša Gleizda simtgades izstāde, bet tas nebūs īsti tas, jo fotogrāfijas no filmiņām būs drukātas digitāli, taču te redzams autora pieskāriens uz īsta, tam laikam autentiska papīra. Tas ir jau nedaudz sadzeltējis un apbružājies, bet nenoliedzami piešķir šarmu, ko sāk novērtēt tikai tagad. Pēc izstādes apskates mums ar Mailo jāparakstās milzīgā, aizvēsturiskā žurnālā. Muzejniece saka, ka neņems no mums biļešu naudu, jo mēs esam no preses (atkal jau nostrādā šis īpašais mākslas kritiķa statuss).
Pietura Jēkabpils
Pēdējais pieturpunkts – Jēkabpils. Mailo slēpņu kartē te pilns ar punktiņiem, un mēs dodamies katrs savās gaitās. Šķērsojot tiltu un blandoties pa mazajām ieliņām, atskārstu, ka Jēkabpili iepriekš nemaz tā pa īstam neesmu redzējusi. Galeriju "Mans’s" apmeklēšu pirmo reizi. Šis nosaukums man apziņas fona līmenī bijis pazīstams, taču nekonkrēts.
Nonāku pie vajadzīgā nama Brīvības ielā 154. Lielajos fasādes logos redzama balta telpa ar izstādes "Jaunie. Modelis un mūza" gleznām. Pie ieejas mani pārsteidz milzu plakāti ar smaržu reklāmām. Dodos iekšā un saprotu, ka te joprojām noris izstādes iekārtošana. To man paskaidro arī pretī iznākušais galerijas īpašnieks Uldis Čamans. Es pēdējo reizi šajā braucienā atklāju savu īpašo uzdevumu (parasti gan izstādes skatos un vērtēju inkognito), un telpu saimnieks sāk atvainoties, ka nekas vēl nav pabeigts, jo sasodītais kovids jau atkal mainījis visus plānus. Daļu no šiem darbiem esmu jau manījusi vasarā Latvijas Mākslas akadēmijas diplomandu skatē. Mani gan pārsteidz redzamo gleznu kopējā tematiskā un formas vienveidība.
Eleganti gleznoti, anatomiski precīzi slaidu sieviešu tēli, kas pasīvi ievietoti krēslainā, nosacītā vidē un brīžiem destruktīvās situācijās.
Uldis Čamans mani aicina aizvien dziļāk galerijas telpās (to kopumā esot 13), un es kļūstu arvien pārsteigtāka par "Mans’s" apjomu. Kā vēlāk saku Mailo – tas ir kā Rīgas galerija "X.O." tikai 10 reizes lielāka un Jēkabpilī. Čamans parāda ne vien izstādi, bet arī pastāvīgo kolekciju ar, piemēram, plašu Birutas Baumanes darbu skati. Tāpat te nokrauts ar elegantiem lietišķās un dizaina mākslas izstrādājumiem. Cik saprotu, tad šī galerija ir lielā mērā orientēta ārzemju pircējam, jo citādi tai būtu neiespējami eksistēt Latvijas provincē. Čamans man saka: "Mēs esam jau 30 gadu, un tik ilgi tāpēc, ka neesam ar nevienu sasējušies."
Beigās viņš mani ieved divās telpās, kas iekārtotas kā pilnvērtīgi smaržu saloni – ar plašu aromātu kolekciju un izgaismotiem plauktiem, kas pilni ar dažādu smalku zīmolu flakoniem. "Pamēģini," viņš saka, un paķer manu roku, uz tās uzpūšot ko rūgtenu, un tūlīt pat arī citu smaržu uz otras rokas. Tā es, pārsātināta ar kvantitatīviem iespaidiem un smaržojoša, atkal dodos Jēkabpils ielās uzmeklēt Mailo.
Mailo, skatoties ekrānā, ātri pārvietojas gar Jēkabpils Svētā Gara klostera mūri. Viņš meklē kādu atveri, bedrīti, kur varētu būt paslēpts šīs ekspedīcijas pēdējais slēpnis. Nekā. Mēs šķērsojam ielu, un Mailo kļūst skaidrs, kas kur atrodas. Viņš pārbauda vairākus ceļu norobežojošo konstrukciju posmus un tad saka: "Skaties!" Kādam absolūti parastam stabiņam uz Jēkabpils centrālās ielas tiek pacelta tā pelēkā cepurīte (kas patiesībā ir māneklis), un zem tās ir mēģenīte ar papīra rullīti.
Mailo pieraksta vajadzīgo un veikli atkal visu nomaskē. Nekad nebūtu iedomājusies par šādu ikdienas gaitām tik tuvu esošu un paralēli eksistējošu spēli un sistēmu. Slēpņi var būt jebkur, bet tikai zinātājs tos atradīs. To pašu laikam var teikt arī par kultūras pieejamību Latgalē – vismaz vizuālā māksla, lai arī dažāda, ir atrodama gandrīz jebkurā reģionā, bet tikai gribētājs to apmeklēs. Bet, ja es – rīdziniece – to varu izdarīt pat ziemas putenī, nakšņojot kultūras namos, tad jums, latgaliešiem, tas paveicams vēl daudz vieglāk.
Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu projektā "Recenziju cikls par mākslas notikumiem reģionos". Tā laikā māksliniece Gundega Evelone dodas uz kultūrpunktiem vismaz 100 kilometru attālumā no Rīgas, lai apskatītu mākslas notikumus, kas ne vienmēr viegli un ērti sasniedzami.
