Tās vadmotīvs šogad ir "Quo vadis?" jeb "Kurp ejam?", un mākslinieki savos darbos galvenokārt akcentējuši šodienas aktualitātes – nežēlīgo karu Ukrainā, pandēmiju un tās sekas, klimata pārmaiņas pasaulē, kā arī citus sabiedrībai sāpīgus un jūtīgus jautājumus.
Izstādē "Rīgas biržā" darbi strukturēti četrās tematiskās sadaļās. Pirmā pievēršas kara nežēlībai un tā radītajām traumām, otrā – bēgļu problemātikai, trešā – pandēmijas pieredzei, bet ceturtā runā par ļoti privātiem notikumiem, kas autoros atstājuši dziļus nospiedumus un rosinājuši apceri.
Izstādes centrālo asi iezīmē četri darbi, viens no tiem lietuviešu mākslinieces Loretas Švaikauskienes lielformāta veikums – "Dzelzs priekškars", šūts no bieza filca un pārklāts ar metāla sakausējumu, izstādes centrā redzamos darbus komentē kuratore Vita Birzaka: ""Dzelzs priekškars" ir apjomīgs tekstildarbs, kas vizuāli atgādina sarūsējušu, milzīgu dzelzs gabalu, un tas, tāpat kā, piemēram, sarūsējošās, izšūtās benzīnkannas ļoti tieši atsaucas uz nesenajiem notikumiem, kas mums varbūt visvairāk saistās ar ziņu virsrakstiem – "Azovstaļ" rūpnīcas Ukrainā ieņemšana, ukraiņu cīnīšanās līdz pēdējam vīram un citiem ar karu saistītiem notikumiem. Šo darbu vidū ir arī ukraiņu mākslinieces Anastasijas Podervjanskas izšuvums – ļoti sievišķīgs un tai pašā laikā, skatoties, kā ir izšūtas raķetes, kas krīt uz dzīvojamajām mājām, tas ir tāds sauciens, kliedziens, plakāts."
Izstādes iekārtotājs, scenogrāfs Reinis Suhanovs izstādi raksturo kā emocionālu, ko nodrošina gan aktuālās tēmas, gan arī tekstils kā mums visiem labi saprotams materiāls: "Tādā apjomā strādājot ar tekstilmākslu, es sapratu, ka tā ir taktila. Lai arī skatītāji šiem darbiem nevar pieskarties, tomēr šis materiāls ir kaut kas ļoti atpazīstams. Mēs ar to saskaramies ikdienā, velkam mugurā, tāpēc ar šo materiālu ir vieglāk identificēties, emocijas atnāk tiešā veidā. Viens no darbiem, kas man šķita īpaši spēcīgs, ir lietuviešu autores Severijas Inčirauskaites-Kraunevičienes darbs "Gaisā ir pavasaris", kurā izmantotas benzīnkannas kā metāls, kurā ir saurbti caurumiņi un pēc tam veikts izšuvums, tātad, emocionālais vēstījums ir uznests izšuvuma tehnikā. Tur savienojas tradīcija ar ļoti sāpīgu kontekstu."
Ungāru autores Esteres Bornemisas darbs "Citur" vēsta par nedrošību un apjukumu, ko pieredzam šobrīd, cenšoties izšķirot patiesas un viltus ziņas, rumāņu māksliniece Kornēlija Brustureku darbā "Iziršana" pauž bažas par tehnoloģiju ietekmi uz mūsu dzīvi, bet Sirpa Hannele Heinonena no Somijas meklē burvju akmeni, kas spētu mainīt uz labu pašreizējo situāciju pasaulē. Ir arī autori, kas runā par pārlaicīgām un mūžības tēmām, viņu vidū Anna Nīberga no Zviedrijas, kas ar savu darbu vēlas apskaut cilvēci tās gaismā un tumsībā.
"Rīgas biržā" skatāmā izstādē veido vienotu veselumu ar izstādi Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur savukārt vairāk izcelta ekoloģijas un klimata pārmaiņu tēma.
Pēteris Sidars izveidojis ļoti izteiksmīgu un krāšņu instalāciju no tā sauktajiem atkritumu mākslas materiāliem, ļoti lielā daudzumā izmantojot plastmasas pudeļu vāciņus; par ekoloģisko atbildību savos darbos runā arī franču autore Brižita Amaržē un Kerstina Lindstrēma no Zviedrijas, kuras darba centrā ir spēcīgi zaļi asni, kas veido savdabīgu saspēli ar materiālu, no kā tie veidoti, stāsta izstādes kuratore Velta Raudzepa: "Spēcīgs darbs, kas vēsta par mūsu spēku, ko mēs varam ņemt no dzīvās dabas un tradīcijām. Pats interesantākais, ka viņa kā materiālu ir izmantojusi armijas segas, kas ir saplisētas un no kurām ir izveidoti tādi zaļi dzinumi, kas nāk no zemes ārā."
Viens no neparastākajiem ir Kanādas mākslinieku darbs, kura centrā ir bērnu kleita, pilna ar micēliju. Kleita ir atsauce uz to, ka modes industrija ir otrais lielākais industriālais piesārņotājs pasaulē, savukārt micēlijs šobrīd ir viens no daudzsološākajiem biobrūkošajiem materiāliem ražošanai. Darbs ir kā cerība, ka bērniem būs nākotne uz šīs planētas. Velta Raudzepa atzīst, ka šis darbs organizētājus sākotnēji darījis bažīgus: "Kad mēs pieņēmām to darbu, mēs bijām nobijušies, jo muzejs un micēlijs – tas nu nepavisam nesader kopā. Tad es viņiem rakstīju, kā tur ir, vai tiešām viņš ir izliekams izstādē, vai viņš nav dzīvs? Viņi atbildēja – nē, nē, nebaidieties, viņš nav dzīvs, viss ir droši. Te nu mēs viņu redzam. Katrā ziņā tas ir kaut kas eksperimentāls un pilnīgi jauns."
Izstāde "Quo vadis?", izvietota divos muzejos, Rīgas biržā un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, būs skatāma līdz septembra vidum.