Koncertzāles "Cēsis" izstāžu zālē skatītāji veras mākslinieces Ievas Jurjānes portretēto senioru dzīves pieredzes izvagotajos sejas vaibstos, un, uzliekot austiņas, var dzirdēt viņu domu plūdumu. Darbu ciklā "Gals un sākums", kas pirms vairākiem gadiem bija eksponēts Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un 2018. gadā izpelnījas "Kilograma kultūras" gada balvu, mainīti akcenti, un to papildina mākslinieces pašportrets.
"Man vajadzēja nofiksēt to sajūtu, kādā biju nonākusi, gleznojot ekspozīciju "Gals un sākums". Gleznojot šos cilvēkus, kam jau tuvu simt gadiem, un mazos zīdaiņus, un portretējot viņus, ieejot viņu pasaulē, es reāli izjutu sevi, izstiepjot rokas pilnā atvērumā un cenšoties aizsniegties, cik vien iespējams, tālu pagātnē un, cik iespējams, tālu nākotnē, caur reāliem cilvēkiem, taustāmiem, sastopamiem, jo mēs viens otram turpinām dot un sadarboties – tās ir dabiskas un reizē pārdabiskas sajūtas," teic māksliniece.
Izstāde radīta speciāli Cēsu Mākslas festivālam, tai dots ietilpīgs nosaukums – "It kā katra diena man būtu pirmā un pēdējā", un mainīti akcenti, domājot par akvareļtehnikā un audiosarunās dokumentētajām personībām, no kurām vairums jau aizsauktas mūžības laukos, un par laika un mūža neaptveramajiem jēdzieniem.
"Man patīk pieiet tai sejai joprojām maksimāli tuvu un, lai cik tas nebūtu smieklīgi, tā akvareļglezniecība savā ziņā neatšķiras no tēlniecības. Kā Mikelandželo teica, ka tas Dāvids bija tajā marmorā, ka viņš tikai noņēma to [lieko] nost. Jo tā sajūta, kad tu lēnām būvē un glezno portretu, ir, ka tev lēnām pretī sāk skatīties cilvēks. Reizē tu kā profesionālis to dari, bet, kad panākta līdzība un izzināšana, tas vairs nav tik saprotams, ka es pati to esmu izdarījusi, tas ir diezgan jocīgi," stāsta Ieva Jurjāne.
Sarunas un stāsti, ko māksliniece ierakstīja, gleznojot esences formā, ir audio klātesoši: "Tā ir liecība, ka personības vēstījums nenoveco, ka ir kaut kādas universālas lietas, ko mēs varam nodot viens otram un kuras tieši tajā cilvēciskajā pieredzē dod arī drošības sajūtu un mierinājuma sajūtu.
Ja cilvēks ir nodzīvojis 100 gadus, ir izdzīvojis, saglabājis saprātu un asprātību, un spēju apspēlēt domāšanu par savu dzīvi, tas ir kaut kā sološi skarbā dzīves brīdī varbūt."
Izstādes iekārtojums koncertzāles trīs stāvos būs kā ceļojums laikā, no senioru un jaundzimušo portretiem līdz mirušajiem putniem, ko Ievai Jurjānei nācies dzīves laikā redzēt.
