Kristiānas Ābeles ceļš līdz mākslas vēstures studijām saistīts ar nejaušību. Interese par šo tēmu viņai radusies Jaņa Rozentāla mākslas skolā, kur viņai bijusi brīnišķīga mākslas vēstures skolotāja.
"Godīgi sakot, mākslas vēstures nodaļā iestājos ar domu, ka tas varbūt ir risinājums uz kādu laiku, lai pēc tam studētu glezniecību. Taču pēc kāda brīža nācās sev atzīties, ka šis studiju virziens un galvenokārt kolēģi, pasniedzēji un viss, ko tas var sniegt, interesē vairāk un nopietnāk un paņem visu roku," stāsta Kristiāna Ābele.
Šādā veidā no mērķa nodarboties ar gleznošanu Kristiāna nonāca līdz mākslas vēstures pētīšanai. Latvijas Zinātņu akadēmija viņai piešķīrusi Lielo medaļu par 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Latvijas un Baltijas mākslas vēstures, mākslas vēstures historiogrāfijas, grāmatniecības vēstures un Baltijas vācu kultūras mantojuma pētniecību.
"Kristiāna Ābele ir izteikti pētniece. Pētniece, kurai patīk pētnieciskie izaicinājumi. No vienas puses, tā ir it kā akadēmiska mākslas vēsture, no otras puses, tā ir reizē faktiski arī daiļliteratūra, jo šīs biogrāfijas, mākslas dzīves apcerējumus var lasīt tieši tā," teic Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Eduards Kļaviņš.
Nozīmīgākie Kristiānas Ābeles darbi ir monogrāfijas par Pēteri Krastiņu, Johanu Valteru, Voldemāru Zeltiņu.
LMA Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Stella Pelše norāda: "Kristiānas pieeja pētniecībai reizēm atgādina detektīva darbu, noskaidrojot arī tādus faktus, kurus dažādos iepriekšējos avotos citi pētnieki ir minējuši ļoti aptuveni, īsti nezinot, kā tad ir bijis."
Kristiāna Ābele, kura ir ne vien Mākslas vēstures institūta direktore, bet arī pētniece, ar prieku nāk uz darbu, analizējot gan vizuālos, gan rakstītos materiālus.
Viņa uzsver: "Nav nekādas rutīnas, jo mākslas vēsturnieka darbā apvienojas un ir nepieciešamas ļoti dažādas prasmes un nodarbes. Tas ir gan darbs, pētot mākslas darbu oriģinālus muzejos un privātās kolekcijās, meklējot sakarus, meklējot piekļuvi, veidojot kontaktus."
Pētniecības procesā viena kopsakarība noved pie citas, kas vēlāk var noderēt citos pētījumos. Un šādā veidā, tēlaināk izsakoties, adatas siena kaudzēs arī izdodas atrast. Kristiāna Ābele stāsta, kas rada lielāko gandarījumu viņas darbā: "Atklāt kaut ko, kas ir bijis uzskatīts par zudušu. Tādi laimes brīži ir bijuši."
Reizēm atbildes uz jautājumiem esot jāmeklē ilgi un tās tiek atrastas tikai pēc vairākiem gadiem. Tās bieži vien ir ļoti sīkas lietas, bet tieši no tām kopā var izveidot zudušu mozaīku.
