"Disegno Interno" jeb "iekšējais dizains" ir šo divu leģendāro personu radošās dzīves retrospekcija, un šī gada rudens sezonā tas ir vērienīgākais izstāžu projekts, kas tapis sadarbībā ar filmu producentkompāniju "Athanor". Kā sola tās veidotāji, izstāde ļaus apmeklētājiem pilnībā iegrimt Jana Švankmajera unikālajā pasaules redzējumā, apskatot ne vien dažādus mākslas objektus no visām Jana Švankmajera filmām un īsfilmām, bet arī mākslinieka un viņa sievas Evas Švankmajerovas gleznas, grafikas darbus, keramiku, tekstus, brīvās rokas zīmējumus un kolāžas.
Tāpat izstādes laikā apmeklētājiem ir iespēja noskatīties režisora spilgtākās filmas un īsfilmas, piemēram, "Alise" (Alice, 1988), "Fausts" (Faust, 1994), "Baudas sazvērnieki" (Conspirators of Pleasure, 1996) un citas.
Uz filmu "Alise" Rotko muzejs aicina 20. septembrī pulksten 18.00. "Alise" (1988) ir Jana Švankmajera pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, čehu valodā pazīstama ar nosaukumu "Něco z Alenky" jeb "Kaut kas no Alises". Šis kinodarbs ir Lūisa Kerola grāmatas "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē" ārkārtīgi savdabīga adaptācija, pārpilna ar Jana Švankmajera un Evas Švankmajerovas īpatnējo estētiku. Te ir gan kunstkameras tēli, gan zīmējumi un asamblāžas, gan Švankmajeram raksturīgā priekšmetu "atdzīvināšana".
Jans Švankmajers bija vīlies visās līdzšinējās Kerola "Alises" ekranizācijās, kur gluži kā pasakā darbojas labie un ļaunie tēli ar konkrētu morālu vēstījumu un labais nemainīgi uzvar ļauno. Turpretim viņa stāsts ir par Alises sapņu pasauli, kurā valda paradokss un neparedzamība, dīvaini un baisi tēli, viss, kas patiešām varētu pastāvēt maza bērna sapnī. "Mana "Alise" ir sapņa realizācija," saka pats režisors.
Centrālā izstādes tēma ir ļaušanās apmātībām, sirreālisma manierē pārbaudot, uz ko ir spējīga mūsu psihe, mums pilnībā neierobežojot savu apziņu.
Izstāde 18+
Vadoties no iepriekšējās negatīvās pieredzes, kad muzejam nācās izņemt darbus no ekspozīcijas un nevēloties jelkādas provokācijas, jau sen plānoto slaveno čehu mākslinieku Jana Švankmajera un viņa sievas Evas Švankmajerovas izstāžu zāles durvis Rotko muzejā ir pietušētas.
Arī pašā zālē ir nodalījumi, slēpti aiz tumšiem aizkariem.
"Šī izstāde ir 18+, jo te tiešām ir pilnīgā mākslinieciskā brīvība, radošā brīvība. Ir dīvaini, ka mēs vēl šajā gadsimtā par to vēl aizvien runājam un aptumšojam durvis," teic izstādes kurators Aivars Baranovskis, kurš bijis kurators arī igauņu keramiķa Sandera Raudsepa izstādei "Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē", no kuras tika izņemti vairāki eksponāti, raisot plašas diskusijas, tai skaitā par mākslas cenzūru kā tādu.
"Tas ir tāds tolerances pārbaudījums visiem, redzēsim, kāda būs rezonanse," piebilst Baranovskis.
"Skatītājam ir jābūt atvērtam tam, ka estētiska ir ārkārtīgi dažāda, ka estētiska izpaužas ļoti dažādos veidos, un šeit tā izpaudīsies pilnā apmērā un būs uz pilnu atvērienu visos medijos un visdažādākajos iespējamajos veidos, gan filmā, gan asamblāžās, glezniecībā, keramikā, šajos kaulos un visos šajos objektos," uzsver kurators.
Apbrīnojams vieglums pret dzīvi un nāvi
Viņš atzīst, ka izstāde ir savā ziņā arī personisks stāsts: "Švankmajera daiļrade mani iedvesmoja vēl studiju laikā, tas bija viens no tiem māksliniekiem, režisoriem, (viņš pats sevi par mākslinieku nekad nesauca), bet tas bija tas režisors, kura filmas skatoties, man radās tā sajūta, ka – redz, kur ir, redz, kur ir tas, kas tiešām maina to apziņu, maina domāšanu, un tā ir patiesa kultūra, patiesa kultūras vērtība ar tādu lielo burtu. Tāpēc var teikt, ka tas bija man tāds bērnības sapnis, realizēt kaut ko tik vērienīgu."
Visi izstādē skatāmie tēli ir mākslinieku apmātās iztēles un roku darbs – ekstremitātes ir kustējušās, domas ir raisījušās, un iznākums šobrīd runā ar skatītāju.
"Es teiktu, ka viņos ir tāds apbrīnojams vieglums, apbrīnojami viegla attieksme pret dzīvi, nāvi, visu pastāvošo. Tas ir tāds mūžīgs, neizsīkstošs radošums, kas viņos ir. Ka no jebkā var uztaisīt kaut ko, no jebkā var izveidot mākslas darbu. Un, galvenais, būt atvērtam visam, ko pasaule sniedz un piedzīvot, izdzīvot dzīvi visā tās sulīgumā," norāda kurators.
Sirreālisma simtgades gads
Šī izstāde šobrīd Rotko muzejā kā viena no rudens izstāžu projektiem ir aktuāla un tai ir sava īpaša sūtība, saka muzeja direktors Māris Čačka: "Šis gads ir sirreālisma simtgades gads, un nozīmīgs projekts Rotko muzejā apmēra un formas ziņā ir Jana Švankmajera un Evas Švankmajerovas retrospektīvs projekts, iezīmējot dažādos laikos, sākot no pagājušā gadsimta 60. gadiem, kad sākās viņu dueta ceļš, Evai kā māksliniecei pieslienoties savam vīram – brīnišķīgam kinorežisoram, radot unikālu virzienu. Sirreālismā veidotās filmu kompozīcijas, kurās neatņemama daļa ir bijusi gan glezniecībai, gan asamblāžas darbiem, gan šiem prātam neiedomājamiem salikumiem, kas šo izstādi uzbur kā tādu neviennozīmīgu analizējumu. Tur ir jāpavada ļoti ilgs laiks, lai iedziļinātos, lai saprastu, kāpēc tas tā, kāpēc mākslinieki ir izvēlējušies tieši šādu izteiksmi, kāpēc tas aktuāls un kāpēc aktuāls līdz šai dienai, skatītājam to vērtējot. Zīmīgi, ka šī izstāde ir arī Jana Švankmajera deviņdesmitgadē, jo burtiski pāris dienas atpakaļ viņš svinēja savu 90. dzimšanas dienu. Protams šis sirreālisms ir nedaudz savādāks, viņš ir arī provokatīvs."
"Disegno Interno" jeb "iekšējais dizains", dodot impulsu padodies savām apmātībām, ir sirreālistisks ceļojums pasaulē, kurā saplūst robežas starp dzīvnieku apveidiem, abstraktiem zīmējumiem un smalki izstrādātām grāmatu ilustrācijām.
Ļauties iekšējam impulsam
Abi mākslinieki daudz pievēršas manierismam. Izstādi ieskicē čehu dzejnieks, esejists un režisors, kurš režisējis filmas tieši par Janu Švankmajeru un pats ir aktīvs čehu sirreālisma pārstāvis, Bertrands Šmits: "Manierisms gan Evai, gan Janam bija ārkārtīgi svarīgs, un sarunās ar viņiem viņi kādreiz pat nevarēja paskaidrot, kāpēc, bet sakot, kas vienkārši aizrauj, fascinē, suģestē, jo tas zināmā mērā atraisa iztēli, un tam ir ciešas saites ar viņu dzimto Prāgu. Nosaukums šai izstādei – "Disegno Interno" – arī ir termins, kas ir ticis lietots manierismā, kad mākslinieki runā par to, ka viņi rada nevis kādu ārēju stimulu vai ietekmju dēļ, bet gan tādēļ rada mākslas darbus, ka tas nāk no iekšienes. Tas ir iekšējais stimuls, iekšējais dzinulis, tā ir viņu zemapziņa, kas diktē viņu darbus.
Pirmā izstādes daļa ir apliecinājums tam, kā mākslinieks var strādāt ar dabu, ar objektiem, bet tādā ārkārtīgā atbrīvotas iztēles formātā, ļaujoties šim iekšējam diktātam un iekšējam impulsam.
Šajā izstādes daļā jūs redzēsiet zīmējumus, kolāžas, objektus un faktiski caur tiem visiem mākslinieki piedāvā sava veida jaunu skatījumu uz dabu, jaunu skatījumu uz dzīvniekiem. Tā ir jaunā daba, jaunā zooloģija, jaunā mineraloģija, jauns veids, kā no jauna iztēloties un konstruēt pasauli."
Izstāde "Disegno Interno: Padodies savām apmātībām" ļauj ielūkoties arī Švankmajera un viņa sievas Evas Švankmajerovas radītajos kino, kur ir apspēlētas dažādas cilvēciskās kaislības un drāmas, stāsta Bertrands Šmits: "Šajā izstādē jūs redzēsiet taktilu dzeju, taktilu labirintu, taktilu mandalu un tā saucamo jauno erotisma sēriju, kas arī taktila. Tajā ir dažādi priekšmeti – birstes un citi instrumenti, kurus teorētiski arī varētu aiztikt un ar tiem mijiedarboties. Tiesa, šajā izstādē gan tādas iespējas nebūs, bet to visu varēs redzēt filmā, kuras nosaukums ir "Baudas sazvērnieki" (Conspirators of Pleasure, 1996), kurā aktieris ar šīm birstēm sevi masē un var redzēt, kā tas strādā. Erotisms gan Evai, gan Janam bija ārkārtīgi svarīgs viņu daiļradē, bet ne jau tāpēc, ka tas ir kaut kas ārkārtējais vai kaut kas "wow", nē! Tas ir mūsu iekšējais dzīvības spēks, mūsu iekšējais radošais spēks, kas dzīvo mūsos visos."
Šmits atzīmē, ka tālāk izstādē sekos filmu daļa, kas atklās scenogrāfiju, rekvizītus, priekšmetus, kuri tikuši izmantoti filmās un arī pašas filmu ainas: "Un tieši šajā izstādes daļā varēs redzēt izteiktu Evas un Jana kopdarbu, jo abi bija ne tikai dzīvesbiedri, bet arī kopā strādāja, it sevišķi pie filmām. Eva veidoja scenogrāfiju un darināja rekvizītus visām Jana filmām, un kamēr Eva vēl bija dzīva, katra diena bija veltīta viņu kopīgajam radošumam."
"Tālāk, paslēptu aiz melna aizkara, jūs atradīsiet vēl vienu atsevišķu izstādes daļu, kur ir vēl eksplicītāki Evas un Jana darbi. Tie ir darbi , kas nāk no viņu kopīgi veidotas filmas, kas saucas "Vājprāts". Šī filma ir par marķīzu de Sadu un par to, kā tas, būdams ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā, sarakstīja un iestudēja lugu," izstādes daļas apraksta Šmits.
"Vājprāts" ir viens no iespaidīgākajiem Švankmajerovu kino darbiem.
Aivars Baranovskis par filmu stāsta: "Šai psihiatriskajai slimnīcai bija ārkārtīgi liberāls vadītājs, kurš ļāva saviem pacientiem mākslinieciski izpausties. Un tā mākslinieciskā izpaušanās bija pilnā apmērā brīvdomīga, kas parāda, ka liela daļa no visādām neirozēm mums ir aizgūtas arī no reliģiskajiem aizspriedumiem un tās apziņas, kāda mūsos ir bijusi."
Bertrands Šmits piebilst, ka šajā izstādes daļā viens no redzamajiem filmas "Vājprāts" rekvizītiem ir pie krusta piesists Jēzus Kristus, kurā ir sadzītas naglas: "Šis objekts ir ne tikai provokācija, jo, protams, ka tā ir sava veida provokācija, bet ne tikai. Ar šo Jans vēlas runāt par reliģiju, kas viņa izpratnē bija ļoti līdzīga fetišismam. Fetišisms ir ļoti izplatīts Āfrikas tautu kultūrās, to civilizācijā, kurā cilvēki piedēvē priekšmetiem maģiskas spējas un veic zināmas, maģiski uzlādētas darbības ar priekšmetiem, lai panāktu noteiktas vēlmes piepildīšanos, piemēram, dzenot šajos priekšmetos naglas. Jans uzskatīja, ka arī reliģija un kristietība ir fetišisms dažu cilvēku izpratnē."
Izstāde "Disegno Interno: Ļaušanās apmātībām" būs skatāma līdz 16. februārim.
