"Mēs arvien vairāk valstu iesaistām Viļņas glezniecības triennālē. Šogad piedalās 10 valstis, akcents likts uz Ziemeļvalstīm. Kauņā Čurļoņa mākslas muzejā ir pirmā triennāles daļa, tur ir Ziemeļvalstu, Polijas un Lietuvas mākslinieku darbi, bet "Menu Parkas" galerijā francūži un spāņi. Savukārt Viļņā, Mākslas akadēmijas izstāžu zālē "Titanikas", izstādīti Baltijas valstu gleznotāju darbi," stāsta Starptautiskās Viļņas glezniecības triennāles kuratore Meda Norbutaite.
Šogad triennāles nosaukums vēsta mākslinieka pārdomas: "Es neesmu šeit, lai mani paciestu, es esmu šeit, lai jūs provocētu".
"Visa triennāles kopējā tēma aizskar provokāciju," skaidro kuratore, uzsverot arī: "Bet mērķis ir nevis šokēt, bet skatītājos raisīt kritisko domāšanu. Tāpēc atlasījām māksliniekus pēc dažādām tēmām, kas izmanto atšķirīgas glezniecības tehnoloģijas.
Vēlējos parādīt, ka glezniecība vēl joprojām ir dzīva, spēj runāt, izraisīt skatītājos domu dziļumu un aicina diskutēt.
Visas izstādes konceptuāli vieno arī sarkanā krāsa, arhitekts tādējādi atgādina arī vēstures faktu, ka agrāk mākslas darbus karināja uz sarkanām sienām, tikai vēlāk ieviesa baltā kuba principu."
No Latvijas starptautiskajā glezniecības triennālē Viļņā uzaicināti piedalīties trīs mākslinieki: Andris Vītoliņš, Sigita Daugule un Māris Čačka.
"Kopumā šīs izstādes tēma kuratorei bija kā uzstādījums, ka mākslas darbs kaut kādā veidā provocē sabiedrību vai vispār mākslas darbs provocē. Bet manā gadījumā, es sākotnēji saku, ka es neprovocēju ar saviem darbiem, bet, no otras puses, ja paskatāmies, tad tematiski un kā es darbojos, veidojot savus darbus kā sava veida dienasgrāmatas, kā pierakstus, šie darbi ir no dialogu cikla, kas veido šos stāstījumus, un katrs stāstījums, katra komunikācija ir sava veida provokācija," norāda gleznotājs, Marka Rotko muzeja vadītājs Māris Čačka. "Vienam šī provokācija veidojas no pirmajā mirklī šķietamas agresīvākas krāsas, bet citam no abstraktajā laukumā ieraudzīta simbola tēla. Bet, ja to visu apkopo, būtībā katrs mākslinieks vai radoša personība, kas iziet publiskajā telpā ar savu galarezultātu, – būtībā mēs visi provocējam."
Glezniecības triennāles organizatori veido saikni starp pasaules mākslas procesiem, vienlaikus pētot nacionālās glezniecības skolas izcelsmi un izdzīvošanu un meklējot jaunas idejas un izteiksmes līdzekļus, ar kuriem glezniecība var iedvesmot skatītāju domāt un kritizēt arī sociālos jautājumus, veicinot pozitīvas pārmaiņas vidē un sabiedrībā.
Māris Čačka: "Kuratore ir atlasījusi mūs atšķirīgus vizuālajos formātos un izteiksmēs, kā mēs katrs savu glezniecības valodu redzam, – minimālistiskāk, skaidrāk, lineārāk, citam laukumos. Tad tas vienojošais ir mentālais, garīgais fokuss, ko mēs satiekoties visi deviņi mākslinieki kopā ieraudzījām, ka mēs visi iedvesmu tveram dabā, kas ir likumsakarīgi, jo no dabas mēs nākam un dabā dodamies, no kuras ir ņemtas idejas, formas. Katrs savu apzinātību var atvērt, ne velti kuratore izdomājusi tādu atrakciju apmeklētājiem, nevis pēc patikšanas principa uzlīmēt kvadrātiņus, bet pēc domu raisīšanas principa – vai šis mākslas darbs uzjundī kaut kādas idejas, asociācijas un vēlmi komunicēt –, vajag uzlīmēt šo kvadrātiņu."
Viļņas glezniecības triennāles izstāde līdz 2. novembrim apskatāma Viļņas Mākslas akadēmijas galerijā "Titanikas".
Atsevišķā izstādē iespējams iepazīt arī Ziemeļvalstu un Baltijas valstu jauno mākslinieku balvas nominantu darbus.
