Veselu gadu Marka Rotko mākslas centram Daugavpilī bija jāizdzīvo bez pasaulslavenā mākslinieka oriģināldarbiem. Gatavojoties mākslas centra desmitās jubilejas svinībām un jaunas oriģināldarbu ekspozīcijas atklāšanai, izveidots neparasts mākslas projekts, kurā latviešu māksliniekiem uzticēts veidot Rotko darbu kopijas.
Daugavpils Marka Rotko mākslas centra Krājuma departamenta glabātāja Zane Melāne stāsta: "Šis fakts, ka pie mums atkal atgriežas Marka Rotko oriģināldarbi, sasaucas arī ar ideju par to, cik nozīmīgi ir mākslas darbu oriģināli, kādas sajūtas sniedz tieši mākslas darba eļļas triepienu, mākslinieka ieliktās emocijas. [..] Ņemot vērā digitalizācijas laikmetu, mākslīgā intelekta nozīmes pieaugumu, kibermākslu, mēs aizvien vairāk domājam, kāda vērtība ir mākslinieku radītajiem darbiem, tās sajūtas, ko mākslinieks ieliek savos darbos, tiek pārnestas arī uz kopijām. Bet šis projekts – no vienas puses tās ir kopijas, no otras – tie ir pilnīgi oriģināli darbi, kurā katrs mākslinieks ielicis arī daļu no savas pieredzes, daļu no sava radošā rokraksta, daļu, protams, arī no savām emocijām, kas bija galvenais Marka Rotko darbos."
Mākslas projekts "Rotkho. Made in Latvia" radies, iedvesmojoties no Dailes teātra izrādes.
"Man vienmēr patīk, ka vizuālajā mākslā mākslinieki spēlējas, ka tas nav pārāk nopietni, ka tas nav pārāk atbildīgi," teic Dailes teātra valdes loceklis Juris Žagars. "Tas, ka šī izstāde atrodas šeit teātrī, tas nav joks, tā ir nopietna māksla, bet tā tomēr ir refleksija par kaut ko. Tāpat kā teātris reflektē. Mēs reflektējam par to, kā sabiedrība domā, ko jūt un tamlīdzīgi, tāpat arī mākslinieki reflektē. Tas ir milzu pagodinājums, ka mūsu izrāde "Rotkho" ir izpelnījusies tik lielu uzmanību mākslinieku vidū, ka viņi ir gatavi radīt mākslas darbus."
Sešiem latviešu gleznotājiem – Frančeskai Kirkei, Helēnai Heinrihsonei, Sandrai Strēlei, Aleksejam Naumovam, Kasparam Zariņam un Ritumam Ivanovam – tika iedots viens Marka Rotko spilgta daiļrades perioda darba digitāls attēls un uzdevums radīt kopiju vai savu interpretāciju.
"Es apslāpēju savu ego un domāju, ka tas ir jebkuram māksliniekam veselīgi – piebremzēt savu ego, atteikties no sevis un mēģināt iedziļināties otra mākslinieka, tas, ko viņš gribēja pateikt," par pieredzi stāsta Frančeska Kirke. "Mans mērķis bija taisīt tiešām kopiju, nevis variāciju pa tēmu, bet tiešām kopiju. [..] Man nebija grūti. Vienīgais, ko es ļoti sevi atturēju, neuzlaistīt nevienu sarkanu pleķi, nepielikt nevienu melnu kvadrātu, neuzvilkt nevienu svītru, atteikties no visa tā, kas man parasti ir pēdējais, pirms es pabeidzu darbu, tad es finišēju ar kaut kādu tādu nepareizu detaļu, un šeit es no tā atteicos. Es saņēmos un biju godprātīga kopētāja."
"Es biju ļoti centīgs, godprātīgs tādā nozīmē, ka es vēlējos vismazāk pielikt no sevis. Protams, ka es šo darbu gleznoju no digitālā attēla, man būs ļoti liels prieks ieraudzīt to oriģinālu," teic Kaspars Zariņš. "Esmu lasījis par Rotko, kā viņš gleznojis, un īstenībā viņš gleznoja maz, pārsvarā viņš sēdēja un skatījās, bet gleznoja lēni – slāni pa slānim, ko es arī darīju. Šo darbu es gleznoju kādas četras reizes, uzliekot slāņus, nožāvējot un atkal liekot. Jo tas skaistums Rotko ir starp to, ka to it kā var uztaisīt jebkurš, bet patiesībā nevar. Es centos panākt to maksimālo vienkāršību, kas Rotko arī bija svarīga, jo viņš gribēja, lai tā krāsa izstaro skaņu savā veidā un izstaro arī klusumu."
"Rotko ne tikai man un manai ģimenei, bet ļoti daudziem ir tāds brīvības simbols. Es viņu pirmoreiz redzēju dabā Ņujorkā 1989. gadā, stāvēju kā pie altāra," stāsta Helēna Heinrihsone. "Es biju ļoti pārsteigta, iepriecināta, pēc tam bija tāda nesaprašana, kādēļ, ko darīt vispār, bet tad, kad es to pārvarēju, es kādas desmit minūtes pilnīgi identificējos ar lielu meistaru, un pēc tam papildināju no sevis. Ļoti interesants piedzīvojums."
Izstāde Dailes teātrī būs aplūkojama līdz teātra sezonas beigām, pēc tam gleznas nonāks Marka Rotko mākslas centra kolekcijā Daugavpilī.
