Vieta Egona Peršēvica jaunākā lielformāta darba "Projekts 613" eksponēšanai nav izvēlēta nejauši, jo tieši Karostas kanālā bāzējās Padomju armijas zemūdenes. Mākslinieks stāsta: "Kad Latvijas armija pārņēma militāro infrastruktūru, interneta dzīlēs vēl ir atrodams video – "Karosta 93", tad jūs redzēsies video, kur brauc kuģītis pa Karostas kanālu un apkārt redzama tā militārā postaža ar nogrimušām zemūdenēm – tieši tām, kas bija aprīkotas ar atomkaujas galviņām, kas braukāja apkārt un apdraudēja Rietumeiropu."
Darbs nebūt nav tapis vienkārši, atklāj autors, drīzāk tā veidošana bijusi smagnēja un ieilgusi, gluži tāpat kā karš Ukrainā: "Prigožina dumpis izbeidzās, un tad tas darbs sāka kļūt sarežģīts, tad es nevarēju izdomāt. Es sāku taisīt skices. Parasti es darbiem netaisu skices, bet šoreiz es to darīju, kā vērpjas un tas sāka izaugt. Nevarēju saprast, kā uzsākt, jo pats grūtākais, taisot armatūru, ir jānoloka pirmā stieple – kā tu nolocīsi, pret ko to atstutēt. Draugs sacīja: man ir viena veca laiva, kas mētājas, ja gribi, ņem un taisi. Es paņēmu un sāku virs tās laivas metināt. Atvedu to režģi uz savu darbnīcu, noliku – tur bija tā vieta, kur sāka veidoties vēders, kas bija izgāzies, visas tās dabīgās lietas, man bija jāturpina, jāaudzē vēl lielāks un lielāks. Sāka ievilkties, tāpat kā ukraiņu karš ievilkās, palika ļoti lēns un smags, tāds arī bija šis darbs – negāja, negāja uz priekšu. Līdz pāris dienas atpakaļ, kad mēs sākām organizēt uz šejienes vešanu, viss notika strauji, visu uzreiz salikām, atvedām un pāris dienās saskrūvējām, redzējām, kā lietas notiek."
Tieši šajā laikā arī lasījām ziņas par pārmaiņām frontē, mākslinieks redz tajā zināmas sakritības, ka radīšanas procesam bijis virzītājspēks. Desmit metru garumā veidotais guļošais kara nezvērs tapis gada laikā. Tēlniecības darbs veidots no betona, atgādinot fosiliju. Atsauces ir redzamas arī uz Karostu, ko savulaik radīja kā militāru infrastruktūru, bet mūsdienās tās fortifikāciju fragmenti ir daļa no ainavas.
"Karš ir dzīvniecisks un uz primitīviem instinktiem balstīts, tā vardarbība, – es to asociēju ar bioloģisku nezvēru, tādu dinozauru; karš ir industrija mūsdienās, tas ir pa pusei aizvēsturisks jūras briesmonis, pa pusei zemūdene. Vizuālās iedvesmas es smēlos no zemūdenēm, kas atradās Karostā, un no vaļiem, kas ir iepeldējuši Baltijas jūrā un beiguši te savu dzīvi." Egons Peršēvics uzsver, ka karš ir reāls un tas atstās traumas ikvienam no mums, nav svarīgi, vai esam šeit vai Ukrainā: "Cilvēkiem, kurus pat tas fiziski neskar tur uz vietas Ukrainā, viņiem būs šī kara trauma. Tagad mēs par to nedomājam. Mēs domājam, kā lai karu uzvar, lai atkal iestātos miers, lai varētu atkal dzīvot un priecāties, bet tad, kad karš beigsies, būs atkal citas problēmas – ko tālāk, kā sadzīvot ar to, kas viss notika.
Šis ir tāds mans piedāvājums, kā mēģināt tikt tam pāri, apzināties, ka tas ir īsts, apzināties, ka tas bija, bet bija. Tālāk mēs turpinām dzīvot savu dzīvi pēc citiem noteikumiem un ar pavisam citiem mērķiem."
Kaut arī darbs attēlo krastā izskalotu un sagumušu jūras kara briesmoni, tomēr Egona Peršēvica radītais tēlniecības darbs ir gaišs, drīzāk rada mierpilnas sajūtu, ļauj uz tā sēdēt, vērot ainavu un pārdomāt notikumus plašākā kontekstā, vērot ūdens skalošanos kanāla krasā, vērot pāri senajam Karostas tiltam braucošās automašīnas un to, kā zem mierīgām debesīm cauri izgrieztajam Oskara Kalpaka tiltam aizslīd kuģi.
