Šobrīd Kiwie darbojas kā bizness – ar savu komandu, klientiem un grāmatvedību. Raidījumā "Jauni un bagāti" viņš uzsver: "Tas, manuprāt, ir noziegums pret cilvēci, ja tu zini, ka tev ir iekšā to darīt, bet tu to nedari".
Divi flangi: grafiti un ielu māksla
Jautāts, kāda ir atšķirība starp grafiti un ielu mākslu, Kiwie norāda, ka tās ir pavisam dažādas pasaules, kuras vieno siena.
Grafiti kultūra ir ļoti agresīva, pretēji ielu mākslas kultūrai, kurā ir vairāk mākslinieciskā faktora. Katrā ir pilnīgi citi likumi, pilnīgi cita pasaule.
Bieži vien notiek kariņi par to, kur drīkst krāsot, kur nedrīkst un ko. Jo sevišķi šādi nerakstīti likumi pastāv grafiti kultūrā, no kuras nāk pats Kiwie. "Kādā brīdī notika šifts [no angļu valodas – pārvirze]," viņš stāsta, "tas kļuva par traku, par agresīvu."
Tas viss sācies kā hobijs, nodarbe brīvajam laikam. "Tad notiek tāda jocīga lieta," stāsta mākslinieks, "tu saproti, ka tev tāpat tam ir jāatvēl resursi – krāsas nekarājas tāpat vien kokos, nemētājas zem ābeles. Jo vairāk vēlies to darīt, jo vairāk par to jādomā."
Mazpamazām sākušies dažādi nelieli pasūtījuma darbi, "kāds palūdz, lai tam uzzīmē kaut ko uz garāžas durvīm un samaksā piecdesmit latus". No šī darbiņa pāri paliek krāsas. Tā tas pamazām arī attīstījies, stāsta ielu mākslinieks.
"Sākumā krāsoju burtus, biju tajā iekšā, bet ar laiku palika garlaicīgi un es sāku pievērsties tēliem," stāsta Kiwie un piezīmē, ka, lai izlasītu burtus, ir jāmāk noteiktā valodā lasīt, bet tēlus un internacionāli saprotamus simbolus varēs uztvert visur.
Pats galvenais māksliniekam esot zīmēt lietas, kas izraisa emocijas, ir saprotamas jebkuram.
"Var nesaprast, kas tieši ir attēlots," viņš skaidro, "bet emocionāli būs skaidrs – lūk, tas Kiwie pelmenis smaida, ir bēdīgs, raud… Sāku ar to eksperimentēt un ieguvu foršas atsauksmes, jauns būdams. Nolēmu papētīt tuvāk – tā tas arī ir turpinājies."
Kā hobijs kļūst par profesiju
Vaicāts, vai bijis konkrēts moments, kurā tapis skaidrs, ka šis vairs nav tikai hobijs, bet peļņu nesoša nodarbošanās, Kiwie atbild, ka nē, tāds viens moments nav bijis: "Bija vairāki tipping points [no angļu valodas lūzuma punkti – red.] – vienmēr biju paralēli mākslai strādājis ar klientiem, bet ar laiku man apnika veltīt savu laiku tam, lai dzīvotu ar citu cilvēku problēmām."
Lai atslēgtos, viņš devies krāsot, un ar laiku piefiksējis, ka, darot darbu ar klientiem, allaž jutis noraizējies un bēdīgs, savukārt krāsodams – jūtas priecīgs, dzīve kļūst krāsaināka:
"Tu skaties uz šīm abām savas dzīves pusēm un domā – varētu taču par simts procentiem būt vienā sētas pusē, tajā, kur ir labi!"
Savu laiku pēc tam Kiwie mērķtiecīgi veltījis tam, lai izdomātu, kā "pārlīst pāri tai sētai šajā pusē, kur zāle ir daudz foršāka". Viņš uzsver, ka tagad, paskatoties atpakaļ uz darbu, kas bija jādara pagātnē, viņš allaž novaibstās un nodomā – "fuj, labi būt šai pusē".
Dzīve "šajā pusē" gan prasa zināmus upurus. Kiwie uzsver, ka, ja gribi tikai eksistēt – nomaksāt īri un paēst –, tad var atļauties būt ļoti izvēlīgs ar saviem projektiem, darot tikai to, ko ļoti pašam gribas. Tomēr, ja vēlies kaut ko būvēt – ja vēlies sevi attīstīt –, tad ir nepieciešams daudz vairāk: "Uz finansējumu es skatos kā degvielu. Jo vairāk tās man ir, jo vairāk es varu uzbūvēt."
Ja viss ir labi – kāda tad jēga kaut ko darīt?
Ērtība, viņaprāt, ir slazds – kad tev ir ļoti ērti, kad esi labi iedzīvojies, tad šķiet – kāda gan jēga censties un līst pāri? Viss ir labi, viss ir nodrošināts. Tomēr jāpieņem lēmums – turpināt šādi, un riskēt, ka mūža nogalē tevi pārņems dziļa nožēla, vai pamest visas savas ērtības, lai līstu sētai pāri un dzīvotu pēc saviem ieskatiem un pēc savas vīzijas, uzskata mākslinieks.
Šis ceļš, protams, nav bijis vienkāršs. Viņš uzsver, ka visgrūtākais brīdis ir tas, kad saproti – tev ir dotas vien divdesmit četras stundas un divas rokas, visu tu pats nevari izdarīt, tev ir nepieciešama komanda.
Kiwie atminas, ka pats piedzīvojis brīžus, kad saņemta samaksa par projektu, bet pēc tam, kad tikušas komandas biedriem izdalītas algas, pašam pāri palicis vien roltoniem.
Viņš gan uzskata, ka šādas grūtības ir daļa no procesa, bez kurām nav iespējams iztikt, – "tev ir jāsamierinās, ka tas ir okei, ka kādu laiku, varbūt gadus divus trīs, tā būs. Šādas situācijas liek tev rast dažādus efektīvus problēmu risinājumus. Šāds spiediens ir svarīgs – ja viss ir labi, tad nav nekāda jēga iespringt".
"Vislielākās algas ir cilvēkiem, kuri risina vislielākās problēmas," uzsver mākslinieks, un piezīmē – "ne visi cilvēki ir spējīgi uzņemties un risināt problēmas, ne visiem ir tās spējas un ne visiem tas ir jādara."
Ceļš šajā profesijā ir bijis akmeņains, un Kiwie uzsver – ir jābūt gatavam sasisties: "Jābūt gatavam paņemt katrā rokā pa mačetei un maukt cauri džungļiem, kur tev pretī var nākt jebkas. Tev jābūt gatavam pretoties visiem sitieniem. Jo lielāks un efektīvāks ir tas, ko gribi izveidot, jo vairāk tev kādā brīdī būs jāpeld pret straumi. Draugi tev teiks – ko tu ņemies, tev nekad nav laika! Mamma sacīs – dari taču normālu, īstu darbu. Emocionāla vājuma brīdī tu arī pats tā domāsi. Tam visam ir jābūt gatavam".
Kiwie kā bizness
Pēdējo gadu galvenais fokuss bijis izveidot komandu, kura strādā ar tām lietām, ko iepriekš mākslinieks darījis viens pats – tāpēc šobrīd notiekot mazāk redzamu mākslas projektu, jo komandas veidošana ir viņa prioritāte. Tas sācies ļoti organiski, kā vēlme tikt brīvībā, un organiski arī turpinoties.
"Es ceļos ļoti agri un ļoti vēlu eju mājās – mājas man ir principā vien, lai pagulētu. Citādi es dzīvojos vien pa studiju vai pielipis pie sava kompja, kurš ir pielipis man, jo neesmu to izslēdzis stabili vismaz gadu," stāsta Kiwie.
Cilvēki viņa komandai klāt gravitējuši paši, viss noticis organiski, kāds pielicis roku tur, kāds citur, tā nemanot – kopā aizvadīti gadi. Šobrīd aizraujošākais esot brīdis, kad prātā ienāk kāda ideja. "Tad es aizeju pie mākslinieka un viņam to izstāstu, aizeju pakaļ kafijai, uztaisu grāmatvedību, un, kad atgriežos pie mākslinieka, – viņš jau kaut ko ir uztaisījis. Tas viss notiek paralēli!" priecājas Kiwie.
Kiwie iztēlojas, ka šis bizness ir kā liela mašinērija, kas jāuzbūvē – paies laiks, kamēr to uzbūvēsi, bet, kad tā būs izveidota, tā sāks arī ģenerēt. Jo lielāka mašinērija, jo vairāk tai nepieciešama degviela, protams. Viņš atzīst, ka ar laiku arī motoru var nomainīt uz jaudīgāku, pielikt gaišākas sveces un tamlīdzīgi – bet pats svarīgākais un interesantākais tomēr esot pats process. Viņš piebilst, ka nevienam nenovēl pilnībā sasniegt izfantazētos mērķus, jo, kamēr esi dzīvs, svarīgi tomēr, ka pastāv kustība un ir virzība uz priekšu.
Vajag apņemties to ceļu iet
"Noderīgi vienmēr padomāt – kas ir sliktākais, kas var notikt? Nu, būs pie drauga nedēļu jāpaguļ uz grīdas, jābrauc pie senčiem uz laukiem. Bet vienmēr atradīsies kāds risinājums, plāns Z," klāsta mākslinieks.
Viņš uzsver, ka pats svarīgākais ir attieksme, ar kādu pieej darbiem. Tu vari būt bez izglītības un diplomiem, bet, ja būsi spējīgs atrisināt citam viņa problēmu, turklāt pieiesi tam ar apņēmīgu, pozitīvu attieksmi, – tev nekas nestāvēs ceļā, pārliecināts Kiwie.
Daudz svarīgu un labu ideju viņš atradis grāmatās, kuras viņš silti iesaka lasīt – viss, galu galā, cirkulējot ap zināšanām. Grāmatās izlasīti teikumi un atziņas likušas pašam paprātot dziļāk – kas ir nodokļi? Kāpēc tie eksistē? Kāpēc tos maksāt? Kā tas darbojas? Kad iemācies spēlēt pēc noteikumiem, vari saprast, ko un kā darīt labāk. Svarīgi meklēt jaunas zināšanas un neapstāties, domā mākslinieks.
Galvenais – investēt sevī. Tas nozīmē – investēt arī labos rīkos. "Arī telefons ir instruments," uzsver Kiwie, "ja to izmanto pareizi, tad kabatā ir visa pasaules informācija. Tev nav attaisnojuma kaut ko nevarēt izdarīt – tev ir mākslīgā intelekta asistents, kas tev var palīdzēt dzīvot. Izmanto to!"
