Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā mākslinieci Amandu Ziemeli. Sveika, Amanda.
Amanda Ziemele: Sveika.
Tu pārstāvi Latviju Venēcijas biennālē, un tas, man liekas, māksliniekam ir milzīgs slogs, jo visi uz tevi veras gaidpilnām acīm. Kā tu tiki galā ar šo atbildības nastu, un vai tu uzreiz zināji, ka izstādes telpā izstāde būs tieši tāda, kādu to varam redzēt?
Par slogu es nezinu. Brīdī, kad iesniedzu projektu konkursam un piekritu piedalīties, es drīzāk to redzēju kā iespēju, un kaut kādā brīdī iespēja pārvēršas vēlmē to īstenot. Par slogu es centos nedomāt. Domāju maz arī par to, ko citi varētu domāt.
Brīnišķīga pieeja!
Jā.
Bet par izstādes izskatu — vai tu zināji, ka tā būs tāda? Vai tu jau ar šo darbu piedalījies konkursā, vai tomēr notika kādas izmaiņas?
Būtībā jā. Paviljona komisāre Daiga Rudzāte mūs ar kuratoru Adamu Budaku (Adam Budak) uzaicināja veidot šo projektu, un tad mēs paplašinājām komandu, iesaistot arhitektu Niklāvu Paegli, grafisko dizaineru Eltonu Kūnu un citus. Mūsu sākotnējais plāns bija izveidot diezgan skaidru pieeju vai drīzāk projektu, kuru būtu iespējams īstenot. Jāatzīmē, ka, iesniedzot projektu, nebija vēl zināma biennāles galvenā tēma.
Tā ir "Svešinieki visur".
Tas bija viens no tādiem pārsteigumiem brīžiem – galvenajai tēmai un mūsējai bija paralēle un sakritība. Tas notika ļoti dabiski, jo tās tapa dažādos laikos, un tā nebija nekāda piemērošanās.
Viens no uzstādījuma pamatmērķiem bija, ka nav jāmēģina realizēt visu tieši tā, kā bija maketā. Kā mēs zinām, katrs projekts kaut kādā veidā paredz izmaiņas, un tās, man liekas, arī ir vēlamas. Mana pieeja parasti ir tāda, ka es vēlos uzzināt kaut ko jaunu, ko iepriekš nezinu. Un, lai to uzzinātu, ir jānonāk dažādos apstākļos, kuros iepriekš neesmu bijusi.
Tātad šajā vietā Venēcijā.
Arī, jā. Bet arī, domājot par pašu projektu un soļiem, kurus es paredzēju. Šajā gadījumā arī sadarbībā ar telpu.
Tev vienmēr ir ļoti interesanti izstāžu nosaukumi. Purvīša balvu tu dabūji par izstādi "Kvantu matu implanti", tad tev bija "Saule ar zobiem", arī "Krokodila dilemma" un "Zivs ar kājām". Varbūt tu vari nosaukt arī Venēcijas biennāles darba garo nosaukumu?
Būtībā to mēs uztveram kā dialogu. Nosaukums ir "O day and night, but this is wondrous strange…and therefore as a stranger give it welcome". No vienas puses, tas ir diezgan nekonvencionāls nosaukums, jo ir veidots dialoga formā. Bet tas tieši paredz sarunu vai atvērtību, kas nozīmē, ka nosaukums nav kā virsraksts, kura apakšā kaut kas ir, bet drīzāk kā starptelpas radītājs, kurā var domāt, kas notiek.
Kā tu iztulkotu šo citātu?
Ir vairākas tulkojumu versijas. Dažreiz izstāžu nosaukumus ir iespējams netulkot. Tās versijas, kas jau eksistē, mums nešķita pilnīgi precīzas, un bija sajūta, ka būtu jātaisa kāda cita. Ja būtu jālatvisko, kā tas jau medijos ir izskanējis, tad nosaukuma sākums būtu "Ak, diena, ak, nakts". Bet es nemēģināšu tulkot tālāk, jo tad es nonākšu tajā pašā sākuma punktā.
Tu teici, ka šajā virsrakstā jau ir ietverts dialogs. Dialogs starp ko?
Tas ir Viljama Šekspīra lugas "Hamlets" dialoga fragments starp Horāciju un Hamletu. Arī Edvīns Abots savā novelē "Plakanzeme. Izdomāts stāsts vairākās dimensijās" atsaucās uz šo dialogu. Tas ir viens no pavedieniem, kas tur iezīmējas. Šis dialogs saglabājās visu projekta laiku kā būtisks, beigu beigās kļūstot arī par izstādes nosaukumu. Lai kā mēs mēģinājām kaut ko īsināt vai domāt par kaut ko citu, tas viss likās neprecīzs. Nosaukumi, nonākot izstādes kontekstā, iegūst citu paplašinājumu.
Nav jāmēģina virsrakstā ietilpināt visas izstādes nozīmi.
Jā. Ir jāmēģina skatīties, kādas sakarības vai attiecības tas veido ar esošo un ko tas parāda par atslēgas vārdiem – šajā gadījumā svešinieka motīvu vai brīdi, kur kāds tiek ieaicināts telpā.
Kā šajā lielajā biennāles koncepcijā "Svešinieki visur", kas ir par migrantu, kvīru un dažādu izstumto grupu līdzdalību mākslā, ierakstījās tava izstāde?
Ieejot izstādē, ir skaidrs, ka tas viss ir radies no glezniecības. Ja mēs domājam mākslas kontekstā, tur arī parādās, ka darbi ir mazliet savdabīgi vai dīvaini. Iepazīstot šīs astoņas būtnes tuvāk, kļūst skaidrs, kā mēs uz tām varam skatīties, kā mēs par tām varam domāt, kas ir katrai raksturīgais. Vēlreiz atsaucoties uz Abota noveli, izstādes ir doma par to, kā var paplašināt savu esību, kas ir ne tikai ķermeniska, bet saistīta arī ar citām robežām, kas piemīt mums kā cilvēkiem. Kā mēs varētu tikt ārā no ierobežojumiem, kas mums ir uzlikti. Tādā veidā tiek attīstīti jauni muskuļi un jauni veidi, kā darbi var patstāvīgi atrasties telpā bez citu palīdzības, gan veidojot attiecības ar skatītāju, gan vienam ar otru. Pavadot laiku izstādē, ir iespējams kaut ko atklāt, kaut ko saprast, un top skaidrs, kas tur notiek.
Tava paviljona kurators Adams Budaks ir teicis: "Galu galā tas, ko mums piedāvā Amandas Ziemeles projekts, ir dziedināšana, dziedināšanas nepieciešamība."
Es pati, protams, to nevaru tik viegli vērtēt no malas. Es kā māksliniece pārsvarā zinu par izstādi visu, kas saistīts ar tās tapšanu, materiālu. Varbūt brīdī, kad ir mazliet grūti kaut ko saprast vai aptvert, tas neraisa dusmas, bet tas drīzāk ļauj padomāt, kā mēs vēl varētu uz to skatīties. Ienākot izstādē, varbūt ir sajūta, ka darbi neskatās uz skatītāju, ir mazliet novērsušies un kaut ko dara savā nodabā. Adama komentārs varētu būt viena no versijām, kā šo izstādi uzlūkot, bet es domāju, ka tas nav nekas tāds, ko var sasniegt, ja pats tajā neiesaistās.
Tu pieminēji dusmas un to, ka cilvēkiem tas, ko viņš dažkārt laikmetīgās mākslas izstādēs nesaprot, izraisa dusmas. Vai tu bieži esi novērojusi un sastapusies ar to?
Reizi pa reizei. Izstādes pēc būtības var izraisīt diezgan plašu emociju spektru, domu mutuļus un dažādus procesus. Es domāju, ka ar to var sastapties arī ikdienas dzīvē – tā ir viena no tādām dabiskajām formām. Gan jau izstādēs arī esmu dažreiz ar to saskārusies. Neizpratne ir kaut kas, par ko ir vērts runāt. Nedaudz vairāk aprunājoties un pastāstot savu skatupunktu, bieži vien tā kliedējas un to ir iespējams transformēt kaut kur citur.
Mākslas zinātniece Santa Hirša tavus darbus ir nodēvējusi par "site-specific" jeb tādiem, kas ir piesaistīti konkrētai telpai. Tu arī teici, ka Venēcijas izstādes darbi ir ļoti iekļāvušies šajā telpā. Tad ir jautājums – kas notiek ar tiem pēc tam? Kas ir noticis ar "Kvantu matu implantiem", Purvīša balvas apbalvoto izstādi? Kas notiek ar darbiem pēc tam, kad tie ir izņemti no telpas, kurai tie ir pielāgojušies?
Domājot par Venēcijas projektu, tie darbi ir cēlušies no tās telpas un, nonākot izstādē, tie it kā atgriežas mājās. "Site-specific" izstādēm, manuprāt, būtiski ir tas, ka darbi veido kopības sajūtu, un ir īpaši, ja tu vari pieredzēt tos tajā brīdī un vietā. Taču es vienmēr esmu mēģinājusi domāt par darbiem arī kā par individuālām būtnēm, kas pēc tam spēj izdzīvot atsevišķi. Tiem nav vienmēr jābūt kopā.
Tas nozīmē, ka varētu būt tāda kā retrospektīva izstāde, kurā redzami darbi no visām izstādēm un kur tie satiekas?
Es domāju, ka viņi varētu satikties. Katra telpa vai situācija paver citu skatupunktu. Piemēram, ja mēs pārvietotu darbus no Venēcijas, kā viņi iedzīvotos citā telpā? Šiem konkrētajiem darbiem ir diezgan skaidras norādes uz telpu, piemēram, viņu skeletos, kas atsaucas uz arhitektūras elementiem, un, pārnesot tos uz citu telpu, šīs norādes varētu nenolasīties. Vai tas ir trūkums? Droši vien, ne vienmēr. Grūti atbildēt, kā varētu notikt viņu visu satikšanās vienā telpā, bet kas to lai zina. Varbūt viņi visi varētu kaut kā iekārtoties.
Tavā mākslinieces karjerā tāds pagrieziena punkts, bez šaubām, bija Purvīša balva. Kā tu vērtē Purvīša balvas nozīmi Latvijas laikmetīgās mākslas ainavā?
Es domāju, ka tā ir ļoti svarīga, ņemot vērā, ka tā ir arī vienīgā balva vizuālajā mākslā. Pēdējā laikā tiek daudz runāts par to, vai varētu būt arī citas balvas vai kategorijas, kurās varētu vērtēt izstādes. Tiek vērtēts ļoti liels apjoms ar ļoti atšķirīgām izstādēm. Man ir prieks, ka es šo balvu varēju iegūt, jo tā man palīdzēja turpināt strādāt pie tā, ko jau darīju, un nonākt pie nākamajiem soļiem. Tā tomēr ir arī naudas balva, ne tikai apbalvojums.
Tas ļauj ieguldīt savā turpmākajā mākslā.
Būtībā jā. Tas ir ļoti svarīgi, jo kopumā tas ir arī jautājums par to, cik lielā mērā māksliniekiem ir iespējams saņemt kaut kādus atbalstus vai strādāt pie projektiem. Tu esi brīvs, ja tev ir pašam savi līdzekļi. Tad tu vari darīt to, kas tev ienāk prātā.
Es vienmēr ar labpatiku eju uz Purvīša balvas nominantu izstādi. Man liekas, ka tās atklāj tā brīža Latvijas laikmetīgās mākslas ainavu.
Tā jau arī ir. Tas ir kā izgriezums vai fragments no tās. Protams, ļoti bieži izstādes neiekļūst astotniekā, un tad jādomā, kā būtu, ja tās neiekļuvušās arī tur būtu. Vienmēr liekas, ka apbalvojums varētu būt arī plašāks. Bet noteikti ir iespējams kaut ko skatīties un veidot dažādus kopsavilkumus.
