Elisarions
Sekojot "seksuālā cunami mākslas muzejos" plūdumam (rakstu ciklam par vienlaicīgi notiekošajām, seksualitātei veltītajām izstādēm trīs Baltijas valstu galvaspilsētu muzejos), straume mani atvedusi uz aptumšotām zālēm Kumu mākslas muzejā Tallinā. Te izstādē "Elisarions: Elisārs fon Kupfers un Jānuss Samma" (22.03. – 08.09.24.) redzami baltvācu mākslinieka, vizionāra un romantiķa Elisāra fon Kupfera (Elisàr von Kupffer, 1872.-1942.) darbi – viņa pārliecības vizuāls manifests, ko komentē ironiskais, mūsdienu dzīves tiešuma apbružātais Jānuss Samma.
Kupfers ir bijis neordināra personība, kura vieta savā un arī mūsu laikā vēl nav stingri iezīmēta. Dzimis Igaunijas baltvācu muižas ārstu ģimenē, audzis pietuvināts lauku aristokrātijai, labi izglītots un vēlāk arī finansiāli nodrošināts, Kupfers kopā ar partneri apmeties uz dzīvi Šveicē, veltot savu mūžu mākslai, literatūrai, filozofijai un jaunas, utopiskas reliģijas – klarisma radīšanai.
Šis 19.-20. gadsimta mijas teju ideālais elitārais dzīves modelis jāpapildina ar niansi, ka mākslinieks bija homoseksuāls, un to neslēpa, kļūstot par vienu no pirmajiem publiskajiem kvīru aktīvistiem. Intelektuālā, simboliskā valodā ar tobrīd pieejamiem izteiksmes un zināšanu līdzekļiem Kupfers mēģinājis sapazīstināt, pielāgot, samierināt tobrīd ļoti aizplīvurotās kvīru identitāti ar tradicionālo sabiedrību.
Viņš radis savdabīgu un unikālu risinājumu – pārmaiņu laikā, kas dzemdina neskaitāmas spirituālas un neoreliģiskas kustības, Kupfers izveido pats savu reliģiju – klarismu (no vācu valodas: "klar" – "tīrs").
Šī garīgā kustība balstīta kristietības un humānisma, visaptverošas mīlestības ideālos, iedvesmojoties no antīka skaistuma. Tā tiecas pārvarēt gan sociālo, gan seksuālo pretstāvi starp dzimumiem, radot ideālo cilvēku – androgīnu būtni "arafrodītu" (apvienojums starp maskulīno sengrieķu kara dievu Areju un skaistuma dievieti Afrodīti). Daiļais (un erotiskais) ir klarisma fiziskā forma, un attiecīgi Kupfera māksla reizē iemieso, sludina un virza pa šo garīgo ceļu. Tas notiek arī burtiskā nozīmē – autora gleznas atbilstošā secībā bijušas novietotas viņa personīgajā villā jeb vienīgajā jebkad eksistējošajā klarisma templī. Līdzīgi kā lūgšanu stacijas katoļu baznīcā, tās virzīja uz svētnīcas centru – ciklorāmu – monumentālu, daudzfigurālu, 360 grādu gleznojumu.
Kā šīs biogrāfiskais izklāsts izskatās realitātē? Tumšās telpās, kuras pēc bordo sienu toņa atgādina buduāra samtu krāšņos rāmjos – vēsturisku arhitektūras stilu portālos izgaismotas gleznas. Tajās attēloti jauni, kaili vīrieši, kas lielākoties portretiski līdzīgi pašam autoram vai viņa partneriem. Šie tēli statiskās pozās atrodas pastorālos, eksotiskos vai reizēm reliģiskos interjeros. Reizēm tie rotaļīgi rotājušies ar krāšņiem aksesuāriem. Turpat arī simboliski ziedi, tauriņi, pērles. Kompozīcijas imitē agrīnās renesanses un senās Romas villu sienu gleznojumu noskaņu. Autors acīmredzami ir vēlējies, lai maigās, androgīnās (šis nebinārais dzimums nav mūsdienu modes industrijas kultivētais kalsnais zēns) būtnes būtu kārdinošas, izstarotu aizplīvurotu erotisku vēlmi. Taču šie nekādā ziņā nav tik seksuāli uzlādētie Karavadžo inkubi "Muzikanti" kas reizē ir saldi, bet tik nekaunīgi. Kupfera piedāvātā homoerotika ir naiva un salkana, ietekmē ar to, cik uzstājīgi atkārtojas ik darbā. Tajā skaidri jaušams narcisisms un elitārisms. Gleznas veidotas atdarinot freskas efektu, tajās tēma un vēlme to paust dominē pār anatomisku precizitāti un profesionalitāti.
Mūsdienu postmodernā doma, kas apšauba visu un visus, nav ļāvusi kuratoriem Andreasam Kalkūnam (Andreas Kalkun), Kadi Polli (Kadi Polli) and Hannesam Vinalam (Hannes Vinnal) tā vienkārši atstāt Kupferu un viņa nopelnus neaizskaramā vēsturiskā mierā (kā tas noticis māksliniekam veltītā, pabiezajā izstādes katalogā), bet nekaunīgi konfrontējusi ar laikmetīgās mākslas kritiku. Kupfera salona pirmajā zālē redzama šķiedru mākslas instalācija – šo buduāru grezno levitējošs objekts, kas veidots no garām bārkstīm (jau atkal aizsedzošās skaras – līdzīgi gan kā Rīgas un Viļņas izstādēs. Tas gan nav no samta, bet gan no raupjiem, neapstrādātiem pavedieniem, kas asi kontrastē ar gleznās redzamajiem maigajām, dārgajām drapērijām. (lai arī izstāde tiek pieteikta kā dialogs starp Kupferu un Sammu, darba autors ir Jonass Alamā (Joonas Alamaa.). Instalācijas "Nebeidzamais prieks" ("Unlimited Fun") anotācijā tiek vērsta uzmanība uz Kupfera īpašo, nodrošināto privileģēto stāvokli un finanšu apstākļiem, kas viņam ļāvušas būt brīvākam un atklātākam savos uzskatos un identitātē, nekā minoritāšu pārstāvjiem no zemākas kārtas.
Virzoties tālāk, izstāde pamazām pārtop Jānusa Sammas komentārā. Šī tomēr nav saruna, jo Kupfers ir atstāts bez iespējas atbildēt. Samma ir ironisks, brīžiem pat sarkastisks. Te redzama gan pašpietiekamu marmora antīko locekļu sērija "Antīkās daļas" ("Pieces of Antiqity")(darbs skatāms arī Rīgas izstādē "Iekāres vārdā"), gan tikpat vizuāli simboliski fallisks krājums ar tualetes poda skalojamās kastes rokturiem – atbilde blakus skatāmajai Kupfera tauriņu kolekcijai.
Kā analoģija smalkajiem austrumu paklājiem, kas vīd Kupfera villas interjeros ir Sammas igauņu tradīcijās austie kāzu paklāji, kur piktogrammu veidā redzama zemnieku dzīvesveida mitoloģiskā sistēma, pielāgota, tāpat kā klarisms, homoseksuālai identitātei.
Nedaudz tālāk viņa veidots video par jau iepriekš pieminēto 25 metrīgo ciklorāmu ar 84 kailiem, idillē dejojošiem, flirtējošiem arafrodītiem. Vērienīgās gleznas attēlojums video ir sakāpināts, pat nervozs, un to pavada spalgs, Kupfera laikmetam atbilstošs dziedājumus, radot pārspīlētas eksaltācijas iespaidu. Ekspozīcijas noslēgumā Samma blakus novietojis Elisariona gleznu ar puskailu sārtvaidzi jaunekli, kas laiski sildās pie kamīna mednieku namiņā un aizslietni – grēksūdzes būdiņu, sastiķētu no lauku sausās tualetes durvīm "Kodevares mazmājiņa" ("Kodevare outhouse").
Katram savs templis – tāds, ko tas var atļauties. Pelēkie, raupjie, neēvelētie koka dēļi asi kontrastē ar pastorālo, saldeno homoerotiku.
Kā pēc šī visa saprotams, Jānuss Samma izvēlējies nevis paredzami reflektēt par hetero-homoseksuālā sadursmi, bet gan par sociālajiem jautājumiem. Viņš akcentē Elisāram fon Kupferam piemītošo elitārismu, narcisismu, arī "slikto gaumi". Samma Kupfera uzbūvēto, idealizēto, sarežģīto pasaules sistēmu pretnostata paralēli eksistējošiem vienkāršāku ļaužu dzīves uzskatiem. Varbūt tā ir tikai spekulācija un imitācija un šāda sociāla konflikta nemaz nav – katrs varētu brīvi dzīvot savu iespēju robežās. Jebkurā gadījumā Samma sāpīgi parāda, cik neiespējami būtu implantēt Kupfera ideālus reālajā pasaulē, ārpus viņa Šveices villas sienām.
Turklāt mūsdienu laikmets ar savu akselerējošo tempu, tiešumu un cinismu Kupfera maigos, zilacainos androgīnus acumirklīgi aprītu.
Morāles sargi un kaisles sievietes
Pēc viesošanās "Elisariona" liegajā utopijā caur izstāžu zāļu labirintu dodos uz Kumu "Projektu telpu". Arī tur redzamais veltīts jau simtgadi senas vēstures pārskatīšanai. Te aplūkojama izstāde "Morāles sargi un kaisles sievietes. Seksa darba attēlojums 20.gs. pirmās puses Igaunijas mākslā" ("Guardians of Morality and Woman of Passion. The Image of Sex Work in Estonian Art in the First Half of the 20th Century", 25.04.-25.08.24.). Izstādes kuratore ir Magdalēna Māzika (Magdaleena Maasik).
Ekspozīcija izvietota vairāku izstāžu stendu kabatā, kas krāsota koši violeta – tonī, kas simboliski apzīmē erotisko, duālo, arī vulgāro un ekstravaganto. Gar sienām virknētas daudzas neliela izmēra grafikas, kas pārsteidz ar savu tehnisko dažādību un augsto virtuozitāti, kā arī dažas maza formāta gleznas. To autori ir igauņu un vācu izcelsmes mākslinieki, kas lielākoties piederīgi vibrējošajai un intensīvajai starpkaru perioda kultūras dzīvei. Dažas grafikas ir agrākas, un tajās nomanāmi jūgendstilam raksturīgi kompozīcijas un tēlu motīvi, lai gan vēstījums ir nemainīgs – tā sauktā pasaules senākā profesija ir nosodāma, tā sēj postu, un sieviete, kas tajā iesaistījusies, ir zudusi gan sev, gan sabiedrībai.
Izstādes veidotāji tās anotācijā un nelielajā informatīvajā bukletā apzināti izvairās no vārdiem "prostitūcija", "prostitūtas", "kurtizānes", "ielasmeitas", un tālāk sekojošiem deģenerējošiem apzīmējumiem, tā vietā vienkārši un lietišķi izmantojot apzīmējumus "seksa darbs" un "seksa darbinieces". Tas skatītāju atbrīvo no liekiem un emocionāli sakāpinātiem priekšstatiem, un palīdz ekspozīciju vērot, cik iespējams, no ne tik morāli vērtējošām pozīcijām. Vismaz tā to iecerējusi "Morāles sargu un Kaisles sieviešu" veidotāja, mēģinot aplūkot seksa darbu kā profesiju citu amatu kontekstā, nevis kā tajā iesaistīto sieviešu uzvedības noslieci, galveno personības iezīmi vai psihiskas slimības izpausmi – tieši šādi tas parādās vairumā redzamo mākslas darbu. Attiecīgi šajā kontrastā – fiziskajā tēmas attēlojumā un kuratora tēmas interpretācijā atklājas izstādes ideja un mērķis. Tā ir nevis par prostitūtām, bet sabiedrības attieksmi pret prostitūciju, un, ja mākslinieku mēdz eksaltēti dēvēt par sabiedrības sirdsbalsi, tad, spriežot pēc atlasītajiem darbiem, šī balss nešķirojot ir translējusi naidu, mizogīniju un absolūtu neiecietību.
Vēl vairāk – tieši mākslinieki apzināti ir bijuši skaņas pastiprinātāji, krāšņi kultivējot stereotipus.
"Morāles sargos un Kaisles sievietēs" dominē vācu ekspresionisma izteiksmes tradīcija. Tas pievēršas sabiedrības zemāko slāņu attēlojumam, bet ne analītiski, drīzāk gan vizuāli sakāpinot kroplo un sāpīgo līdz groteskajam. Prostitūcija ar tai bieži piederīgo, neatrisināmo sociālo problēmu gūzmu tam ir ļoti pateicīgs resurss. Izstādē redzamie mākslinieki krāšņi un, izgaršojot detaļas, ilustrē dažādus midzeņus, uteņus un pritonus, kurās tiek sniegti seksa pakalpojumi. Tur strādājošās un mītošās sievietes ir lielākoties attēlotas kā nekoptas, dzīvnieciskas un pretīgumu izraisošas būtnes – gatavas atdoties par grašiem vai konfektēm (mākslinieka Gori karikatūru sērija). Tām nav personības.
Šajos attēlos viņas ir instinktu vadīta gaļa, kas šokējoši tiek pierādīts Georga Grosa (George Grosz) litogrāfijā "Lustmord in Ackerstrazze". "Lustmord" varētu tulkot kā kaisles noziegumu.
Sadzīves jūklī izvandītā gultā guļ sievietes ķermenis bez galvas, kas nekur nav atrodama. Blakus uz palagiem cirvis.
Aiz aizslietņa viegli apjucis vīrelis mazgā asiņainās rokas un pārsteigts pār plecu skatās uz nozieguma vietu – kā nu tas gadījās? Ko nu?
Jāatzīst, ka arī vīrietis kā pakalpojuma pircējs un sievietes sociāli bezcerīgā stāvokļa izmantotājs šajos mākslas darbos prezentēts gana nepatīkami. Tie ir vai nu krituši, švalīgi tipi (Eduarda Vīralta "Kaislība (Vardarbība)" /"Passion (Violance)"), vai arī svētulīgi moralizējoši, uzblīduši purni, kuri patiesībā krituši grēkā tikpat dziļi kā to aprietās melnās avis.
Otrs skatījums uz seksa jomas darbiniecēm ir sakāpināti erotizēts, gandrīz noslēpumains. Virtuozi un eleganti zīmētās līnijās viņas ir mīlas priesterienes, smalkas kurtizānes un dūmakaini drūmas, valdzinošas būtnes (Eduarda Vīralta "Sievietes Cilindros" ("Women in Top Hats")). Viņas hipnotiski piesaista upurus vīriešus (kuri, nudien, nespēj pretoties un patstāvīgi pieņemt lēmumus), lai tos sagūstītu savos zirnekleņu tīklos un izsūktu dzīvības sulu (Aleksandra Prometa "Vampīre", ("Vampire")). Noskaņās līdzīgs prostitūtas-vampa tēls, gan daudz poētiskāk veidots, arī Latvijas starpkaru perioda mākslinieku Sigusmunda Vidberga un Kārļa Padega darbos. Tikai Natālijas Mei (Natalie Mei) – mākslinieces-sievietes zīmējumu sērijā seksa pakalpojumus sniedzošas sievietes (kas atpazīstamas pēc nelielām detaļām apģērbā un aksesuāros) attēlotas lietišķi, ikdienas pastaigā – tātad viņas eksistē arī ārpus savas diskutablās nodarbošanās stundām, ir apveltītas ar personību un saprātu. Pārējā izstādes daļa radioaktīvi izstaro stereotipus, aizspriedumus un tiešu mizogīniju, objektivizējot sievieti līdz dzimumakta instrumenta līmenim.
Eksponētie mākslinieki izvēlējušies tēmu risināt bez līdzcietības un vai vismaz analīzes, bet ekspluatēt un šokēt – šis savulaik būtu bijis ļoti efektīvs "klikšķu" materiāls, ja paralēli džeza platēm rēcošajos divdesmitajos būtu pastāvējis arī internets.
Abas Kumu muzejā redzamās, dažādām seksualitātes izpausmēm veltītās izstādes pauž galējas pozīcijas tam, kā seksuālais virza sabiedriskas un pat politiskas norises.
Elisārs fon Kupfers šo spēcīgo enerģiju padara par sevis paša radītas reliģijas stūrakmeni, lai būvētu pozitīvu, skaistumā balstītu, naivu utopiju, kurai gan notic tikai viņš pats un viņa tuvākie. Erotiskais te kļuvis par garīgu saistvielu. Savukārt tajā pašā laika periodā tapuši mākslas darbi pāris stāvus zemāk attēlo situācijas, kurā sekss ir valūta, norēķinu veids, lai izdzīvotu. Diemžēl pieprasītāji diktējuši piedāvātāju tiesības, radot sev izdevīgu un pakļaujamo neaizskaramo kastu. No feministiskās kritikas viedokļa interesanti un zīmīgi, ka pirmajā, pozitīvajā situācijā – ekspozīcijā nav redzams neviens sievietes tēls, savukārt dramatiskajās padibeņu dzīvēm veltītajās grafikās vīrieši kā seksa darbinieki pieminēti tikai vienreiz, varbūtēja pieņēmuma veidā.
Domāju, vai pēc nemierīgā, simtgadu Rietumu sabiedrības apziņas transformācijas perioda Kumu izstādēs paustais ir joprojām aktuāls? Lai arī šķiet, ka esam kļuvuši savstarpēji iejūtīgāki, tolerantāki, un tas nostiprināts pat likumdošanā, tomēr Elasariona sapnis par mīlestības un vienlīdzības pasauli nav sasniegts ne viņa dzīves laikā, ne arī tagad.
Aizspriedumos balstīts konservatīvisms – naids pret citādo un instinktu vadīta agresija joprojām liek netīros palagos atrast kādu sievietes ķermeni bez galvas.
