Izstādē iekļautajā laika posmā (no 1989. līdz 1994. gadam), kad arī aizsākās Deinata kā fotogrāfa darbība, viņam bija nedaudz virs 30.
Lūgts raksturot, kāds cilvēks viņš bija tajā laikā, Deinats atbild, ka tolaik bijis absolūts iesācējs.
"Redzi, kad es sāku apzināti fotografēt un centos apzināti kļūt par fotogrāfu, biju sev devis iekšējus piecus gadus ar nodomu – kļūšu fotogrāfs, bet, ja nesanāks, tad nē. Tas bija mans iekšējais uzdevums. Ir svarīgi dot sev kādu uzdevumu un mērķi," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Deinats.
Taču pat daudzus gadus un izcilus kadrus vēlāk fotogrāfs joprojām izvairās sevi saukt par mākslinieku: "Māksla ir radošs darbs, bet fotogrāfija ne vienmēr ir radošs darbs, it sevišķi, ja tu strādā pasūtījumos, kur ir jāstrādā konkrētos ierobežojumos. Es varu tik vien, kā no sevis kaut ko pielikt, bet virsuzdevumu es nedodu. Mans radošais darbs ir tad, kad es pats dodu sev uzdevumu un es to īstenoju ar saviem līdzekļiem. Drīzāk tā to varētu norobežot, bet tas neizslēdz radošo darbību arī pasūtījumā."
Runājot par jauno izstādi, Deinats norāda, ka paskaidrot fotogrāfijas nav vajadzīgs, jo katrs tajās ierauga citādākus slāņus. Kāds ierauga vienu slāni, kāds piecus, un katram tie nozīmē ko citu.
"Fotogrāfija ir vizuālā valoda. Tā dod tikai tādu iespēju atcerēties, iespēju padomāt un nedod trafaretu, norādi, kā jums ir jāsaprot. Tas ir ļoti svarīgi, tāpēc izstādē nav arī nosaukumu attēliem," stāsta Deinats.
Šobrīd jau ir izaugusi vesela paaudze, kas to laiku, kas aplūkojams Deinata fotogrāfijās izstādē, neatceras vai nemaz netika piedzīvojuši, un tā nav viņu vaina, bet vēstures atcerēšanās ir svarīga, skaidro fotogrāfs: "Izstādes būtība ir par atcerēšanos kā identitātes veidošanas sastāvdaļu. Tas ir būtiski. Atceroties mēs kaut kādus slāņus sevī krājam, un tad arī citi uzzina par šiem slāņiem, tālāk saprotot, kas mēs esam, kas mēs šeit esam. Mūsu atmiņa kā valsts atmiņa vēl ir ļoti īsa. Es domāju, ka mēs esam tikai attīstības stadijā."
Fotogrāfs uzsver, ka šī izstāde nav retrospektīva, jo neaptver visu viņa darbību konkrētajā laika posmā. "Šī izstāde ir drīzāk kontekstā ar manu pavasarī galerijā "Māksla XO" izstādīto izstādi "Masas", kur ir mani jaunākie darbi. Šis ir kā papildu elements šai izstādei, lai cilvēki redzētu, no kurienes tas viss nāk, ka tas nav nejauši. Manos pirmajos darbos jau parādās aizmetņi tam, ar ko es šodien nodarbojos. Tas ir ļoti būtiski," norāda Deinats.
Fotografēšana ir kas vairāk par svarīgu mirkļu noķeršanu, atzīmē Deinats – jādomā arī par vizuālo dramaturģiju, un laikā, kad fotogrāfijas tika uzņemtas ar analogo fotoaparātu, tas bijis īpaši svarīgi.
"Ja es fotografēju, man iekšēji ir jāzina, kādas potences var attīstīties šajā situācijā. Turklāt tas viss notiek dzīvajā. Es tikai pēc tam ieraugu šīs bildes vai varbūt neieraugu, jo nav jau teikts, ka viss notiks tā, kā es esmu iztēlojies. Tajā mirklī es iekšēji uzburu situāciju, ka varbūt tā varētu būt, varbūt kāds nejaušības moments būs. Tas ir ļoti ievelkoši," skaidro Deinats.
Fotografēšanu viņš salīdzina ar makšķerēšanu – makšķernieks jau arī nekad nezina, kur un kurā brīdī nāks lielais loms. Tāpat arī fotogrāfs, staigādams un vērodams apkārtējo vidi, nezina, kurš moments būs īstais. Tam visos laikos nepieciešama īpaša prasme koncentrēties.
"Lai būtu fotogrāfs, nevis vienkārši kadru ķērējs, būtiski ir apstāties. Būtiski ir kontrolēt attēlā pilnīgi visu perimetru, pilnīgi visu. Tur tā atšķirība ir. Protams, nejaušība var gadīties jebkuram, bet pieradums kontrolēt situāciju jau saglabājas," skaidro Deinats.
Tāpat, lai ar fotogrāfijas palīdzību spētu atbilstoši attēlot kādu laikmetu un laiku, nevis tikai estētiku, jāizmanto tie līdzekļi un metodes, kas to raksturo, kas tajā iederas.
"Es droši teikšu, ka šajā laikmetā atbilstošā aparatūra ir digitālā. Tagad fotografēt uz filmas… Tad ir jāsaprot, kāpēc tu to tieši dari. Jo, ja tu attēlo laikmetu, šis laikmets ir digitāls. Laikmeta gars pieprasa šādas tehnoloģijas, tā ir tā nianse. Klasiskā fotogrāfija ir neadekvāta šai situācijai. Tai, protams, piemīt savas estētiskās kvalitātes, kuras pagaidām digitāli nav pārspētas, bet tas ir pagaidām. Turklāt tas vairs nav atbilstoši laika dinamikai, ja mēs runājam par to, ka fiksējam laiku, nevis tikai estētiku," pauž Deinats.
