Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ansis Cīrulis audzis ģimenē, kurā rūpes par tuviniekiem bija agri ieaudzinātas. Studiju gados no Pēterburgas, Parīzes un citām pilsētām rakstītajās vēstulēs mājiniekiem izskan pamudinājumi neaizmirst rakstīt un rakstīt: "Es tikai vēlētos, kaut jūs atrakstītu man garu, garu vēstuli un pastāstītu sīki jo sīki par visu, kā jums tur mājās iet, ko dariet un kā dzīvojiet."
1920. gadā Ansis Cīrulis nodibina savu ģimeni – salaulājas ar skolotāju Sofiju Veisu. Viņš gan esot baidījies, ka ģimenes dzīve ierobežos radošo darbu un personisko brīvību, bet tas izrādījies velti: Sofija labi sapratusi un atbalstījusi mākslinieku, pati uzņemdamās rūpes par māju un bērniem, kaut arī nebija viegli drīz pēc laulībām samierināties ar Cīruļa mākslas studijām Parīzē.
Kādā vēstulē Sofijai mākslinieks rakstīja: "Es nevaru tik šauri, man vajag plašuma, vajag skaistuma, vajag tāles un pārtraukumu dzīvē...
Te es esmu visu dienu ārpus mājas, muzejos, uz lekcijām, akadēmijā jeb staigāju pa ielām un dažreiz nosēžos kafejnīcā. Vienmēr cenšos vairāk redzēt, dzirdēt, uzņemt. Muzejos es taisu dažas piezīmes atmiņai un vienu otru lietu uzzīmēju burtnīcā, lekcijās klausos uz mākslu attiecīgas lietas, tas arī lai valodu mācītos, akadēmijā zīmēju uzmetumus pēc modeļa. Arī pa ielu ejot, reizēm taisu sīkus uzmetumus, tas tā būtu viss. Ja vēl lasu avīzes, dažas grāmatas u.t.t., enerģija iztērēta tiek daudz un darīts tiek kaut kas, bet tas vēl nav tas darbs, kuram jātiek darītam. Es ceru, ka ar laiku nāks arī tas. Galvenām kārtām es gribu pastudēt seno grieķu un orientāliešu darbus, man derīgāko uzzīmējot, lai labāki saprastu un atminētu. Man liekas, ka priekš manis tur daudz kā derīga, saprotams, formas un kompozīcijas ziņā. Kas attiecas uz pašu gleznu taisīšanu, tad to var arī citur, bet tās mantas ir tikai te.
Ir atkal rīts, es dzeru tēju. Man pašam ir jau sava saimniecība. Ir spirta lampa, ir alumīnija tējkanniņa, glāzes, karotes, viss (neiedomā pārāk lielu komplektu; dažas lietas nopirku, bet daži sīkumi bija uzglabājušies no priekškara laika).
Ir uzglabājušās arī visas manas priekškara vēstules (man sūtītās) un grāmatas, kuras prombraukdams atstāju toreiz bibliotēkā."
Vēlākajos gados mākslinieks vairs nedodas uz Parīzi. Viņa ģimenē aug trīs dēli: Aivars, Ojārs un Uldis. Ir daudz darba un rūpju. Rīgā viena adrese nomaina otru, 1924. gadā Cīruļi dzīvoja Ādmiņu ielā, Sofija strādāja par skolotāju, bet Ansis – Nacionālajā līgā un arī mājās. Cīruļa dēls Aivars pirms divdesmit gadiem vēstulē tēvam, kurš 1942. gadā dodas aizsaulē, raksta: "Sen jau varēju rakstīt dienasgrāmatu vai atmiņas, kurās figurētu arī Tu, Tavas domas un ieceres. Bet bērnība vienmēr ir bijusi egoistiska. Daba to ir apbrīnojami nežēlīgi iekārtojusi, ka paliekam saviem vecākiem parādā, un neviena paaudze nekad to nav varējusi nolīdzināt."
Pārlapojot Aivara pierakstus, atrodu piezīmes par mājām: "Maniem vecākiem patika rīkot interesantas un jautras viesības. Lielākā dziedātāja bija māte. Sofijai bija laba balss. Pie mums viesojās gan mana jaunākā brāļa Ulda krusttēvs, skolotājs un rakstnieks Jēkabs Jansons-Saiva, kurš rakstīja tekstus brāļu Laivinieku dziesmām, Dievturu vadonis Ernests Brastiņš un citi sabiedrībā zināmi ļaudis.
Atceros, kā Ādmiņu ielā skatījos pa logu un pavadīju Tevi acīm, kad Tu devies savās gaitās. Tavos soļos izpaudās kaut kāda elastīga, aizturēta, neatraisīta enerģija, kura varbūt Tev neļāva izlādēties mājas apstākļos? Iespējams, ka kļūdos. Bet kādēļ tad tieši atmiņa fiksējusi Tavu gaitu?
Kaut kur zemapziņā čalo, nē, pareizāk būtu teikt, ka burbuļo Tavu vārdu rāmais plūdums. Nevaru atšķirt ne vārdus, ne teikumus. Dominē kaut kāda monotona it kā patumša dzintara krāsa, kurā tomēr pārsvarā ir gaišie mažora toņi. Neatceros, ka būtu dzirdējis Tevi sakām ko negatīvu par kādu cilvēku. Tavs ampluā bija precīzs faktu konstatējums, un tikai. Ārpus tā Tu drīzāk tad spēji klusēt. Bet tas, ko no Tevis uzņēma mana dvēsele bērnībā, bija neatgriezeniski iesakņojies jau tad. Tā nu ir noticis."
Aivara brālēns Kārlis Cīrulis atceras, ka krusttēva Anša Cīruļa dzīvoklis Kāpu ielā bija kā muzejs, jo tur viss bija paša taisīts no durvju roktura līdz aizkariem. Visas sienas burtiski bija noklātas ar viņa darbiem.
"Visa Anša Cīruļa mājas atmosfēra un cilvēki bija burtiski piepildīti ar mākslu. Katru ceturtdienu tēvoča dzīvoklī bija atvērto durvju diena. Kāpu ielas namā (Kāpu iela 13, tagad Torņkalna iela) pulcējās daudzi toreizējās Latvijas inteliģences pārstāvji: rakstnieks Anšlavs Eglītis, mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, Jēkabs Bīne, Jānis Akuraters, Ernests Brastiņš un citi. Uz galda kūkas, un visi strīdējās par mākslu. Bet Ansis Cīrulis nevienam neuzspieda savu gribu, asajos strīdos ik pa laikam atskanēja viņa mierīgā balss – var jau arī tā…" Tieši ši neuzbāzība, viņa labestība mani ļoti iespaidoja."
Dzejnieks, gleznotājs un mākslas kritiķis Oļģerts Saldavs atceras, kāda nostāja Ansim Cīrulim bija, sastopoties ar citiem māksliniekiem. Atturīga kautrība, visa uzmanība pret otra stāstījumiem, neliekot sevi manīt. Nekad nerunājot par savu darbu, nekad to nenostādot kā pašvērtību. Viņš klusi izdzēra savu kafijas tasi, uzsmaidīja gaišu latvieša smaidu, katram paspieda roku un aizgāja savās dienas gaitās un pienākumos. Kafejnīcā viņš negāja, mīlēdams tās atmosfēru – viņš to apmeklēja īsu brīdi pusdienas cēlienā, kad tur kādreiz salasījās latviešu gleznotāji un literāti. Bet sacītais ir tikai maza epizode no Cīruļa dzīves gaitām, kuras viņš nostaigāja darbīgs un pieticīgs.
