Helēna Heinrihsone savā glezniecībā vienmēr spējusi savienot lielos eksistenciālos jautājumus – sapni, nāvi, mūžību un mīlestību. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas absolvēšanas sākusi nodarboties ar mākslu 1970. gadu sākumā. Viņa ir iekļāvusies savas paaudzes talantīgāko mākslinieku spektrā, vienmēr saglabājot un attīstot savu individuālo izpausmi mākslā – spilgtas, tīras krāsas un formas, figurālas kompozīcijas, sievietes tēls, gara spēks, līdzās tam mitoloģijas tēli un simboli. Viņas māksla vienmēr reflektējusi sievietes skatījumu uz pasaules kolīzijām. Helēna Heinrihsone ir spējusi redzēt dzīvi lielās kategorijās, jau sākot ar leģendārajām 1980. gadu nogales glezniecības izstādēm Rīgā, iekļaujoties pirmsatmodas laika jauno, dumpīgo mākslinieku strāvās. Gleznotājai ir bijušas vairāk nekā 40 personālizstādes Latvijā un ārzemēs. Helēna Heinrihsone ir vairāku nozīmīgu balvu nominante un laureāte, tostarp saņēmusi arī nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" par mākslinieces darbu režisores Rozes Stiebras filozofiski ietilpīgajā animācijas filmā "Spēlēju, dancoju!". Gleznotāja strādājusi dažādos materiālos, tostarp porcelānā, sietspiedē, papīrā un animācijā. Viņas darbi atrodami Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, kā arī muzejos un privātkolekcijās Austrijā, Vācijā, Lietuvā, Igaunijā, Šveicē, Francijā, ASV un citviet pasaulē.
No 11. oktobra līdz 9. novembrim Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā ir skatāma Helēnas Heinrihsones jaunākā personālizstāde "Klejotāji". Par to viņa ir teikusi: "Dažas zīmes izjūtu kā sev pilnīgi piederīgas – galvaskausi un rozes ir manas identitātes zīmes."
Viss ir nepareizi
Henrieta Verhoustinska: Par savām identitātes zīmēm atzināt galvaskausus un rozes, bet nu tiem ir pievienojušies arī primāti jeb pērtiķi, kā mēs to redzam jūsu jaunākajā izstādē "Klejotāji".
Helēna Heinrihsone: Jā, es jūtu tādu dziļu savienību ar viņiem. Es esmu domājusi par viņiem ļoti daudz, un beidzot tie ir ienākuši manos darbos.
Vai nosaukumu "Klejotāji" jūs attiecināt arī uz sevi?
Jā, bet es vairāk vēroju. Es neesmu īsts klejotājs, vairāk domās, jo es esmu stabili savā darbnīcā.
No jūsu intervijas žurnālā "Lilita" es sapratu, ka ar klejotājiem ir domātas arī tās cilvēku masas, kas pēdējā laikā pārvietojas starp valstīm. Šī tendence varbūt jūs biedē?
Jā, ne tikai starp valstīm, varētu teikt kontinentiem. Man liekas, ka tas ir kaut kas ļoti traģisks un dramatisks.
Rozes, kas arī ir skatāmas šajā izstādē, un ir arī atjaunotas Mārstaļu ielā 6 uz sētas, šis jūsu senais gleznojums. Tas ir tāds pastāvīgs tēls jūsu mākslā un arī ļoti spilgts tēls. Kāpēc tieši rozes nāk līdzi cauri visai jūsu mākslai?
Es pieturos pie tāda glābiņa, ka skaistuma simbols ir roze. Esmu ļoti daudz ieguldījusi darbu, varu ar aizvērtām acīm uzzīmēt rozi, it kā es to darītu no dabas, ļoti daudz esmu studējusi tās.
Tas nozīmē, ka jums mājās vienmēr ir rozes?
Nu bieži, jā, ļoti daudz.
"Klejotāji" anotācijā ir uzsvērts, ka gleznās risinās konflikts, iekšējais konflikts starp cilvēka prātu un jūtām. Vai tā ir, jūsuprāt, tāda mūsdienu sabiedrības pazīme?
Jā, noteikti. Es domāju, ka viss, kas notiek, ir ārkārtīgi pretrunīgs un pēc normāliem vispārcilvēciskiem kritērijiem pat neizprotami, kas ar mums notiek, kā mēs varam tā dzīvot.
Kas liek jums tā domāt no pēdējā laika notikumiem vai impulsiem?
Nu viss ir nepareizi, nepareizi, kas notiek mūsu valstī, kas notiek Eiropā. Gaidīsim, kas notiks Amerikā, Ņujorkā, Vašingtonā un visās tajās pilsētās, kuras bija tik vilinošas. Gribējām tur braukt, dzīvot un izstādīties, tagad kaut kāda bīstamības sajūta ir radusies.
Jūs jūtaties apdraudēta?
Es ne. Es vairāk domāju par citiem cilvēkiem.
Redzēt savus darbus ārpus darbnīcas
Galerija, muzejs vai pamesta māja, Helēna, vai māksla var mitināties jebkur?
Jebkur var, sevišķi jauniem māksliniekiem. Nevajag gaidīt, un ļoti svarīgi ir pēc iespējas ātrāk redzēt savus darbus ārpus darbnīcas, ārpus mājām. Ja nav tik daudz galeriju, tad jāmeklē vietas.
Bet vai mums ir pietiekoši tādu vietu, kur tādā pienācīgā līmenī izstādīta māksla, kā jums šķiet?
Es domāju, ka var atrast, un, ja ir runa par tādām industriālām celtnēm vai kādiem graustiem, vasaras periodā tos arī var izmantot. Man bija paredzēta izstāde kaut kur fabrikā, kur var bez apkures izstādīties, bet arī tas ir sarežģīti, jo reti kurš nāk pretī, un īpašniekus vai nekustamos īpašumus ir grūti atrast, bet vajag meklēt.
Kā jums parasti top izstādes? Vai jūs uzrunā tā izstāžu telpa? Vai tā būtu galerija vai muzejs? Vai jūs pati iecerat izstādi un nākat ar savu piedāvājumu? Kā tas visbiežāk notiek?
Muzejs jau nu reti uzrunā, man liekas, tur jāiet pašam stāties kādās rindās vai jāiztur konkurss kopā ar kuratoru, bet es esmu ļoti cieši saistīta ar galeriju "XO", un kaut kā dabīgi... es nelūdzu, drīzāk mani aicina. Ja tu esi ar galeristu ļoti saistīts, tad viņš ļoti labi zina, ko tu dari, un pat uz priekšu var paredzēt, ko tu darīsi.
Liesmojoša tumsa
Atgriežoties pie "Klejotājiem" Rakstniecības muzejā, gleznas ir figurālas, dažas arī abstraktākas, bet tās piepilda simboliski tēli. Vai var teikt, ka simbolisms ir jūsu gleznu valoda?
Šoreiz jāpiekrīt, – jo vairāk es strādāju, jo vairāk es ieslīgu tādā liesmojošā tumsā. Es esmu ļoti daudz tūbiņu ar violeto krāsu iztērējusi, un visi sarkanie, tādi ugunīgi oranžie toņi. Es pat sāku nevis ar figūrām, bet ar krāsu, un no tās krāsas iznirst figūra.
Jūs "Lilitas" intervijā Kristīnei Rudzinskai teicāt, ka pērtiķu tēli, primātu tēli, kas nes sevī visu to nemieru par apkārtējo pasauli, par kuru mēs jau runājām, ka tie ir jūs tā nogurdinājuši, ka tās rozes, kas arī ir šajā izstādē, ka tās ir nākušas kā atelpa.
Es iedomājos tos barus, kas klīst, un tu nevari būt visu laiku kustībā. Ir kaut kādas pieturas, pieturas punkti, es jau biju pārstrādājusies, pārāk pārdzīvoju, un tā ir atelpa gan maniem tēliem, gan man. Es jutu, ka tomēr vajag kādas rozes.
Jūs esat pārdzīvojumu māksliniece, nevis prātā izkalkulētāja, kas domās sarūto to audeklu un piepilda pa rūtiņai. Jūs pārdzīvojat, jūs laižat tos tēlus caur sevi.
Jā, man galvenais ir emocionālais moments, ja mani tas aizskar, tad es varu. Pēc tam jau es varu izdomāt, kā labāk iekomponēt, bet sākuma impulss nāk no pārdzīvojumiem.
Kāds ir ideāls mākslas pircējs?
Helēna, pārdot savu mākslu ir neizbēgama mākslinieka dzīves un darba sastāvdaļa. Tas principā ir tas, kā mākslinieks dzīvo, kā viņš strādā, bet gleznā tomēr parasti tiek ielikts kaut kas vairāk par ievingrinātu rokas meistarību. Vai nav žēl pārdot gleznu?
Nu, protams, ka ir žēl. Sākumā, kad uzzini, ka kāds interesējās, tu esi ļoti priecīgs, un pēc tam, kad tiešām jāšķiras, tad ir žēl. Es vispār pilnīgi neesmu pārdevēja, mūsu ģimenē neviens neesam labi pārdevēji. Labāk, ka to dara kāds cits un profesionāli.
Kādā galerijā?
Jā.
Ilze Žeivade sižetā teica, ka nav mākslas tirgus Latvijā. Vai jūs tam varat piekrist?
Absolūti, varbūt pirms padsmit gadiem vēl kaut kādi iedīgļi bija, bet ekonomiskā krīze pilnīgi to iznīcināja. Un arī, protams, ārzemju pircēji ir kļuvuši tik nedroši, ka cilvēki nealkst uzreiz ieguldīt mākslā, domā par citām vajadzībām.
Par izdzīvošanu.
Jā.
Kāds ir tas ideālais pircējs? Tāds, kurš nepazūd un no kura var vienmēr paņemt gleznu kādai izstādei? Kas jūsu izpratnē ir ideālais gleznas pircējs?
Tāds, kuram patīk, kurš pārdzīvo par to gleznu, kurš neņem to nost no sienas un skatās vairāk, kā es savā laikā būtu skatījusies.
Jūs jau pieminējāt savu ģimeni, kurā neviens izrādās nav pārdevējs, pat ne jūsu mazmeita, kuratore Auguste Petre.
Jā, kuratoram ir pienākums pārdot.
Vai tā ir tāda jūsu misija, ka jūs visi ģimenē esat saistīti ar mākslu un esat arī kopā mākslā, jo, piemēram, "Klejotājus" ir iekārtojusi jūsu meita Anna un kuratore ir jūsu mazmeita Auguste.
Lai arī mēs esam ģimene, šādās situācijās visi ir pilnīgi profesionāļi. Tā kā Auguste šinī periodā. Protams, ka vienmēr viņa ir draudzene, bet nevis kā mana radiniece, mazmeitiņa, bet kā mana kuratore un stingra kuratore. Un visi viens pret otru ir ļoti stingri šādās situācijās.
Vai jūs ģimenē ievērojiet kādu hierarhiju, kam pieder pēdējais vārds? Vai parasti ir kaut kādas domstarpības profesionālā ziņā?
Visi kliedza vienlaicīgi, nekāda pēdējā vārda nav.
Jūs pieminētajā intervijā sakāt, ka jūs esat mājās režisore, jo jums ir grūti piekāpties, gribat ar savu redzējumu paturēt virsroku.
Jā, es domāju, ka tas ir dabīgi, katrs grib gūt virsroku, bet tikai profesionālās lietās.
Ko jūs teiktu jaunajiem māksliniekiem, kas šobrīd ienāk māksla? Kas ir lielākās grūtības vai pārbaudījumi, ar ko viņiem būtu jāsastopas, ar ko viņiem būtu jārēķinās uzreiz?
Nu, galvenais ir saglabāt savu es, domāt par sevi dziļumā. Ir tik daudzi visādi vilinājumi, piedāvājumi, no kuriem naudas dēļ labāk ir arī atteikties, lai tas materiālais neņem virsroku.
Kā vienmēr paturēt to sirdsdegsmi?
Jāstrādā tā, lai saprastu, kas tu pats esi, kāds ir tavs stils, lai tas vienkārši ātrāk veidojas un var ātrāk stāvēt uz kājām.
Un arī lai nav kauns par sevi.
Jā, protams.
