"Zilā līča māja" ir centrāla arhitektoniskā būve Hardija Lediņa 1984. gada utopiskajā zīmējumā. Tai ir uzzīmēts iekšplāns ar nogrimušu kuģi un salu. Uz salas ir kiosks, tualete un lifts. Izstādes veidotajiem tas šķitis jauks un poētisks nosaukums, kas ietver arī atsauci uz Loriju Andersoni, kura ir kopīga reference gan izstādes veidotājiem, gan Lediņam.
Industriālā telpa Cēsīs ietērpta zilos aizkaros. No ārpuses to grezno Evitas Vasiļjevas veidots lielizmēra banneris, pārveidojot ēku Zilā līča mājā.
Evita Vasiļjeva kopš studijām Amsterdamā dzīvo ārpus Latvijas. Viņa arvien vairāk apzinās to bagāžu, ko, augot padomju laiku pamestās nepabeigtības ieskautai, iemantojusi. "Tā pasaules maiņa, tā stadija mani ir ļoti ietekmējusi un es [..] mēģinu to starpstāvokli vairāk iekļaut arī savos darbos," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" saka māksliniece.
Viņas lielizmēra darbi, kas atgādina smilšu pilis, veidoti no betona. Tie ar nolūku darināti, lai radītu laicīguma iespaidu, it kā šīs pilis vēl tikai taptu vai jau bruktu kopā: "Speciāli miksēju [betonu] ar citām sastāvdaļām, lai tas krīt un veido savu raksturu, lai tas nav perfekti izstrādāts," stāsta Vasiļjeva. Tas ir mēģinājums apvienot bērna prātu ar pieaugušā pieeju, spēlējoties ar smiltīm.
Līdzās lielizmēra darbiem ir mazās formas darbi ar nosaukumi "Virši". Abstraktās skulptūriņas ir kā laika marķieri. "Kamēr taisīju lielos darbus, tos veidoju blakus benzīntankam "Virši" [..] pirku kafiju katru dienu darba procesā un tukšajās krūzītēs es arī ielēju betonu," rotaļīgo darba tapšanu atklāj māksliniece.
Lukturīšiem līdzīgie darbi veido sasaisti ar Kaspar Groševa gleznām. "Saulīte uzspīdēja, un tie darbi riktīgi atstaro, mazie "Virši" dod tādus mazus gaismas kūlīšus uz augšu, [..] atstaro manu gleznu debesis," norāda Groševs.
Mākslinieka gleznās redzam ainavas. Tās ir utopiski iedomātas ainavas, tās ir krāsainas, pilnas ar gaismu. "Tajā gleznā ir Zilā līča māja pa vidu, tāds tornis. Šī lielākā glezna parāda ainavu, kas varētu atrasties iekšā arhitektūrā. Oranžā glezna ir kā tāds ieejas portāls šajā utopiskajā arhitektūrā, tad šeit ir hipiju sanāksme, tas varētu būt aizskatuvē aiz visas šīs utopiskās arhitektūras, kur cilvēki kopā pie ugunskura pavada laiku," gleznas raksturo autors.
Tā kā izstādei Cēsīs bija atvēlēta nesalīdzināmi lielāka telpa, māksliniekiem nācies veikt stingru atlasi, ko izstādīt un ko nē. Abi atzīst, ka ir interesanti vērot, kā ar šo uzdevumu tiek gala kolēģi: "Ne jau mēs vienīgie to darām, arī pārējie mākslinieki pielāgo savas nominētās izstādes šai telpai un situācijai. Interesants process," saka Groševs. "Jā, man vienmēr ļoti, ļoti patīk redzēt, kā citi mākslinieki atved darbus, kādās kastēs, kādā veidā, kā viņi tos saskrūvē. Tas process tāds ļoti personīgs, to nekad tā īsti nevar redzēt," piekrīt Evita Vasiļjeva.
Astotā Purvīša balvas izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma līdz 11. jūnijam.
