Ideja ar mākslas starpniecību runāt par psihiskās veselības jautājumiem radās jau pirms pandēmijas – 2019. gada sākumā, un tobrīd prātā nenāca, ka izstādes atklāšanas brīdī šie jautājumi būs kļuvuši vēl daudzkārt aktuālāki – stāsta izstādes kuratore un projekta vadītāja Laura Brokāne.
Viņa uzskata, ka tieši māksla ar savu tēlainību ir pateicīgs veids, lai runātu par psiholoģiski grūtām pieredzēm, veicinot izpratni un empātiju arī plašākā sabiedrībā.
"Māksla runā caur metaforām, un skatītājam, iespējams, ir vieglāk atpazīt, identificēties caur tādu netiešu, pastarpinātu vēstījumu, ņemot vērā to, ka sabiedrībā vēl ir ļoti daudz aizspriedumu un noklusējuma stigma šīs tēmas saistībā. Tāpēc mākslas lauks ir drošs un pateicīgs," skaidro Laura Brokāne. "Otrs ir, protams, tas, ka pirmo reizi tik daudz mākslinieku sanāk kopā un atzīst – jā, šī tēma mums ir svarīga, mēs par to runājam arī no savas personiskās pieredzes, mēs nebaidāmies par to runāt tieši un atklāti. Tas arī sabiedrībai dod signālu – jā, šeit nav, par ko kaunēties, šeit nav, par ko izjust vainu, arī mākslinieki – godalgoti, atzīti – saņem drosmi un par to stāsta".
Izstādē piedalās 12 mākslinieki. Zane Tuča savā darbā "Kailās saknes" caur metaforām runā par jūtīga cilvēka pasauli, kurš dzīvo gluži kā ar vaļējiem nervu galiem, kas jebkuras piedzīvotās sāpes liek izjust daudz spēcīgāk. Andris Kaļiņins instalācijā "Smalkās kaites" vedina uz pārdomām par neirodažādību un cilvēka psihes smalkmehāniku. Ieva Vīksne virtuālās realitātes darbā "Vārnas" vizualizē monologus, kas notiek viņas galvā un mācās atpazīt, kas slēpjas aiz iekšējo kritiķu sāpīgajiem knābieniem. Līga Spunde darbu ciklā "Maijpuķītes" iezīmē digitālās atturības posmu viņas daiļradē, kas viņai palīdz atjaunot emocionālos resursus.
Mākslinieki darbos dalās savos ļoti personiskajos pārdzīvojumus, kā arī ceļā uz dziedināšanu, arī pozitīvā perspektīva ir viens no ļoti būtiskiem izstādes aspektiem – uzsver Laura Brokāne.
"Ir, protams, mākslinieki, kas runā par pašpalīdzību, par dažādām tehnikām, ko var ikdienā izmantot, lai maziem solīšiem virzītos vai profilaktiski jau sevi sargātu. Tā ir iešana dabā, cenšanās praktizēt mierīgu, nesteidzīgu domāšanu, jaunu socializēšanās formu meklēšana. Arī šo aspektu mums bija ļoti svarīgi izstādē parādīt, lai nevaldītu nospiestība, nolemtība bez izejas scenārijiem," uzsver Brokāne.
Izstādei būs arī pavadošā programma, kas piedāvās performances, diskusijas ar izstādes māksliniekiem un tēmas ekspertiem, kā arī meistardarbnīcas "Ievads mākslas terapijā", ko vadīs mākslas terapeites Diāna Serga un Lība Bērziņa.
Diāna Serga atzīst, ka viņai ļoti liels prieks par to, ka
mākslas telpas un muzeji savā darbībā arvien vairāk izceļ mākslas terapeitisko aspektu, jo māksla patiešām skatītājam ir ļoti labs palīgs pašizziņas procesos, un šis ir arī viens no jaunās izstādes mērķiem.
"Ļoti labs aspekts, ka šeit ir dažādi mākslinieki, kuri ievada sarunu caur mākslas darbiem, un skatītājs var uzķert šo saucienu un turpināt atsaukties. Tāda mijiedarbība sirds līmenī, kur mākslinieks no sirds runā, un uz sirdi skatītājam tas atsaucas. Tāda dzīva saruna caur mākslu," stāsta Serga.
Izstādes laikā notiekošajā meistardarbnīcā Diāna Serga apmeklētājus arī pašus aicinās ļauties radošajam procesam un pēc tam kopā ar katru no viņiem pārrunās zīmējumos atklātos vēstījumus.
"Tur ir tas būtiskais mākslas terapijas aspekts, ka mēs pēc tam runājam, kas ir radies. Jo radīšanas procesā mēs ļoti iegremdējamies zemapziņas dzīlēs, kur prāts beidzot atpūšas, un tad, kad mēs iznirstam un sajūdzam kopā to, kas ir radies, tad tā saruna visbiežāk ir – ā, tad tā tas izskatās, es nezināju, ka tā tas var izskatīties, tad, kad es to darīju, es par to nedomāju," skaidro mākslas terapeite. "Tas ir tas, kā atpazīt sevi mākslas darbos, ar to mijiedarboties, būt kontaktā ar sevi un realitāti."
Laikmetīgās mākslas centra izstādi "Kā es jūtos pēdējā laikā" atklās ceturtdien, 25. maijā, Medicīnas muzejā.
