Andra Eglīša glezniecība nedemonstrē un nereprezentē – tā pēta cilvēku un dabu to pirmshierarhiskajās attiecībās. Dziļa ieklausīšanās vidē un atteikšanās no tās estētiskā vērtējuma ļauj māksliniekam ieskatīties ainavas pašā būtībā.
Gleznotāja jaunākā un līdz šim vērienīgākā izstāde būs skatāma no 2024. gada 24. augusta līdz 3. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā.
Vērienīgās izstādes formu un saturu veidojis plašs iesaistīto cilvēku un atlasīto mākslas objektu sastāvs: tajā Andra Eglīša jaundarbi apvienojas sarunā ar agrākos laikos īstenotiem gleznu cikliem un vairāku citu projekta dalībnieku darbiem.
Vēl muzejā apmeklētājs atradīs Eglīša "Fascinācijas vārdnīcu" – dažādu priekšmetu kolekciju ar glezniecisku potenciālu, kā arī instalācijas, "Avīzi" un audiopavadoni.
Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi
Lai gan izstāde nav nedz retrospektīva, nedz lineāra, tajā vairāk vai mazāk atspoguļotie 25 gleznotāja gadi tomēr kaut kādu zināmu atskaiti liek prātā paturēt. Tā gan nav bijis plānots.
"Tas 25 kaut kur parādījās pēkšņi. Tā nebija sākotnējā doma izstādei, ka tas būs 25 gadu darbības atskats. Tas kaut kā uzreiz liek sajusties vecam. Bet nesen, man muzeja pagrabā strādājot, lejā nejauši bija nobraukusi kāda nejauša apmeklētāja, nepamanot, ka notiek ekspozīcijas maiņa. Viņa prasīja: kam ir izstāde? Es teicu, ka Andrim Eglītim. Viņa teica: ā, kāds jaunais? Tad es teicu – jā! Es vēl gribētu turēties pie tā," smejoties Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāstīja Eglītis.
Tāpat gleznotājs atzina, ka viņa radošais ceļš jau nesākās tieši pirms 25 gadiem, bet gan, visticamāk, tad, kad viņš 13 gadu vecumā iestājās Jaņa Rozentāla Mākslas skolā.
"Sastopot tagadējo sevi tajā laikā, man pašam es liktos kaut kas svešs un dīvains varbūt, bet tā iekšējā sajūta, man liekas, man nav baigi mainījusies.
Mainījušās tikai kaut kādas prasmes un zināšanas, kā ar tām alkām un kaut kādu tiecību, kā pret to izturēties un kādi ir labākie instrumenti, kā to izmantot," pauda Eglītis.
Ideja par savu agrīno darbu iekļaušanu šajā ekspozīcijā gleznotājam radās vēlāk, kad pie izstādes kādu laiku jau bija strādāts. Izstādei būs divas ieejas, jo vienā no tām ir padomāts par tiem cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Šīs ieejas gaitenī aplūkojami Eglīša agrīnie darbi.
"Tas likās tā kā mazliet nepieciešams ievads vai paskaidrojums par manu glezniecības valodu, lai cilvēkus varbūt sagatavotu tai lielajai zālei. Likās, ka ir labi, sevišķi cilvēkiem, kas varbūt nav tik cītīgi ieinteresēti glezniecībā, ka senākie darbu cikli kaut kā paskaidro to, kas notiek lielajā zālē. Mums ir tāda draudzīga attieksme pret skatītājiem," stāstīja Eglītis.
Tāpat izstādē ir domāts par telpiskumu, jo telpa un sadarbošanās ar to gleznotājam ir ļoti svarīga viņa domāšanā, uztverē un darbībā. Viņam bijis svarīgi, lai izstāde ir arī telpiska pieredze un piedzīvojums.
"Esmu secinājis, ka, lai nonāktu pie gleznošanas, no sākuma ir jābūvē, jārada un jāveido telpa.
Kopumā man liekas, ja ir kaut kāda tēma, par ko ir izstāde, tad tā ir par mūsu attiecībām ar apkārtējo vidi visplašākajā nozīmē un par tām telpas pieredzēm, kas sastāv gan no fiziskas telpas, gan no mentālas telpas. Izstādē tā scenogrāfija vai telpa ir veidota, lai padarītu apzinātākas šīs pieredzes," skaidroja Eglītis.
Izstādes kurators Aleksejs Beļeckis atklāja, ka ideja par šo izstādi radusies pirms divarpus gadiem un tas bijis pietiekami ilgs laiks, lai attīstītu un realizētu šo ideju.
"Ir diezgan skaidra sajūta iekšā par to, ka mēs zinām, ko darām. Tā nav vakar izdomāta ideja. No citas puses, tas ir Andris Eglītis, un man šķiet, lai uztaisītu vienu tādu izstādi, kas patiešām pastāsta visu par viņu, par to, ko viņš dara savā mākslā, – varētu nepietikt arī ar 10 gadiem, lai izdomātu vienu izstādi, kurā var parādīt visas viņa darbības šķautnes," pauda kurators.
Beļeckis uzsvēra, ka izstāde ir tiešām vērienīga un tās veidošanas procesā kopumā iesaistīti apmēram 100 cilvēki – būvnieki, restauratori, tulki, korektori, kuratori, tehniķi, mākslas tehniķi, gaismotāji.
