"Rīgas Fotogrāfijas biennāle 2024" aizsākās pagājušajā nedēļā ar trīs izstāžu atklāšanu. Rīgas Mākslas telpas Lielajā zālē aplūkojama izstāde "Cilvēks-dators", Intro zālē – "Vamp(ire) Reality", savukārt RIXC galerijā – izstāde "Lūzuma punkts, smalka balansēšana".
Visās trīs ekspozīcijās ar dažādiem paņēmieniem, tostarp ar tā saukto papildinātās realitātes palīdzību, mākslas valodā tiek risināti jautājumi, kas skar cilvēka un digitālā laikmeta attiecības vizuālās kultūras kontekstā.
"Šogad mēs esam jau piekto gadu, un, protams, bija tas jautājums, kādu tēmu vai fokusu izvēlēties. Mums ir šogad tāds, lai arī cik tas nebūtu banāli, identitātes jautājums. Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, mēs esam piekto gadu, un tad tomēr ir tāds jautājums, kas tad mēs esam kā Rīgas Fotogrāfijas biennāle? Otra lieta, protams, ir šī tehnoloģija," stāstīja Brūvere.
Biennāle tehnoloģiju ietekmi apskata jau ne pirmo reizi, jo identitātes jautājums skar ne tikai cilvēkus un sabiedrību, bet arī attēlu jeb fotogrāfiju.
Atskatoties uz fotogrāfijas vēsturi, ir interesanti vilkt paralēles ar jaunajām tehnoloģijām, kas dažādos vēstures posmos ienāk un izraisa cilvēkos emocijas, atzina antropoloģe, kuratore, vizuālās kultūras pētniece Liāna Ivete Žilde.
"Bieži vien tās ir kaut kādas bailes no nezināmā. Arī no fotogrāfijas kā medija, kad tā tika izgudrota 19. gadsimta vidū, cilvēkiem bija ļoti bail.
Viņiem likās, ka tas tagad mainīs visu uz neatgriešanos, ka glezniecība izzudīs, ka pazudīs mākslas darbu aura, jo viss tiks reproducēts tehniski un tā tālāk.
No vienas puses, jā, tiešām tādas milzīgas izmaiņas tika ieviestas caur fotogrāfiju visās dzīves jomās, bet, no otras puses, joprojām paralēli turpina eksistēt citas mākslas un radīšanas formas, arī glezniecība nav pazudusi," skaidroja Žilde.
"Cilvēks-dators"
Rīgas Mākslas telpas Lielajā zālē līdz pat 16. jūnijam aplūkojama izstāde "Cilvēks-dators", kurā cita starpā tiek prezentēts arī Ievas Vīksnes darbs "Vārnas". Izstādes kuratores ir Inga Brūvere un Marīe Šēvolda (Marie Sjøvold, Norvēģija).
"Faktiski tas ir tāds, nezinu, vai noslēdzošs, bet apkopojošs koncepts, jo trīs iepriekšējās biennāles mums bija koncepts "Ekrāna ēra". Tāda kā triloģija, ko dara klasiskie vizuālās mākslas un glezniecības mediji – portrets, ainava un klusā daba – kā viņi sadzīvo ar tehnoloģiju laikmetu. Šī "Cilvēks-dators" izstāde ir tāds kā apkopojums, un runa ir vairāk tieši par to cilvēcīgo, par cilvēka trauslo dabu un to, kā cilvēka identitāte, jūtas vai sapņi, vai depresija, kā tas viss šobrīd ir savienojams ar tehnoloģijām, kas tomēr ir tādas aukstas un nehumānas," skaidroja Brūvere.
Izstādē aplūkojami astoņu mākslinieku darbi no Latvijas, Norvēģijas, ASV, Somijas un Dānijas.
"Es tomēr katru no darbiem uztveru, ka tā ir tāda kritiska pieeja tehnoloģiju laikmetam. Varbūt varētu izcelt vienu no darbiem – tas ir Stefānijas Dinkinsas (Stephanie Dinkins, ASV) darbs, kura nosaukums ir "Sarunas ar Bina48". Bina48 ir viens no robotiem, ar kuru viņa veic sarunu, ko var noklausīties," ieteica Brūvere.
"Vamp(ire) Reality"
Rīgas Mākslas telpas Intro zālē līdz pat 2. jūnijam aplūkojama britu mākslinieku Lindsejas Sīrsas (Lindsay Seers, Apvienotā Karaliste) un Kīta Sārdženta (Keith Sargent, Apvienotā Karaliste) izstāde "Vamp(ire) Reality".
"Es personīgi pazīstu mākslinieci Lindseju Sīrsu faktiski kopš 2002. gada. Toreiz mēs kopā piedalījāmies vienā starptautiskā radošajā darbnīcā Anglijā. Man uzreiz patika tas, ko viņa dara. Tā kā mēs tagad runājam par fotogrāfiju, tad jautājums, vai tur ir fotogrāfija, tas jau bija pirms 20 gadiem, kad viņa faktiski nodarbojās ar fotogrāfiju, bet fotografēja tā, ka cilvēka ķermenis faktiski ir fotokamera. Viņa lika sev mutē to kameriņu, ar kuru viņa fotografēja – pirms 20 gadiem," stāstīja Brūvere.
Viņa atklāja, ka sekojusi mākslinieces darbam visus šos vairāk nekā 20 gadus, arī kopš 2012. gada Sīrsa sadarbojas ar mākslinieku Kītu Sārdžentu.
"Atzīmējot piekto lielo biennāli, man likās, ka ir pienācis tas brīdis viņus uzaicināt, jo, protams, ka tie ir ļoti jaudīgi mākslinieki, tas ir ļoti jaudīgs darbs – gan intelektuāli, gan konceptuāli, gan vizuāli, gan arī no tehnoloģiju viedokļa," pauda Brūvere.
"Vamp(ire) Reality" ekspozīcija iedalāma vismaz trīs daļās, un to aplūkot iespējams arī caur papildinātās realtātes brillēm, kas pilnīgi izmaina apmeklētāja pieredzi. Tāpat izstāde papildināta ar video elementiem.
"Protams, izstādei ir arī pavadošais teksts, ko rakstīja paši mākslinieki. Man gan liekas, ka tas teksts ir tikai tāds, kas iezīmē. Tam nav tādas ļoti skaidras norādes, ka tas ir tas, tas un tas. Mākslinieki faktiski veido domāšanas telpu, kurā ieejot jūs tā kā baudāt vai mēģināt uztvert konkrētus darbus. Galvenais, lai skatītājs ir atvērts un ierauga vai atrod to, kas viņu uzrunā, kas viņam ir nepieciešams," vērtēja Brūvere.
"Mūsdienu fotogrāfijas vēstures"
Nedaudz vēlāk, 17. maijā, "ISSP" Galerijā tiks atklāts divu izstāžu cikls "Mūsdienu fotogrāfijas vēstures". Arī tas būs daļa no Rīgas Fotogrāfijas biennāles.
"Mūsu izstāde savā ziņā runās par šīm attiecībām starp attēlu un tekstu. Šīs izstādes ideja patiesībā sakņojas tieši tās vēstures rakstīšanas procesā – kā caur tekstu stāstīt par fotogrāfijas vēsturi," stāstīja izstādes kuratore Žilde.
Viņa atklāja, ka jau vairākus gadus, sadarbojoties vairākiem mākslas vēsturniekiem un pētniekiem, tiek veidots izdevums par Latvijas fotogrāfijas vēsturi, jo pēdējais kopainu raksturojošais izdevums iznāca 1985. gadā.
"Šobrīd, lai uzzinātu kaut ko par Latvijas fotogrāfiju kā mākslas mediju, ir jāmeklē informācija atsevišķos izdevumos, ko ir izdevuši pētnieki par konkrētiem autoriem, bet nav tāds viens stāsts, kuru mēs varam atšķirt un paskatīties, kas ir noticis līdz šim," stāstīja Žilde.
Taču jau šogad plānots izdot grāmatu "Latvijas fotogrāfijas vēsture attēlos", ko papildinās izstādes "Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I un II".
"Šīs izstādes ir tāds kā komentārs par šo vēstures rakstīšanas procesu, kas šobrīd notiek Latvijā, un vairāk nevis pastāsta, – re kur ir šī vēsture, ko mēs esam izpētījuši –, bet drīzāk kritiski skatās uz to, ka tāpat kā atmiņa ir selektīvs process, arī vēstures rakstīšana ir ļoti selektīvs process, kas balstās pētnieku subjektīvajās interesēs un pieejamajā informācijā," skaidroja Žilde.
