Jau neskaitāmas reizes citētā, pārprastā, tik auglīgā un nenoliedzami uzjautrinošā padomju sievietes Ludmilas Ivanovas frāze, ka PSRS seksa nav (1986. gada TV personību Vladimira Poznera un Fila Donahjū organizētajā teletiltā – eksperimentālā mēģinājumā sapazīstināt abas viegli pavērtā dzelzs priekškara puses), viegli pārveidota, kļuvusi par plašas ekspozīcijas "Mēs to nedarām" ("We don’t do this") nosaukumu.
Foto galerijā ir redzami atkailināti ķermeņi.
Padomju perioda mākslas seksualitātes diagnostika
Tā veltīta seksualitātei Baltijas mākslā, kas tapusi padomju okupācijas periodā. Neparastas sakritības un likumsakarīgu, beidzot nobriedušu apstākļu pēc tieši šobrīd visās trīs Baltijas valstu galvaspilsētās, to lielākajās mākslas institūcijās risinās izstādes ("Iekāres vārdā" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un "Guardians of Morality and Women of Passion: The Image of Sex Work in Estonian Art in the First Half of the 20th Century" un "Elisarion: Elisàr von Kupffer and Jaanus SammA" KUMU), kas beidzot pievēršas šīs agrāk tabuizētās tēmas izklāstam.
Izstādes "Mēs to nedarām. Intimitāte, normas un fantāzijas Baltijas mākslā" misija ir no laika distances pārskatīt vienas neatkarības laikā uzaugušas paaudzes seksualitātes tematiku baltiešu radošajā darbībā. Trīs kuratori Inga Lāce, Adomas Narkevičius, Rebeka Põldsam, kas nacionāli pārstāv katru no trim valstīm, rūpīgi diagnosticē padomju perioda mākslas seksuālo ķermeni, analizējot tā uzvedību un rīcību noteiktās situācijās un meklējot tam sociāli psiholoģisku pamatojumu.
Izstādes scenogrāfija līdzīgi kā Rīgas "Iekāres vārdā" (esmu šo jau redzējusi iepriekš, tāpēc neiespējami atturēties no salīdzināšanas) ir šķietami aizsedzoša, slēpjoša. Mākslas darbi grupēti pēc apakštēmām, tiem ierādīta savstarpēji norobežota vieta kopējā plašajā ekspozīcijas telpā. Taču šis pirmais priekšstats ir mānīgs. Biezajās sienās šur tur izvietotas ejas un lūkas novērošanai. Patiesībā viss ir publiski caurskatāms un nekur nav iespējams pilnībā patverties (ja nu vienīgi var nedaudz pamukt dažos PSRS hipijiem ierādītos stūrīšos zāles malā). Vertikālās plaknes klāj pelēkas kartona loksnes. Izstādes veidotāji šādu konceptuāli scenogrāfisku izvēli pamato ar okupācijas laikā pieejamo materiālu neizteiksmību un režīmam izdevīgo sabiedrības vienādību. Man gan taktili un vizuāli šis sienu segums saistās ar ādu ārkārtīgā palielinājumā – tad tā vairs nav gluda un zīdaina, bet slāņaina, zvīņota. Tā lobās. Līdz ar to ir sajūta, ka mēs – sīciņie skatītāji – pārvietojamies pa kādas daudz lielāka organisma (varbūt tēlaini sauksim to par "laikmetu"?) reljefu un atklājam viņa slēptākās domas un motīvus.
Uz leju pa spirālveida kāpnēm
Ekspozīcija sākas melnu spirāļveida kāpņu augšgalā. Te uz sienas plašs izstādes apraksts. Vizuālu intro veido desmit dažādu autoru radīti portreti, kas iekļauj gan padomju perioda heteronormatīvo mažoritāti, gan mazāk zināmās minoritātes. Tie ir cilvēki ar dažādu sociālo piederību, dzimumiem un, visticamāk, arī atšķirīgām erotiskām vēlmēm un nepieciešamībām.
Seksuālā enerģija apņem pilnīgi visus, neatkarīgi no varas, laika un dzimuma.
Lielā izstāžu zāle sadalīta vairākos tematiskos klasteros. Tēmas – pētījuma nodaļas ir orģinālas un sniedz svaigu skatupunktu. Te ir ne vien publiskā (izstādē ģeogrāfiski centrālā) viedokļa un margināļu zona vai kvīrais pretnostatīts heteronormatīvajam, bet arī sīkākas sadaļas. Atsevišķs telpas nogrieznis, piemēram, ierādīts publiski akceptētajam kailumam – vasarīgām ainām pirtī un pludmalē (Birutas Baumanes sakarsušie "Peldētāji" un Antana Gudaiša saunas ainas), kuru aizsegā mākslinieki radījuši erotiski lādētus darbus. Vai arī nelielā sadaļa tikai nojaušamās, bet vilinošās noskaņās par tēmām "kāzu nakts un noslēpumainā nakts dzīve" (Ieva Iltnere "Kāzas").
Izstādes tālākais punkts ir divas blakus esošas, gana plašas teritorijas ar savstarpēji koķetējošiem nosaukumiem "Vīrieši+Sievietes" un "Sievietes+Vīrieši", kurās katram dzimumam dota iespēja pastāstīt pašam par sevi un uzlūkot pretējo. Tiek pieminēts, ka sievietes atļaujas sevi reprezentēt pašironiskāk (Zentas Dzividzinskas pašportreti). Lai arī šīm dvīņu tēmām atvēlēts visvairāk kvadrātmetru un tās scenogrāfiski noslēdz izstādi, izstāde šeit zaudē savu informatīvo un vizuālo blīvumu un kāpinājumu. Mēs ar šīs recenzijas pievienoto fotogrāfiju autori diskutējām, vai šāds finišs ir dramaturģiski atbilstošākais? Vai stāstījumu par padomijā šķietami neesošo seksualitāti nebūtu labāk pabeigt ar vētrainajiem, līdz absurdam atklātībā sakāpinātajiem agrīnajiem deviņdesmitajiem, ko jau pašā izstādes apskates sākumā pārstāv fotogrāfijas no Bruno Birmaņa "Nepieradinātās modes asamblejas"? Turpat arī nelielā telpas apendiksā fotogrāfijas, kas apraksta septiņdesmito gadu performatīvās pagrīdes aktivitātes (Andris Grīnbergs, Modris Tenisons un citi). Te, starp citu, pievienota Latvijas mākslas pētniecībā iepriekš nedzirdēta frāze: par sieviešu fizisko un seksuālo ekspluatāciju šāda tipa radošajās grupās, kas vairāk vai mazāk pakļautas vienam līderim – vīrietim.
Okupācijas ieaudzinātais kauns
Izstādes centrālā daļa ir kā caurstaigājams gaitenis, kurā novietoti pāris stilizēti parka soli, kur piesēst un vērot.
Tā ir publiskā telpa, kas ir caurskrejama, neitrāla un auksta. Te redzamie mākslas darbi prezentē pagalmus, veikalus (Šarūna Milkeviča glezna "Universālveikalā"), sabiedrisko transportu – punktus, kur notiek satikšanās un mijiedarbība, kas šajā skatījumā šķiet apzināti atsvešināta un pakļauta spriedzei. Te nav nekā draiska, silta, kur nu vēl seksuāla – it kā šī tēma neeksistētu vispār. Otrpus vērojamas ainas no medicīnas kabinetiem, kurās potenciālie pacienti atkailinās ārstu priekšā. Atlasītajos mākslas darbos (Marijas Terēzes Rožanskaites izteiksmīgajā gleznā "Studentu rentgens") jūtama neērtība un kauns.
Privātais bez indivīda atļaujas tiek padarīts par publisku un pakļauts sabiedrības kolektīvajam viedoklim – tā ir ļoti iedarbīga metode totalitārai kontrolei.
Te jāpārfrāzē jau daudzkārt citētais, ka personīgais ir politisks – ķermeniskais ir politisks. Šajā gadījumā ne no ķermeņa īpašnieka, bet no varas pozīcijas. Publiska, pašregulējoša kontrole pār seksuālo – katra cilvēka zemapziņā sakņotu spēku, kurš veido tā personību un uzvedību, ir ārkārtīgi iedarbīgs instruments. To var apzīmēt arī vienā vārdā – kauns.
Diemžēl okupācijas laikā ieaudzinātais un nostiprinātais kauns par savu ķermeni, tā izpausmēm un vajadzībām un to noliegšana vēl joprojām turpina ietekmēt arī šī brīža paaudzes apziņu. Šis publiskais, centrālais vēsums kontrastē ar jutekliskajām un siltajām Virgīlijusa Šontas fotogrāfijām izstādes zāles malās, kurā iemūžināti brīvības mirkļi homoseksuālo vīriešu kopienā padomju periodā – viņu tikšanās pļavās un piekrastes kāpās.
Atstatums, kurā ievieto bērnu
Publiskā–privātā attiecības tiek atklātas arī blakus esošajā, tikpat izstādei nozīmīgajā sadaļā par ģimenes dzīvi. Arī tā ir atvērta ikviena apskatei, bez intimitātes un iespējas patverties. Ģimene – tas te nozīmē vīru, sievu un bērnus: statisku paraugportretu. Te labi salīdzināt 80. gados tapušo Sofijas Veiveraites gleznu "Jaunā ģimene" – modei atbilstošās svētku drānās izretinājušos uz dīvāna ar ironisko Elēnas Knīukštaites darbu "Grupas portrets ar dzeguzi".
Arī šeit iztrūkst seksuālā klātbūtnes, kas gan būtu pašsaprotams un vienojošs ģimeni veidojošajam kodolam – pārim. Lielākoties gleznās redzamie ir atsevišķi "divi", kas nonākuši, ierobežoti gleznas rāmī, nespēj saprast, ko darīt ar atstatumu starp tiem (Aija Zariņa "Vakariņas"). Varbūt tur ievietot bērnu?
Te gan rodas jautājums, vai šeit redzamo mākslas darbu atlase veikta, lai ilustrētu kuratoru pieņēmumus, vai arī izstādes veidotāji veikuši secinājumus jau pēc mākslas darbu izpētes? Jebkurā gadījumā šajā sadaļā izstāde dodas ārpus sākotnējā tēmas pieteikuma un aptver plašākus sociālos un emocionālos jautājumus. Tiek uzsvērta ģimenisko attiecību disfunkcija (vardarbīgās ainas Tučius naivisma stila "Medus dzērienā"), nespēja sarunāties un būt drošās, bagātinošās attiecībās. To uzsver viens no iespaidīgākajiem "Mēs to nedarām" tēlniecības darbiem – Petra Mazūras bronzas skulptūra "Pēcnācēji", kurā māte, atkailināta, izliekusies nedabiskā formā un zaudējusi savu personisko brīvību, kalpo par platformu saviem mazuļiem.
Netālu arī Ances Eikenas (tobrīd Vilnītes) instalācija – koncentrēts godalgotās izstādes "Dievs Tēvs Debesīs" kopsavilkums. Uz zemes sagumušais, netīrais tēls attēlo ģimenes tēvu – vāju un pasīvu, kāds tas pārāk bieži bijis sastopams padomju stagnācijas gados un arī smagajos deviņdesmitajos.
Izstādes papildu vērtība ir iespēja lielā skaitā redzēt no muzeju un privātajām kolekcijām deponētus, man sen nesatiktus vai vispār iepriekš neiepazītus latviešu mākslinieku padomju perioda darbus. Piemēram, izstādi uzsāk brīnišķīgs Miervalža Poļa no tumsas iznākošas, nogurušas sievietes portrets "Vēlu vakarā". Tie līdzvērtīgi iekļaujas Lietuvas un Igaunijas autoru kolektīvā, radot vienotu reģiona un laikmeta ainu – lai arī katras valsts "skola" nedaudz atšķiras, tie veido laikmetam raksturīgu vienību. Iekļautais mūsdienu (90. gadi – šis brīdis) mākslinieku (piemēram, Katrīnas Neiburgas jau klasiskais video "Satiksme", Arņa Balčus un Annas Stīnas Treumundas foto sērijas) veikums ir kā papildinošs, bet ne audzinošs vai salīdzinošs komentārs, drīzāk post factum, un uzmanības fokuss joprojām saglabājas uz padomju desmitgadēm.
Iztrūkstošais kodols
Izstāde "Mēs to nedarām" izveidota no papildu zemtekstiem, norāžu meklējumiem, tēmas paplašinājumiem par seksuālo Baltijas padomju laiku mākslā. Tas nozīmē, ka jāeksistē arī kādam kodolam, meinstrīmam, ar ko šis paralēlais tiek salīdzināts. Šī daļa vērienīgajā ekspozīcijā iztrūkst.
Erotiskais – vienkāršots, ilustratīvs, acij tīkams un bieži apzīmēts ar "jaunību" un "skaisto" – bijis pieejams arī padomju periodā, it īpaši ilustrācijā un tēlniecībā. Sievietes kailums noteiktā estētiskā un dekoratīvā ietvarā ir ticis publiski akceptēts (piemēram, dažādu autoru skulptūras Bastejkalnā) un objektivizējoši izmantots. Ja PSRS laikus vēl apzināti piedzīvojušajiem par to ir vismaz nosacītas asociācijas, tad paaudzei ap un zem četrdesmit tādu nav. Kaut neliela ekspozīcijas daļa, kas tieši parādītu, kāds tad ir šis virspusējais seksuālā atainojums un tā pieļautās robežas (kur cenzors redzamo pasludināja par pornogrāfiju), ļautu labāk novērtēt kuratoru ieguldīto darbu, meklējot un uztaustot tik daudzās zem apgleznoto audeklu virspusēm pulsējošās dzīslas.
Salīdzinājums ar "Iekāres vārdā"
Tā kā iepriekš esmu redzējusi arī šobrīd tik aktuālo un vērienīgo, "nu, tad beidzot" seksuālajam veltīto izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, gribot negribot nākas abas pretnostatīt. Salīdzinot ar Rīgas "Iekāres vārdā", kurā apskatītās tēmas likumsakarīgi sabalsojas ar Viļņā redzamo un kur tieši tāpat ievērojamu ekspozīcijas daļu veido padomju laikā tapuši mākslas darbi, to pārinterpretācija, kas mijas ar mūsdienu autoru veikumu, tad jāatzīst, ka "Mēs to nedarām" masa šķiet pārliecinošāka.
Lai arī te mazāk scenogrāfisku eksperimentu – nošķirtākas nodaļas un tradicionālāku formu mākslas darbi, kā arī mazāk provokatīvu kuratoru ambīciju, izstāde ir informatīvi un estētiski uztveramāka.
Tā, soli pa solim, prātīgi izpilda sev uzdoto uzdevumu pārjautāt attieksmi pret seksuālo Padomju Savienībā un rada papildu pievienoto vērtību, plašākai publikai atklājot iepriekš marginalizētas mākslas vērtības.
Tieši šī jautājošā, viegli laukumu iezīmējošā forma, kas atstāj vietu skatītāja piekrišanai kuratoram vai, tieši pretēji, rada iebildumus un saskan ar seksuālā fluīdo, nerāmējamo dabu, izstādes apmeklētāja galvā veido lielāku manevru un pieredzes telpu nekā "Iekāres vārdā", kas šķiet enciklopēdiski konspektīva.
Recenzijas par visām trim ekspozīcijām apkopotas tekstu ciklā "Seksuālais cunami mākslas muzejos".
Nedaudz dīvaini šķiet, ka bijuši vajadzīgi vairāk nekā trīsdesmit gadi, lai beidzot sāktu vērienīgi šķetināt tik aizraujošu tēmu kā padomju režīma apspiestā seksualitāte. No otras puses – varbūt, ka smieklīgais Ludmilas Ivanovas izsauciens, ka PSRS seksa nav, bijis patiešām pamatots: šāda kolektīva apzināšanās, pieredze un diskusijas nav eksistējušas, jo politiskais organisms bijis tikpat senils un impotents kā tā novecojošie priekšstāvji partijas tribīnēs. Tas šobrīd jau sen kā sadalījies, bet viņa rēgi – kauns un nosodījums – joprojām nav atbrīvojuši mūsu prātus un neļauj līdz galam justies brīviem, pašpietiekamiem un seksuāliem.
Kā izstādes anotācijā pieļauj tās veidotāji –
"cīņa par politisko brīvību ne vienmēr uzreiz garantē sociālu un seksuālu brīvību – visiem vienlīdzīgas tiesības uz baudu, drošību un mīlestību."
