Ķīpsalā, kultūrtelpā "Ola Foundation", iekārtota mākslinieces Vijas Zariņas personālizstāde "Uzgleznotā daba. Ziema".
Māksliniece un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) asociētā profesore saka: "Es esmu tik laimīga, ka ar saviem darbiem esmu nonākusi šeit, un tas par to apaļo formu ir tā, ka tas ir kā bezgalīgi – tu vari iet un iet, un tas ir tieši tas pats, kas ainavā pa tām bezgalīgajām debesīm, tu taču vari iet un iet. Mani ir interesējis dziļums, tālums un gaisma un kā to visu uzgleznot. Un tas horizonts, – jo tu tuvojies viņam, jo viņš vairāk no tevis attālinās. Šeit ir arī skaisti šajā arhitektūras meistardarbā tas, ka tu ej pa apli, un ir tā bezgalības un nepārtrauktības sajūta."
Vijas Zariņas ainavu plašums izstrāvo harmoniju. Gleznas it kā ievelk skatītāju, apstādina un ļauj ilgi lūkoties tālēs.
"Daļēji es gribu uzgleznot harmonisku, skaistu, mierīgu ainavu. Tādu, uz kuru gribas skatīties, ilgi skatīties, un tad viņa atveras pamazām un lēnām. Bet es to nedaru speciāli, acīmredzot, es esmu tāds cilvēks, un tā ir mana tā iekšējā būtība un sajūta, ko es ielieku darbos," teic māksliniece.
"Es jau nenogleznoju precīzi dabu, man vajag sajūtu par to auksto ziemas dienu vai par to jūras liedagu, kas tagad ir atklājies ar tādām ribām un visu to nelīdzenumu, kas ir forši, jo es jau jūru negleznoju, es gleznoju liedagu un smiltis, tātad atkal zemi. Vai arī tos arumus, kas ir pavasarī, kad it kā vēl ziema, jā, bet tur jau kaut kas tāds cits ir. Un man, starp citu, ļoti patīk tādas starpsezonas situācijas, kad vasarā pēkšņi izskatās kā rudenī vai ziemā pēkšņi iestājas pavasaris. Vai, piemēram, cik krāsainas un dažādos toņos ir debesis, nav jau zilas vienmēr.
Daba ir tik bagāta, viņa mums visu laiku piespēlē šīs krāsu iespējas, vajag tikai skatīties un ņemt, ja tas der māksliniekam," pārliecināta ir Vija Zariņa.
Vija Zariņa vienmēr vēlējusies uzgleznot neizstāstāmo, bet sajūtamo un redzamo. Tās ir mākslinieces sajūtu ainavas.
