Kristīne Krauze-Slucka strādājusi ar 1980. un 1990. gadu mijā aktīvās, bet mūsdienās maz pazīstamās fotogrāfes Inas Stūres (1958–2006) arhīvu. Savukārt Agate Tūna meklējusi paranormālās un iluzionisma fotogrāfijas pavedienus Latvijā, izaicinot ierastās fotogrāfijas medija robežas un attiecības ar realitāti.
Izstādes kuratore ir Liāna Ivete Žilde, un tā notiks līdz 27. jūnijam kā daļa no Rīgas Fotogrāfijas biennāles.
"Nosaukums "Mūsdienu fotogrāfijas vēstures" ir daudzskaitlī, un tā, protams, ir norāde uz to, ka tās vēstures versijas var būt dažādas.
Mēs skatāmies tieši uz tiem baltajiem plankumiem, kas ir tas, kas līdz šim ir mazāks zināms vai varbūt ir jauns atklājums. Abas mākslinieces, Kristīne Krauze-Slucka un Agate Tūna ir nodarbojušās ar tādu māksliniecisko izpēti patiesībā gada garumā," stāstīja Žilde.
Otrā cikla izstāde "Mūsdienu fotogrāfijas vēstures II" (mākslinieki – Annemarija Gulbe, Konstantīns Žukovs) norisināsies no 5. jūlija līdz 15. augustam.
"Arī viņi abi divi savā ziņā skatās uz maz izpētīto foto vēsturi, un Konstantīns Žukovs turpinās jau tādu savu iesākto tēmu par kvīru kopienu vēsturi Latvijā, jo, kā mēs labi zinām, arī šajā starpkaru laikā ir bijušas homoseksuālu vīriešu kopienas, tikšanās vietas un tā, bet tas viss ir ļoti maz dokumentēts, un fotogrāfijas no šī laika ar šiem cilvēkiem ir ļoti maz saglabājušās. Viņš meklē šos pavedienus. Annemarija Gulbe atkal pievēršas fotogrāfijas saistībai ar kino un strādā ar Ulda Brauna arhīvu, kuru mēs pazīstam kā Latvijas poētiski dokumentālās kino skolas vienu no pamatlicējiem un klasiķiem, bet varbūt mazāk cilvēku zina, ka viņš ir bijis arī aizrautīgs fotogrāfs visu mūžu," stāstīja Žilde.
"Entuziasms kara deficīta apstākļos"
Māksliniece Krauze-Slucka skaidroja, ka viņas pašas prakse ir saistīta ar eksperimentālo dabu, un līdz ar to viņai bija saistoši dziļāk paraudzīties arī uz fotogrāfes Inas Stūres arhīvu. Fotogrāfes Stūres darbu meklējumi gan nebija viegli, jo daži no tiem brīnumainā kārtā bija aizceļojuši līdz pat kolekcijām Amerikā.
"Man nācās tos meklēt ar tādām detektīva darbībām. Pateicoties sociālajiem portāliem un zvaniem uz bibliotēku un ciematu, kur es atradu kaut kādas norādes, es beigās atradu viņas meitu. Mēs sazinājāmies un satikāmies Vecmokās, kur arī šī autore darbojās, un kur arī joprojām glabājās viss viņas arhīvs," stāstīja Krauze-Slucka.
Stūres meita bija atvērta mākslinieces piedāvājumam caurskatīt, skenēt un digitalizēt mammas arhīvu – foto filmiņas, kas satītas kā nu kura un gadiem ilgi glabātas celtniecības maisos mājas bēniņos.
Krauze-Slucka sāka apjomīgu pētniecības darbu, un tapa Stūres darbu ekspozīcija "Entuziasms kara deficīta apstākļos", kurā ir nevis vienkārši fotogrāfijas, bet fotogrāfijas ar uzslāņojumu.
Tas skaidrojams ar to, ka Stūre savulaik tika iestājusies Mārtiņa Krūmiņa vadītajā eksperimentālajā grupā Rīgas fotoklubā.
"Kā viņi paši saka, viņi ir nepareizie, jo viņi strādāja ar neparastām tehnikām, viņi mēģināja atrast, kā melnbaltai fotogrāfijai piešķirt krāsu.
Arī ekspozīcijā liekas, ka mēs skatāmies uz krāsainu fotogrāfiju, bet tā visa ir melnbaltā fotogrāfija, kas ir transformēta ar šiem eksperimentālajiem paņēmieniem uz krāsu. Protams, viņi nevarēja atļauties smalkās fotoķīmijas, un viņiem nācās izmantot visu, kas bija pa rokai. Inas Stūres gadījumā tā varēja būt vienkārši matukrāsa vai zīmuļi, vai jebkas, kas ietonē papīru," stāstīja Krauze-Slucka.
Ekspozīcijā skaidri uztverama Inas Stūres laika un mākslas vienkāršība, "dari pats" kultūra, gaisīgums, nepastāvīgums, un ikdienas ainas tajā mijas ar sieviešu tēliem.
"Man negribējās ekspozīciju veidot tādu sterilu, rāmētu, jo man gribējās, lai tas tiešām pārnesas – gan tā sajūta par laiku un telpu, gan tāds viņas portretējums, lai tas kaut kā reflektē caur to iekārtojumu," stāstīja Krauze-Slucka.
