Sirreālisma kustība, ko aizsāka franču dzejnieka Andrē Bretona 1924. gadā publicētais sirreālisma manifests, piedzima kā literāra ideja, kas drīz pārauga vizuālās mākslas kustībā un atstāja paliekošas pēdas plašā kultūras laukā. Ne velti mēs šodien arī sarunvalodā dīvainas pieredzes mēdzam saukt par "sirreālistiskām".
Sirreālisma simtgades izstādei Briseles Karaliskajā muzejā, kas bija skatāma līdz 21. jūlijam, dots nosaukums "Iztēlojies!", jo iztēle un domas brīvība ir sirreālisma kustības centrā. Plašajā izstādē skatāmi vairāk nekā 130 mākslas darbi – gleznas, zīmējumi, skulptūras, fotogrāfijas. Skatītāju interese ir liela. Darba dienas vidū ir gan daudz individuālu apmeklētāju, gan pastāvīgas grupu ekskursijas.
Lai izstāstītu sirreālisma stāstu, apvienojas vairāki pasaules muzeji
Izstādē satiekos uz interviju ar Francisku Vandepiti – Briseles Karaliskā muzeja modernās mākslas kuratori, Briseles Brīvās universitātes profesori un izstādes "Imagine!" kuratori no Beļģijas puses. Vandepite stāsta, ka šī izstāde ir Pompidū centra Parīzē iniciatīva:
viņi nevēlējās sirreālisma simtgadē veidot kārtējo klasisko izstādi ar slavenāko mākslinieku meistardarbiem, tāpēc nolēma iet jaunu ceļu: izveidoja vairāku muzeju tīklu un radīja stāstu kopā.
Tas sākās Briselē, turpinās Parīzē, Madridē un Hamburgā un noslēgsies Filadelfijā ASV.
"Šis ir pavisam jauns formāts, ceļojoša izstāde, kurā katram partnermuzejam bija iespēja veidot savu stāstu caur savu vēsturi un mākslas mantojumu," stāsta kuratore. "Šeit, Briselē, mums ir nozīmīga simbolisma mākslas kolekcija, un tieši simbolismā ir rodami sirreālisma pirmsākumi. Tāpēc mēs savā izstādē attīstījām stāstu par simbolisma un sirreālisma saikni, kopīgajām un arī atšķirīgajām iezīmēm. Tas bija īpaši interesanti, jo 19. gadsimta pēdējās desmitgadēs Brisele bija kultūru krustcelēs: Eiropas avangarda mākslinieki satikās tieši Briselē. Savu stāstu par sirreālismu mēs balstām jaunā izpētē, jo negribējām atkārtot jau zināmo. Tieši tāpat dara arī, piemēram, Madride, kas pēta sirreālisma saikni ar kinorežisoru Luisu Bunjuelu (Luis Buñuel), un Hamburga, kur sirreālisms tiek apskatīts saistībā ar vācu romantismu. Tāpēc šī nav tipiska ceļojoša izstāde, bet gan konceptuāls projekts, kas dod iespēju katram partnerim attīstīt savu stāstu un vainagosies ar jauniem pētījumiem, jaunām idejām un izpratni par sirreālismu kā starptautisku kustību."
Lai gan katrā muzejā stāsts par sirreālismu tiek izstāstīts konkrētās valsts mantojuma kontekstā, ceļojošajai izstādei ir vienota struktūra un tēmas, kas attīstītas no franču rakstnieka Andrē Bretona 1924. gadā radītā sirreālisma manifesta, skaidro kuratore: "Šis manifests, kā jau zināt, ir ļoti teorētisks, hermētisks un nebūt ne viegli lasāms un saprotams. Ir ieguldīts liels darbs, lai pārtulkotu šīs idejas – ne vien saistībā ar mākslas teoriju un estētiku, bet arī idejas, kas ir viegli atpazīstamas vēsturiskās tradīcijas kontekstā. Piemēram, izstādes pirmā tēma ir "Nakts". Tam seko "Mežs", "Meža iemītnieki", "Sapņi un murgi"… Tās ir tēmas, kas skatītājiem ir viegli saprotamas. Arī tie, kuri nav 19. gadsimta literatūras vai sirreālisma eksperti, caur šīm tēmām var sev atklāt kopīgo un atšķirīgo starp sirreālismu un simbolismu. Mūsu gadījumā apmēram 85% no izstādes ir sirreālistu darbi un apmēram 15% – simbolistu. Tie atrodas viens otram līdzās, uz vienas sienas, un reizēm ir diezgan grūti un aizraujoši mēģināt atpazīt, kurš ir kurš. Caur šo izstādi es pastāstu, kādas tehnikas tika izmantotas un kā tās iezīmē atšķirības starp abiem novirzieniem."
Kas saista simbolismu un sirreālismu?
Simbolisms latviešu skatītājiem ir labi pazīstams – īpaši pateicoties vērienīgajai Baltijas simbolisma izstādei Baltijas valstu simtgadē. Kādi ir kuratores secinājumi par šo saikni starp abiem novirzieniem?
"Mākslas vēsturē ir pieņemts uzskatīt, ka Pirmais pasaules karš nozīmēja absolūtu pārrāvumu. Protams, pārrāvums bija, ienāca dadaisms kā mākslinieku reakcija uz karu, mainījās izpratne par mākslu. Bet tā ir avangarda virsotne," norāda Vandepite. "Šeit, Briselē, piemēram, Pirmā pasaules kara laikā mākslas akadēmija turpināja darbu un studenti varēja mācīties. Piemēram, Renē Magrits studēja tieši kara laikā. Un kas tur pasniedza? Pazīstami simbolisti. Tā ka to drīzāk varētu saukt par gludu evolūciju, nevis par pilnīgu pārrāvumu. Tā ir viena lieta, ko mūsu izpēte apstiprināja. Otrkārt, dzejas nozīme vizuālajā mākslā. Māksliniekus allaž ir interesējusi literatūra, tā ir klasiska tradīcija, bet sirreālisma māksliniekus īpaši aizrāva tieši dzeja. Un tur arī ir līdzība ar 19. gadsimta simbolismu."
"Es mēģināju saprast, kurš tad ir tas precīzais laiks un vieta, kad simbolistu idejas pārvēršas sirreālistu idejās," turpina kuratore.
"Īsumā – gan simbolisti, gan sirreālisti aizraujas ar iracionālo, ar sapņiem…
Bet simbolisms joprojām cenšas tos atainot. Tāpēc simbolisma ikonogrāfija ir tuvāka tradicionālajai vizuālajai mākslai. Savukārt sirreālisti izmanto iracionālas metodes, lai radītu mākslu. Viņi neliek centrā paši savu ego un racionālo domu, bet dod vietu citiem spēkiem. Sirreālisti patērēja daudz literatūras, ļāva zemapziņai to pārstrādāt un pēc tam ļāvās mākslinieciskajam plūdumam. Protams, arī sirreālistiem ir konkrētas tehnikas. Piemēram, Makss Ernsts izstrādāja frotāžas tehniku, bet tepat, mums blakus, ir sirreālistu iemīļotā "cadavre exquis" spēle, kur vairāki mākslinieki sadarbojas. Viens kaut ko uzzīmē, aizloka lapiņu, un nākamais turpina, nezinot, ko pirmais ir radījis. Satiekas vairākas zemapziņas un kopīgi rada pārsteidzošu mākslas darbu."
Daudzi būs līdzīgu spēli spēlējuši bērnībā. "Jā, jā, tā ir jautra spēle, un šo spēles elementu izmantoja arī sirreālisti," skaidro kuratore. "Patiesībā tas aizsākās kā kopīga dzejas rakstīšana, katram autoram uzrakstot vienu rindiņu un padodot tālāk. Vēlāk tas tika pārtulkots arī vizuālās mākslas valodā."
Bet kāpēc sirreālisms Baltijas vizuālajā mākslā ir mazāk pārstāvēts par simbolismu? "Droši vien tas vēl ir pētāms jautājums!" norāda Vandepite. "Mūsu izstādē visvairāk uz ziemeļiem esošais mākslinieks ir no Polijas, kurš bija apguvis simbolistu skolu, bet Francijā atklāja sev sirreālismu un tā idejas un kļuva par sirreālistu. 20. gadsimta 30. gadi ir laiks, kad Eiropas politika mainās. No Rietumeiropas daudzi mākslinieki dodas trimdā uz ASV, bēgot no nacisma. Arī šīs saites noteikti būtu vērts pētīt dziļāk. Un, protams, sirreālistu idejas ļoti popularizē sirreālistu žurnāli. Piemēram, mēs savu izstādi sākam ar žurnālu "Mīnotaurs", kura redaktors bija sirreālisma manifesta autors Andrē Bretons. Caur šo žurnālu satikās mākslinieki un pētnieki no visas Eiropas. Šis žurnāls iznāca franču valodā no 1933. līdz 1939. gadam. Bet kāpēc sirreālisma virziens un tā izpausmes Baltijas māksliniekus sasniedza mazāk, es tiešām nezinu. Varbūt tas ir interesants temats kādam doktora darbam? Ja kādu pētnieku tas interesē, viņi ir mīļi gaidīti šeit, Briselē!"
Brīvība ir visa pamatā
Vandepite izskaidro arī vārda "sirreālisms" etimoloģiju: "Sirreālismā satiekas divi elementi – reālisms, kas ataino dzīvi tieši tādu, kāda tā ir, bet ar to nepietiek. Sirreālistiem vajag kaut ko augstāku, "-sur" – tas, protams, sakņojas latīņu valodā.
Te saplūst pasaule, kādu mēs to redzam, ar pasauli, kādu mēs to iracionāli izjūtam.
Viens no uzskatāmākajiem piemēriem, lai to paskaidrotu, ir Renē Magrita darbs "L'Empire des lumières", kurā atainota māja un koki, un gleznas augšdaļā joprojām ir diena ar zilām debesīm, bet lejā uz ielas ir melna nakts un iedegta laterna. Kāpēc tas ir tik tipisks sirreālisma paraugs? Jo jūs redzat kaut ko, kas varētu būt pavisam reāls, bet Magrits šajā darbā liek satikties divām pretrunām: dienai un naktij, kas mūs pilnībā apbur, bet realitātē nav iespējams. Un tas rāda arī mūsu iekšējo vajadzību apvienot neiespējamo. Tāpēc "L'Empire des lumières" mūs turpina apburt arī šodien. Šis darbs ir viena no mūsu muzeja pērlēm, un tas, protams, ir apskatāms arī šajā izstādē. Sirreālisma uzmanības centrā ir iztēle un pilnīga brīvība dzīvē un mākslā, un tas izskaidro, kāpēc sirreālisma vizuālās izpausmes mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no katra mākslinieka iekšējām vajadzībām. Piemēram, Magrits savu vajadzību izskaidrot pretrunu sadursmi izpauž caur tradicionālu figuratīvo mākslu, elegantā un publikai pieejamā veidā (starp citu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums Briselē ir atsevišķs un ļoti apmeklēts Magrita muzejs – viņš ir kļuvis par beļģu eksporta preci). Tikmēr citi sirreālisti izmanto pavisam atšķirīgas tehnikas. Bet, tā kā brīvība ir visa pamatā, tad – kāpēc ne?"
Kāds ir sirreālisma mantojums mūsdienu mākslā? Vandepite spriež: "Tā noteikti ir tehniku izvēles brīvība, ko sāka jau dadaisti, bet spēcīgi attīstīja tieši sirreālisti. Otrkārt, vārda un attēla attiecību analīze, kas ir ļoti nozīmīga arī konceptuālajā mākslā. Un noslēgumā es gribētu teikt, ka sirreālisms ir vairāk nekā kustība: tas ir prāta stāvoklis. Tas nozīmē, ka tu ļauj sev skatīties uz pasauli un cilvēku caur iracionālu prizmu. Šodienas pasaulē, kur dominē tehnoloģijas, tas ir tik atsvaidzinoši!"
