Vaicāts, kā notiek atlase Liepājas Karostas ūdenstorņa rezidencei, Egons Peršēvics Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atklāj, ka viņš pats uzmeklē māksliniekus un uzrunātie parasti viņam neatsaka, jo telpas ir lieliskas. "Tas man dod iespēju izvēlēties labākos un piemērotākos, lai varētu izveidot skaistu buķetīti. Šogad ir izdevies," viņš saka.
Pirms piekritusi Egona Peršēvica aicinājumam piedalīties rezidencē, gleznotāja Gunta Lante ilgi domājusi, vai tiešām to vēlas, jo ierastā vide māksliniekam ir pašam savā darbnīcā: "Tā ir iziešana no savas komforta zonas – būt atkal kādā barā. Šajā gadījumā, man liekas, Egonam ir lieliski izdevies savākt mūsu kompāniju (es to jau saucu par bandu), mums ir savstarpēja saskaņa, un telpas arī dod labsajūtu un radīšanas prieku. Es varētu teikt, ka
Tornis ir tāds kā radošais portāls, kur var smelties idejas un enerģiju un radīt."
Lantes galvenā interese radošajā darbā joprojām ir figurālā glezniecība, cilvēks.
Māksliniecei Līgai Ķempei, kura rezidencē pārsvarā strādā ar ainavām, šī vide ir pazīstama – lai arī viņas ikdiena paiet Rīgā, gleznotāja ir dzimusi liepājniece. "Tā man vienmēr notiek – es gleznoju to, kas man ir tepat, acu skatā. Liepāja, gribot negribot, arī šoreiz ir iekāpusi manos audeklos," teic Ķempe.
"Tas vēja skartais, tas liepājnieciskums... Tu tur aizbrauc, un tas viss atkal uzjundī. Es domāju, ka mākslinieki ne-liepājnieki, kas atbrauc, šeit noķer sajūtu, kā ir būt liepājniekam. Tas vienkārši dabiski notiek."
Rezidences mākslinieku banda, kā to iesaukusi Gunta Lante, Liepājas Karostas ūdenstorņa darbnīcā nav viena. Še ik dienu durvis atvērtas jebkuram interesentam. "Mēs jau smējāmies, ka tas ir tāds mākslinieku safari, kur var redzēt māksliniekus dabīgā dzīves vidē un apskatīt, kā viņi strādā," ar smaidu piebilst Egons Peršēvics. Kurators turpina: "Šī ir iespēja satikt to skatītāju, kurš varbūt ikdienā interesējas par vēsturi, ne mākslu. Viņš nonāk industriālajā mantojumā un ierauga mākslu, un ir cilvēks, kuru interesē māksla, bet te viņš saskaras arī ar simtgadīgo objektu, kas ir unikāls un skaists pats par sevi. Tā ir satikšanās vieta.
Mēs esam atvērti mākslai un skatītājiem, un tad arī skatītājs nejauši nonāk [pie mums]."
Klāvs Loris atzīst, ka jo īpaši gleznotājiem, kuri pieraduši strādāt savrupi, atvērties nemaz nav tik viegli, it sevišķi, ja kāds nāk un skatās uz pirkstiem. Tomēr mākslinieks jūt skatītāju interesi par radošo procesu un vajadzību ar viņiem komunicēt; tos klusākos vērotājus viņš dažreiz iedrošina nākt tuvāk.
Rezidencē Loris turpina radīt lielformāta gleznas, kas caurauž eksistenciālas tēmas, viņš daudz strādā ar abstrakcijām, un top arī figuratīvi darbi.
Arī Guntai Lantei un Līgai Ķempei skatītāju būšana līdzās ir vērtīga un sniedz daudz iedvesmas. Daži rezidences apmeklētāji, kā sanācis novērot, nāk vairākkārt, jo Liepājas Karostas ūdenstornī skatāmi gan gatavie darbi, gan tie, kas vēl top.
"Man pat ir viena skatītāja, kas pēc visas Torņa apskates pienāca klāt un teica: "Vai es drīkstu kaut ko piegleznot jūsu darbā? Es ļoti, ļoti gribētu."
Man ir darbiņi, kur izmantoju pirkstu nospiedumus, un tad es viņai palūdzu, vai viņa būtu ar mieru uzlikt savu pirkstu nospiedumu uz mana gleznā, ko es pēc tam pārtaisīšu par koku. Viņa bija tik laimīga," pieredzētajā dalās Ķempe.
Noslēdzot Egons Peršēvics vēlreiz ikvienu aicina apmeklēt Karostas ūdenstorni. Viņa pieredze rāda, ka nejauši apmeklētāji atklāj, ka māksla var būt arī interesanta, ka tā nav tikai "ļoti smalkiem ļaudīm":
"Mākslu var baudīt visi, arī cilvēki, kas nav sagatavoti, kas nepavada savus atvaļinājumus mākslas muzejos. Ja jūs esat nolēmuši kaut kad sākt, tad sāciet šogad Tornī. Tur būs ko redzēt un būs ko baudīt visiem
– gan tiem, kas satiekas ar mākslu ne pārāk bieži, gan arī rūdītiem mākslas profesionāļiem, jo mākslinieki tomēr tādi cienījami."
Līdz vasaras izskaņai Torni bez ieejas maksas var apmeklēt katru dienu no pulksten 13.00 līdz 17.00.
