Izstādē vienkopus ir iespēja iejusties triju dažādu mākslinieku skaņu telpās. Apmeklētājs pats var izvēlēties, ko klausīties, un pārslēgties arī no vienas telpas uz otru.
Katram māksliniekam ir bijuši savi impulsi kompozīciju tapšanai, bet apmeklētājs ir aicināts iegremdēties tieši savās sajūtās, lai caur šo skaņu pieredzi piekļūtu tuvāk pats sev un sadzirdētu sevi.
Izstāde "Dzirdes reljefi" skaņas dabu un ietekmi uz cilvēkiem atklāj visdažādākajos veidos.
Skaņu mākslinieces Kristas Dinteres kompozīcija saucas "Laika tramvajs" un vēsta par to, kā skaņa raisa atmiņas, ka ir arī skaņas, kas ar laiku izmirst realitātē, bet dzīvo kā mīļas bērnības atmiņas. Autorei tās ir Liepājas vecā tramvaja skaņas, kas viņu pavadīja visu bērnību, bet tagad gandrīz pilnībā izzudušas no Liepājas vides. Tās viņa vēl paguvusi ierakstīt, un tās ir arī kā caurviju motīvs viņas kompozīcijai: "Tās saistās ar visādām atmiņām, ar to, ka ikdienā katru dienu braukts uz skolu un mājās. Darbs sākas it kā ļoti vienkārši, kā tramvaja vagona skaņas, bet pamazām tas aug un pārvēršas tādā sapņu kolāžā ar dažādām vides un muzikālām skaņām, ko es meklēju tajā tramvaja sliežu čīkstēšanā, elektriskā motora skaņās un tamlīdzīgās lietās."
Agitas Reķes interaktīvo skaņas instalācija "Trauslums" ir no dažādiem dabas materiāliem – sūnām, mizām, augiem un akmentiņiem – veidots objekts, kas skan, tiklīdz skatītājs sāk staigāt pa tā virsmu.
Katrs apmeklētājs, staigājot pa instalācijas virsmu, rada savu skaņu rakstu, un darbs arī vēsta par to, cik svarīgi kritiskos brīžos uzticēties tieši savai intuīcijai un zemapziņai, stāsta Agita Reķe: "Esmu radījusi skaņas instalāciju, kurā es aicinu apmeklētāju uzticēties savai intuīcijai un iet pa ceļu. Kā teica Rainis – ceļš rodas ejot, un tā ir mana personiskā atsauce uz dzīves posmiem. Brīžiem ir tādi trausli dzīves posmi, kad mēs nezinām, kurā virzienā iet, un vienīgais, kas mums atliek, ir sajust sevi. Šajā instalācijā caur pēdu un ausi es mēģinu cilvēkam radīt kontaktu pašam ar sevi. Sanāk, ka tas ir kā tāds instruments, ko var ar savu ķermeni spēlēt. Es esmu radījusi skaņas, no kurām katrs apmeklētājs var veidot savu skaņdarbu."
Platons Buravickis savai kompozīcijai devis nosaukumu "Hiperboliskā", ar ko viņš aicina ļauties no ikdienas atšķirīgai skaņu baudīšanas pieredzei, atmetot analīzi un atraisot emocijas: "Apmeklētājam tēls ir jāuzbur pašam, jābūt tiešā saskarsmē ar mūziku un nevis jāvērtē – tas man patīk vai tas man nepatīk –, bet it kā jāidentificējas ar skaņu – es pats esmu mūzika, skaņa, un skaņa ir man visapkārt. Mēs piedāvājam nevis materiālu, bet emocijas. Tas materiāls ir katra apmeklētāja izraisītās emocijas."
Lai apmeklētāji varētu izbaudīt no ikdienas atšķirīgu skaņu klausīšanās pieredzi, izstādē sadarbībā ar "Dirty Deal Audio" tiek izmantota telpiskā skaņu sistēma, aprīkota ar daudziem skaļruņiem.
Izstādi "Skaņas reljefi" atklās piektdien, 28. jūnijā, galerijā "RIXC", un tā būs skatāma divus mēnešus, ieeja tajā – bez maksas.
