Zane Priede, dzimusi 1990. gadā, savu bērnību pavadījusi deviņdesmitajos, kuriem raksturīgs īpatns pelēkā padomju mantojuma un košo importa preču mikslis. Tieši šo noskaņu viņa arī tiekusies atdarināt, veidojot šīs, viņas vārdiem – "klusās dabas skulptūras – pagātnes atmiņas šodienas scenogrāfijās".
Pie sienas piestiprinātais linolejs piešķir ekspozīcijai absurda noskaņu, vēršot uzmanību uz tam laikam raksturīgajiem Rietumu produktiem, kuri ir gandrīz "īsti" – kā koks vai marmors –, un tomēr tās ir imitācijas.
Izstādē izmantoti priekšmeti no deviņdesmitajiem gadiem un divtūkstošo gadu sākuma. Starp materiāliem atrodamas gan no vecvecākiem aizgūtas lietas, gan priekšmeti no Rietumiem, gan produkti, kuri it kā izturējuši laika pārbaudi un pirkti mūsdienās. Autore spriež, ka, kaut arī šie priekšmeti izskatās gluži kā pirms 30 gadiem, to saturs, visticamāk, ir mainījies. Māksliniece stāsta: "Es parasti iedvesmojos no materiāliem, kuri man liekas interesanti. Man patīk meklēt nebijušas kombinācijas."
Izstādes scenogrāfiju un telpiskos risinājumus veidojis mākslinieks Aleksejs Beļeckis, izstādes kuratore ir Iveta Gabaliņa. Viņa atzīmē, ka tas, kas "Zani ļoti atšķir, ir šī krāsu palete. Viņas darbi ir tiešām dzīvespriecīgi, atšķirīgi no tā, kas galerijā skatāms ikdienā. Tas piešķir jaunu skatījumu arī mūsu telpai. Savos darbos viņa spēj pārdefinēt materiālus citādā veidā, fotogrāfijās parādās humora elementi, deviņdesmito ilgas pēc labklājības".
"Zanes darbos mani piesaistīja domāšana par materialitāti. [..] Mēs tomēr dzīvojam materiālā pasaulē, un apkārtesošie materiāli ietekmē mūsu gaumi un estētikas izjūtu, to, kā izturamies pret pasauli un kā to izjūtam," stāsta izstādes kuratore.
Izstādei beidzoties, darbi tiks pārvesti uz Viļņas mākslas mesi, un Iveta Gabaliņa cer, ka par darbiem ieinteresēsies arī citas izstāžu telpas, jo, viņasprāt, cilvēkiem būtu interesanti redzēt Priedes nepieradinātos, košos darbus.
