Pie mākslas centra "Noass", gaidot simtgadnieci Viju Vētru, nāk prātā dažādas domas – tas ir neticami, būt tik enerģiskai un radošai simt gadu vecumā, kā viņa visu pagūst – dejot, iestudēt dejas un arīdzan zīmēt?
Par godu jubilārei mākslas centra "Noass" kuģa korpuss iepakots palielinātu Vijas Vētras zīmējumu fragmentu tērpā. Māksliniece šeit jau paguvusi novadīt radošās darbnīcas ģimenēm ar bērniem, izmantojot dažādus iepakojuma materiālus, un tagad tiek atklāta viņas zīmējumu izstāde.
Leģendārā ASV dzīvojošā latviešu izcelsmes dejotāja, horeogrāfe un māksliniece savu zīmēto eņģeļu un gariņu pasauli veido no dažādiem iepakojuma materiāliem. Daļa no tiem ielaminēti rullī un atvesti no Ņujorkas, bet citi veidoti šeit pat uz vietas. Vija Vētra ir pārliecināta, ka šajos darbos iemiesojas harmonija, saticība un izlīdzināšana. Visus viņas mākslas darbus caurstrāvo gaišas skumjas un lielas pilsētas iedzīvotāja vientulība.
Anete Lesīte: Runājot par vizuālo mākslu un dejas pasauli, vai tās ir vienotas un saistītas?
Vija Vētra: Visas mākslas sadodas rokās, un tā dažādība ir tikai tai materiālā, ko lieto, bet izteiksme ir tā pati. Ja grib kaut ko izteikt, tad var izteikt visādi to pašu domu – kaut vai dejā, gleznā jeb mūzikā. Jo doma ir tā galvenā pašā sākumā, ko grib pateikt. Un tad, ja izvēlas vienu mediju, tad rada atkarībā no tā, kādā veidā grib izteikties. Ja grib izteikties kustībā, kā es lielākoties to daru, ja grib izteikties mūzikā, tad top kompozīcija. Ja grib krāsās izteikties, tad top šis divdimensionālais rezultāts.
Ko jūs zīmējat, ko simbolizē jūsu tēli?
Runājot par šiem darbiem, – es neko nesviežu projām, ko es atrodu, to izmantoju. Viņi jau paši pasaka priekšā galvenajā pamatformā, kas viņi grib būt. Tad es sekoju viņu vēlmēm un vienkārši lietoju krāsu un līniju zīmējumu. Viņi paši jau prasās, jo tā forma, kad paņem vienu šķīvi, tā jau ir forma, kas jau kaut ko nosaka no paša sākuma, tāpēc man rodas tie saules motīvi vai mēness, vai ģīmis.
Man mājās Ņujorkā ir pie sienas mana ģimene, es viņu saucu par savu ģimeni, esmu veidojusi no šitādiem šķīvīšiem un papīriem jeb ko nu es atradu, savu ģimeni. Tā ir mana ģimene, jo es esmu ļoti vientuļa, dzīvoju viena, tad man vajag kaut kādu sabiedrību. Tad tā es veidoju savu sabiedrību, savu ģimeni. Viņiem ir nosaukumi arī, katram savs raksturs. Man ir divi "Bļāvēji" ar muti vaļā visu laiku. Tad man ir viens "Peisimists", otrs ir "Optimists", tad ir viens "Sapņotājs", kurš mūžīgi fantazē un sapņo, – tas viss faktiski ir daļa no manis pašas. Kas atkārtojas ārpus manis un mani atkal uzrunā no ārpuses, viņš ir nācis no manis. Tā es esmu veidojusi to ģimeni sev un nejūtos tik vientuļa, viņi mani uzrunā, es viņus uzrunāju, kādreiz viņi man bļauj pretī, tad mēs smuki aprunājamies. Tad man divi "Dejotāji" arī ir, viens lielāks, otrs mazāks, tiem jau ir tāda forma kā dejotājiem, jo uz viņiem pārdod zeķes.
Es saprotu, ka tie visi ir visdažādākie iepakojuma materiāli: pārslu pakas, ēdiena kārbiņas?
Jā, jā, par to es runāju. Fantastiskas lietas var dabūt. Un cilvēki jau šīs lietas sviež projām. Tiklīdz kāds kaut ko aizsviež projām, es tūliņ paņemu un no tā kaut ko izveidoju. Līdz ar to tie darbi nāk ar zināmu izteiksmi, jo tā jau ir mana sastāvdaļa, līdz ar to tā ir mana ģimene, man ir vesela galerija manā studijā, pašai nav kur iet. Man jau tūliņ rodas fantāzija par to, ja es atrodu kādu lietu, kas tika aizsviesta projām; es redzu, kas tas var kļūt. Tad es eju pie darba un dodu viņam iespēju elpot un dzīvot.
[..] Man ir eņģeļi arī, ar nolūku es viņiem lieku spārnus klāt, ja tas ir iespējams. Ne jau no ārpuses, bet, ja viņš jau formā parādās, ka varētu būt eņģelis, tad viņš kļūst par eņģeli, citas iespējas nav. Jo tās formas jau pašas par sevi kaut ko izsaka, kurā virzienā viņam iet, es sekoju. Vienkārši vajag izdomu, fantāziju, un, ja redz visās lietās kaut ko dzīvu – es visās saredzu ko dzīvu –, tad es vienkārši sekoju tai domai un tai formai, tā jau pati ko pastāsta, un tad rodas tas, kas nu tur rodas.
Mani ļoti fascinē maskas. Es arī uzgleznoju maskas manām dejotājām grupā, un tās izlietojam tagad izrādē. Līdz ar to tā deja kļūst arī iespaidīgāka; es pati esmu dejojusi ar savām maskām arī, jo katrai ir sava izteiksme, līdz ar to ir liela variācija. Var būt kaut kas jautrs, kaut kas bēdīgs, dramatisks, lirisks. Tad es ar tām dejoju, lieku priekšā. Maska vispār ir ļoti interesanta, cilvēkiem ļoti bieži ir arī ikdienā maskas, ne visi parādās, kādi viņi ir.
Neviens gandrīz neparāda, ja nu vienīgi bērnībā…
Tāpēc tā maska ir vai nu aizsargāšanās vai izlikšanās. Masku ballēs, piemēram, visi grib izlikties kaut kādā rakstura veidā. Tā ir izlikšanās, kas neesi tu, bet esi kas cits, tu ieej citā personā caur masku un līdz ar to citādi uzvedies… Un tai masku ballē, kad ir maska cilvēkam, viņš sevi aizsedz un pats pazūd aiz maskas, bet līdz ar to viņš dod sev iespēju brīvi izteikties, kā citādi nevarētu.
Tad, kad dejoja jūsu dejotājas jubilejas koncertā, es pamanīju, – kad bija tās maskas uzliktas, viņas savādāk kustējās, brīvāk, drosmīgākas kļuva.
Jā, jā, absolūti. Viņas maina savu personību, jo uzliktas maskas, un līdz ar to tas raksturs mainās. Un ir jāmainās, jo maska tiešām uzspiež citu raksturu. Ļoti bieži tā ir aizsargāšanās jeb vienkārši bailes no kaut kā, un arī izteikt kaut ko tādu, kas vēlētos būt. Vēlēšanos arī var izteikt. Maskas ir ļoti interesantas. Mani pievelk maskas. Es esmu daudz dejojusi ar maskām.
Man ir viena liela maska no kurvīša, tas ir pīts apaļš kurvītis, un es esmu uzmālējusi masku. Bet es uzmālēju tā, ka viena daļa, kad viņu redz tādā stāvoklī, tad tā maska izskatās bēdīga, bet, kad es viņu apgriežu otrādi, tad tas ir smaids.
Un tad var visādi spēlēties...
Jā, tad var spēlēties ar to pašu vienu masku, man ir tāda deja ar vienu masku, viņa tāda palielāka, kad es viņu tā turu, tad es bēdīga kļūstu, kad pagriežas, tad ir priecīgs tēls. Tā ka ir iespēja sevi iespaidot dažādās kustībās.
