2023. gada Cēsu Mākslas festivāla vizuālās mākslas programmā apskatāmas trīs izstādes. Apjoma ziņā lielākā no trim ir grupas izstāde "Tagadnes artefakti" topošajā Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā, kurā piedalās četri Baltijas mākslinieki – Oļa Vasiļjeva, Kristaps Ancāns, Augusts Serapins (Augustas Serapinas) un Lina Lapelīte (Lina Lapelyte), izstādes kuratore – Žanete Skarule.
Gadu gaitā Skarule festivāla ietvaros ir kūrējusi dažādus notikumus un izstādes, tostarp palīdzējusi organizēt slavenā lietuviešu režisora Jonas Mekas filmu retrospekciju 2014. gadā, amerikāņu mākslinieka Džeimsa Beninga izstādi 2018. gadā, bet pagājušajā gadā bija līdzkuratore izstādei "Zilā līča māja", ko veidoja mākslinieku Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa saspēle, kas vēlāk tika nominēta arī Purvīša balvai.
"Rosme"
Laikmetīgās mākslas centrs atrodas kādreizējā Cēsu Neredzīgo biedrības rūpnieciskajā teritorijā. Ēka ir liela, ar diviem stāviem un plašām telpām, kas māksliniekiem ir gan iespēja, gan izaicinājums. Pirmā stāva notumšinātajā telpā redzami Latvijā dzimušās un Nīderlandē dzīvojošās Oļas Vasiļjevas darbi. Māksliniece savā instalācijā iedvesmojusies no laikmetīgā mākslas centra ēkas vēstures, kas kādreiz bijis Cēsu Neredzīgo biedrības mācību un ražošanas uzņēmums. Gatavojoties izstādei, Vasiļjeva pētīja uzņēmuma bilžu arhīvu, kurā atrada daudz fotogrāfiju ar pasākumiem ārpus darba laika, tostarp arī ar darbinieku teātra trupas aktivitātēm. Tieši darbinieku teātris visvairāk ieinteresējis Vasiļjevu, kuras praksi raksturo interese par performativitāti un scenogrāfiju, un izstādei radītā instalācija "Rosme" (nosaukums arī Latvijas Neredzīgo biedrības ikmēneša žurnālam, kas iznāk kopš 1957. gada) sevī ietver gan atrastus, gan jaunradītus objektus.
Vasiļjevai piemīt scenogrāfes jūtīgums pret materiāliem un telpas iekārtojumu, un "Rosme" tiešām veiksmīgi apdzīvo visu ēkas pirmo stāvu.
Māksliniece ietur savu rokrakstu, un arī šajā instalācijā ir tādi materiāli un objekti, kurus atpazīs tie, kas redzēja viņas izstādi pirms divām vasarām neatkarīgajā galerijā "427" Rīgā. Vienlaikus instalācijā integrēti arī vietu raksturojoši un atrasti objekti. Aizkustinoša ir animācija ar retro kaķa seju telpas tālajā galā atrodamajā garderobē. Turpat arī ir vitrīna, kurā izstādīti attēli no ražošanas uzņēmuma arhīviem, tostarp arī melnbalta fotogrāfija ar četriem cilvēkiem tādās pašās kaķu maskās. Attēls, cik var spriest, uzņemts kādā saviesīgā pasākumā vai bijis daļa no kādas uzņēmuma trupas izrādes. Vasiļjevas saspēle ar ēkas vēsturi ir izdomā bagāta, aizkustinoša un oriģināla, un viss ir apzināti: pat izstādes biļešu pārdevējam ir uzbūvēta neliela kases būdiņa.
"Daļas un to funkcijas"
Telpa kā izpētes objekts ir temats arī otrajā stāvā izstādītajos Kristapa Ancāna darbos. Ancāns gan tēmai pieiet vispārīgāk nekā citi izstādes mākslinieki. Ekspozīcijā izlikti pieci darbi "Daļas un to funkcijas". Plašās telpas centrā ir darbs "Daļas un to funkcijas detalizēti 5". To veido iekārti griesti telpas vidū – lielizmēra baneris ar griestu fotogrāfiju, kas iekārta tā, ka vidū teju pieskaras grīdai. Ancāna dokumentētie griesti ir dekoratīvi, un, cik var spriest, oriģināls atrodams kādā vēsturiskā mājā Eiropā (iespējams, Latvijā, un gribas teikt, ka varbūt pat Rīgā). Vairāk konteksta gan mākslinieks nesniedz, un arī darbu aprakstā teikts vien, ka "pārkārtojot otrā stāva griestu struktūru, viņš to izmanto kā sākumpunktu, lai izpētītu deformācijas dažādu ideoloģisko laikmetu, formālo atvasinājumu un to savstarpējo saistību kontekstā."
Konteksts gan ir tieši tas, kas darbam pietrūkst: par kādām ideoloģijām ir runa un kāda ir vai nav saistība mākslinieka iekārtajiem griestiem ar tiem, kuros tie iekārti? Ja darbu izejas punkts ir vēlme runāt par vispārīgo pievēršoties konkrētajam, bet reizē arī to vispārinot, rodas ļoti daudz jautājumu, kas nesaskan ar darbu aprakstā vairākkārt pieminēto vēlmi iesaistīties dialogā ar simboliem, materiāliem un detaļām.
"Divas mājas un viens jumts"
Kāpjot vēl augstāk un nonākot uz laikmetīgās mākslas centra ēkas jumta terases, tur novietots un apskatāms koka jumts, kas ir daļa no lietuviešu mākslinieka Augusta Serapina darba "Divas mājas un viens jumts". Aizejot līdz ēkas jumta malai un paskatoties lejā, redzama centra priekšpagalmā novietotā guļbaļķu ēka, kurā no jumta terases perspektīvas iespējams ieskatīties arī iekšā.
Māja ir īstenībā divas mājas, jo viena tās daļa nāk no Rūdninkiem Lietuvā, bet otra daļa no Drustiem Latvijā, un instalācija tās apvieno. Jumts, kas stāv virs būves, arī ir iegūts Drustos.
Serapina prakse ir lielā mērā balstīta uz atrastu materiālu pārvietošanu un otrreizēju izmantošanu citā kontekstā. Instalācijā "Divas mājas un viens jumts" ir jūtams materiālu autentiskums un to garā dzīve, bet salikumā izpaužas mākslinieka asprātība – nezinādams nepateiksi, ka pagalmā apskatāmā māja veidota no divām ēkām.
Šķiet, ka šis ir komentārs par reģiona vēsturisko koka arhitektūru, bet reizē varbūt tas mums liek arī saprast, cik daudz mēs nemaz par savām mājām nezinām vai cik daudz no tā, ko šķietami zinām, ir mūsu iedomas.
"Spoks"
Cauri izstādei izslīd arī lietuviešu māksliniece Lina Lapelīte, kas bija viena no autorēm Lietuvas paviljonam "Sun & Sea" ("Marina") Venēcijas biennālē 2019. gadā un saņēma "Zelta lauvas" apbalvojumu. Lapelītes prakse ir cieši saistīta ar mūziku. Paviljons Venēcijas biennālē bija Lapelītes rakstīta opera, un arī darba "Spoks" pamatā ir dziesma, ko vienreizējā performancē izstādes atklāšanas dienā izpildīja Cēsu jauktais koris "Beverīna". Izstādē apskatāma arī video un skaņas instalācija, kas atrodas starp pirmo un otro stāvu. Dziesmas teksta autore ir ukraiņu māksliniece Darja Čečuškova, un tas tapa Krievijas pilna mēroga iebrukuma pirmajā dienā. Šis fakts, protams, iedod darbam konkrētu politisku kontekstu, un izstādē atgādina, ka spoki ir būtnes, kas pieder gan pagātnei, gan tagadnei.
Reizē Cēsu mākslas festivāla programmā iekļautas arī divas individuālu autoru izstādes – Martina Vizbuļa "Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija" koncertzāles "Cēsis" galerijā, kā arī Raimonda Staprāna darbu izstāde "Pārāk tuvu, pārāk tālu" Cēsu Izstāžu namā.
"Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija"
Vizbuļa izstādes nosaukums nāk no telekomunikāciju tehiskā termina DTMF (angļu valodā: dual tone multi-frequency), kas nozīmē, ka ar telefona ģenerētām frekvencēm ir iespējams vadīt citas iekārtas, un šī tehnoloģija tiek izmantota arī izstādē. Vizbuļa praksi raksturo interese par jaunajiem medijiem jeb mākslas un mūsdienu tehnoloģiju mijiedarbi. Arī šajā izstādē skatītājs, izmantodams mākslinieka sagataves, aktīvi piedalās izstādes pieredzes veidošanā.
Uz izstādes telpas logiem atrodami telefona numuri, uz kuriem piezvanot, atbild iepriekš ierakstīta balss, kas aicina nospiest kādu no ekrāna piedāvātajiem taustiņiem, lai izstādi iedarbinātu. Tā spiežot ciparus uz telefona ekrāna, balss paziņo, kas tagad tiks rādīts, un tiešām, ieslēdzas žalūzijas, kas automatizēti noslīd uz leju un uz kurām atklājas uzpūsti teksti un grafikas. Cilvēki ar mazāku tehnoloģiju pratību var tikai apbrīnot Vizbuļa tehniskās spējas, darbus īstenojot, bet
"Divu toņu daudzfrekvenču komunikācija" ir ne tikai tehniski asprātīgs darbs, bet arī trāpīgs komentārs par to, cik daudz dažādos un dažkārt bezjēdzīgos veidos iespējams izmantot mūsdienu cilvēka visuzticamāko kompanjonu – telefonu.
"Pārāk tuvu, pārāk tālu"
Savukārt izstādē "Pārāk tuvu, pārāk tālu" apskatāmi gleznotāja un dramaturga Raimonda Staprāna darbi. Staprāns ir dzimis Latvijā, bet lielāko daļu mūža pavadījis Kalifornijā un ir viens no starptautiski visatpazīstamākajiem latviešu izcelsmes māksliniekiem. Izstādi kūrējusi Maija Rudovska, kas pie telpas scenogrāfijas sastrādājusies ar mākslinieci Līgu Spundi. Spunde savā daiļradē nereti veido instalācijas, un viņas prasme strādāt ar telpu jūtama arī pārdomātajā izstādes iekārtojumā, kas eleganti pielāgo Cēsu Izstāžu nama telpas Staprāna ekspresīvajām gleznām.
"Pārāk tuvu, pārāk tālu" sniedz labu ieskatu Staprāna daiļradē tiem, kas ar mākslinieka darbību nav pazīstami, kā arī gleznotāja faniem dod iespēju meistara darbus atkal satikt dzīvē. Izstādes teksti labi papildina un sniedz kontekstu mākslinieka idejām un pieejām, uzsverot Staprāna pieredzi kā trimdas latvietim, eksistējot starp divām ideoloģiskām un ģeogrāfiskām pasaulēm.
Izstāžu nama otrajā stāvā atskaņots Pētera Krilova topošās filmas "Sarkanais šķūnis", mākslinieka personības portreta, tīzeris un fragmenti no filmas – kadri no sarunām ar Staprānu. Mākslinieka teiktais papildina pirmajā stāvā apskatāmās gleznas un liek arī pārdomāt mūžīgus jautājumus par mākslas būtību, jēgu un tās attiecībām ar skatītāju.
"Intelekts nepalīdz," vienā brīdī Staprāns saka intervētājam, piebilstot, ka rakstniekiem ir līdzīgi – tās lietas, kas ir svarīgas, ar vārdiem nevari izstāstīt.
