No mākslas stacijas "Dubulti" fasādes uz peronu raugās kāds suns, viņam fonā padomju laika blokmājas. Tas ir fotomirklis, ko zviedru fotomākslas lielmeistars Larss Tūnbjērks tvēris deviņdesmitajos gados Liepājas Karostā. Tagad pirmoreiz uz Latviju atvestas vairākas izcilā fotogrāfa darbu sērijas.
"Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc man likās, ka ir ļoti vērtīgi šo izstādi izstādīt. Jo, pirmkārt, viņš rāda veselas paaudzes, Ziemeļeiropas paaudzes, šo īpašo, subjektīvo dokumentālismu, ar ko varam lepoties arī mēs Latvijā. Tāpēc man likās svarīgi parādīt šo Larsu Tūnbjērku, kas ir zviedrs, kas šeit pirmo reizi bija deviņdesmitajos gados, bet viņam ir kaut kas līdzīgs gan ar Intu Ruku, gan ar Andreju Grantu, gan ar Valtu Kleinu, gan ar Gvido Kajonu," skaidro mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja un izstādes kuratore Inga Šteimane.
Zviedru fotogrāfs vairākkārt apceļojis Latviju un sadraudzējies ar Latvijas kolēģiem, tostarp Intu Ruku un Andreju Grantu, ar kuru kopā pirmoreiz viesojies padomu laikā aizliegtajā Karostas teritorijā.
"Viņam pašam ir tāds bišķiņ ironisks, bet ar tādu mīlestību tas skatiens. Ir grūti pateikt, vai viņš ar tādu analizēšanu to veidoja vai…. Bet man šķiet, ka viņš ļoti precīzi veidoja kadru un kadra sajūtu," saka fotogrāfe Inta Ruka.
"Man liekas, tai laikā, kad viņš viesojās šeit kā fotogrāfs, ar tādu uzdevumu paganīties, ja tā var teikt, fotogrāfam tai pēcpadomju telpā, tad šīs vietas viņam bija daudz eksotiskākas nekā mums," spriež fotogrāfs Andrejs Grants. "Un varētu pat teikt, šokējošākas, jo tas materiāls bija ārkārtīgi ekspresīvs. Mēs to sapratām, bet mēs uz to skatījāmies drusciņ jau tā kā uz tādu fonu, kas ir netīkams, bet, protams, ar sajūtu, ka mēs no tā tiekam vaļā un tiksim. Dokumentālajā fotogrāfijā jau šī sociālā, ja tā var teikt, eksotika, ir kaut kādā ziņā maize, un svarīgi, kā paskatās."
Larsa Tūnbjērka izstādei dots nosaukums "Skaistais neglītajā un nejaukais šķietami skaistajā".
Izstādes kuratore, Larsa Tūnbjērka atraitne Moda Nikandere atceras: "Mēs bijām šeit kā fotogrāfi. Viņš gribēja redzēt interesantas vietas; kad mēs ieradāmies Karostā, armija to bija nesen pametusi, apkārt mētājās vēstules uz grīdas, likās – cilvēki pazuduši vienā sekundē. Neko tādu nebijām pirms tam redzējuši, jo tas ir tik tuvu Zviedrijai, emocionāli daudz spēcīgāk, nekā ja otrā pasaules galā ieraudzītu ko tamlīdzīgu. Tā bija kaimiņvalsts, vizuāli spēcīgi iespaidi, jo pirms tam padomju laikā nebija iespējas būt Latvijā."
Izstādei ir trīs daļas. Vienu no darbu sērijām viņš veltījis savai dzimtajai pilsētai – "Es mīlu Burosu!", otru Latvijai, savukārt trešā atklāj komiskus mirkļus biroju ikdienā.
"Un vērtīgais ir tas, ka mēs varam ar zviedra acīm paskatīties uz savu Karostu, un turklāt paskatīties faktiski pēc 30 gadiem un saprast, cik dziļa bijusi tā vāts, tā trauma un ka principā konceptuāli mums ir jābūt tomēr plānam, ko mēs ar to darām.
Mēs nevaram gaidīt, ka tas pats uzsūksies," norāda mākslas stacijas "Dubulti" vadītāja Inga Šteimane. "Gribēju, lai ir arī viņa Zviedrijas fotoattēli no 80. un 90. gadu vides, kur viņš ir tikpat nesaudzīgs pret vidi, tikpat subjektīvs un rāda gan kritizējoši, gan mīloši. Un, protams, šī fotosērija, kas ir otrajā stāvā, "Ofiss", – tā faktiski iezīmē viņa augstāko lidojumu, ar ko viņš patiešām kļuva starptautiski pazīstams, kurā viņš lieliski stāsta par to, ka birojs mūsdienās vai nesenajās mūsdienās ir kļuvis par vietu, kur notiek viss kaut kas un nevis tikai tāda reprezentatīva izrādīšanās."
Mākslas stacijā "Dubulti" fotogrāfiju izstāde atvērta katru dienu un būs aplūkojama līdz 26. janvārim.
