Māksliniece Laura Veļa pievēršas Latvijas iedzīvotāju deportāciju izraisīto traumu atstātajām sekām un caur personīgo pieredzi analizē ģimenē tālāk no paaudzes paaudzē nodotos stāstus un atmiņas par deportāciju. Tomēr šī nav izstāde tikai par pagātnes sāpēm, skaidro māksliniece: "Šī nav izstāde par pagātni, šī ir izstāde par to, kā šīs pagātnes atmiņas atbalsojas mūsdienās, mūsdienu cilvēkos. Šī ir izstāde par šodienu. Un es vēlējos arī parādīt ne jau tikai to sāpīgo, bet arī iedvesmojošas ziņas. Man, piemēram, daudzas vēstis, kas šeit parādītas, ir nākušas no tā, ko man iesūtījuši anonīmi cilvēki. Savas atmiņas, pamācības, ko viņi ir ieguvuši no saviem vecvecākiem vai vecākiem. Piemēram, viena no tādām brīnišķīgi iedvesmojošām ziņām ir: "Izdzīvot jebkuros apstākļos". Es vairāk skatos uz šiem cilvēkiem, kas ir izdzīvojuši, kā uz izdzīvotājiem. Kā ļoti spēcīgiem, jaudīgiem cilvēkiem, kas ir spējuši izdzīvot neiespējamos apstākļos. Un arī skatos uz tām ziņām, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, ka notiek šī atmiņu ceļošana, kā tiek nestas līdzi vecāku un vecvecāku pieredzes mūsdienās. Tāpēc arī šiem darbiem ir atspīdoša virsma, jo es arī spoguļojos šajos cilvēkos, kā tas veido manu identitāti un manus ikdienas uzskatus."
Personālizstāde "Ievainotā atmiņa" iekārtota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zāle. Tā vienlaikus ir arī Lauras Veļas profesionālās doktorantūras pētījums, kas tikko aizstāvēts Latvijas Mākslas akadēmijā. Tā teorētiskās daļas vadītājs ir Mākslas akadēmijas Humanitāro zinātņu katedras vadītājs Deniss Hanovs.
Arhīvu dokumentos atrastās deportēto melnbaltās fotogrāfijas Laura Veļa gleznojusi uz bērza finiera, pārkājot sev raksturīgā tehnikā ar epoksīda sveķu kārtu. Nozīmīga vieta atvēlēta vēstulēm uz bērza tāss, kas radītas mūsdienās ar spēcinošiem atziņām, kas nodotas nākamajām paaudzēm.
"Patlaban šis ir mantojums, tās ir sāpes, un tā ir tumsas telpa; mums ir nepieciešama jauna gaisma, lai mēs kā sabiedrība ietu tālāk uz priekšu, lai mēs atcerētos, bet lai mēs spētu pārvarēt. Un pārvarēt nenozīmē aizmirst, nenozīmē neievērot, tā drīzāk ir kolektīvā spēja saprast, kā tas veidojas, kā traumas funkcionē, un saprast, kā šodienas pasaulē strādā un funkcionē vardarbība, terors un nedemokrātiskas ideoloģijas," norāda Deniss Hanovs. "Jo tas, kas notika ar tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku, bija noziedzīgo ideoloģiju, domu un uzskatu rezultāts. Cilvēka dzīve tika pazudināta. Tika iznīcināta, jo tika pazaudēta viena vienīga cilvēka dzīves vērtība. Un diemžēl tumšie laiki ir atgriezušies, un mums tieši šajā laikā ir nepieciešams atcerēties, kā nākotnē mēs to gaismu varam saglabāt. Laura to dara, uzdodot jautājumu – kā iet tālāk? Ko tālāk darīt ar šo skumjo kolektīvo pieredzi?"
Izstādi "Ievainotā atmiņa" par kultūrtraumas mantošanu no paaudzes paaudzē papildinās diskusija ar māksliniekiem un vēsturniekiem, kuri pēta līdzīgas tēmas par deportāciju izraisīto traumu ietekmi uz mūsdienu sabiedrību, lai saprastu, ko darīt tālāk.
