Ivars Drulle strādā tēlniecībā gan tradicionālos, gan jaunos materiālos, apvieno tēlniecību ar citiem mākslas veidiem, nojaucot robežas un paplašinot tēlainās izteiksmes iespēju. Piecus gadus studējis maģistrantūrā Amerikas Savienotajās Valstīs, viņš atgriezās Latvijā, lai veidotu veiksmīgu karjeru kā publicists, pasniedzējs un programmas vadītājs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā.
Par savu māksliniecisko veikumu 2017. gada personālizstādē "Mana dzimtene" Ivars Drulle saņēmis arī Purvīša balvas skatītāju balsojuma apbalvojumu. Mākslinieks ir autors jau piecām Latvijas Bankas sudraba kolekciju monētām.
Meklējot savu patieso būtību
Interesanti, ka Ivara Drulles mīlestība pret mākslu nav nākusi no ģimenes, kā tas bieži vien notiek ar tiem, kuru vecāki bijuši saistīti ar mākslas pasauli un jau no agras bērnības iesaistījuši savu bērnu dažādās mākslas norisēs. Ivara Drulles tētis bija inženieris un mamma – skolotāja. "Ģimenē, mājās, vecākos, vecvecākos [māksla] nekur neparādījās. Es tāds piedzimu. Es bez zīmuļa nevarēju, visu bērnību zīmēju," stāsta Ivars Drulles, kurš atklāj, ka
visas viņa skolas laika klades un burtnīcas ir zīmējumu pilnas. "Matemātikas formula varbūt ir viducī, un apkārt ir ķēmi un ķiņķēziņi sazīmēti," mākslinieks stāsta.
Vēl nezinot, kura no mākslām varētu būt Ivara Drulles stiprā puse, pusaudža gados viņš sāka iet zīmēšanas pulciņā tagadējā Rīgas Skolēnu pilī. "Visa [mana] karjera ir pilnīga un totāla nejaušība," runājot par tālākajiem soļiem mākslas pasaulē, atzīst Ivars Drulle.
Gribēdams turpināt izmēģināt savas prasmes mākslā, tolaik 15 gadus vecais Ivars Drulle nolēma stāties tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Vecāku pamudināts, viņš mēģināja iestāties koktēlniecības nodaļā, jo gan mamma, gan tētis uzskatījuši, ka tā no visām mākslām būtu vispraktiskākā.
"Kaut ko es eksāmenos salaidu dēlī – man viens punkts pietrūka, lai tiktu programmā. Tad es, raudāmas, zvanīju uz kanceleju un stāstīju, ka esmu palicis aiz strīpas. Un viņi teica, ka šitādi visādi iet uz tēlniekiem. Esot brīvas vietas," atceras Ivars Drulle, saucot to par laimīgāko nejaušību, kas ar viņu jebkad ir notikusi.
Vilkmi mākslas virzienā Ivaram Drullem palīdzējusi atklāt mūzika. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad internets vēl nebija kļuvis par cilvēku ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, viņš mēdza klausīties radio, kur mēdza skanēt "Dzirkstele" vai kāds cits raidījums, kas spēlēja laikmetīgu un modernu mūziku.
"Man bija lentenieks, un es vienmēr turēju gatavībā pogu – ja nu kas, es varēju nospiest un ierakstīt. Tā veidojās mana kolekcija," atceras Ivars Drulle, kurš reiz pa radio dzirdējis arī britu mūziķa Briena Īno albumu. "Tā nav ne populārā, ne šlāgera mūzika. Tas bija kaut kas tāds, ko es vispār nekad nebiju dzirdējis," stāsta Ivars Drulles, kurš tolaik sajutis izmisuma sajūtu, jo bijis vienīgais savu draugu pulkā, kuram šāda veida mūzika gāja pie sirds.
"Ir tie pāris gadi, kad tu veidojies par radošu cilvēku, un tu esi vientuļš," saka mākslinieks.
Jauni iespaidi vairo iedvesmu
Apmēram 20 gadu vecumā Ivars Drulle tika nostādīts izvēles priekšā – kļūt par ekstrēmu ceļojumu gidu un turpināt kāpt kalnos, ko tik ļoti bija iemīļojis, vai stāties Latvija Mākslas akadēmijā un veidot karjeru kā tēlniekam. Paskaidrojot savu izvēli kļūt par mākslinieku, Ivars Drulle teic:
"Sapratu, ka kalnos es varu kāpt jebkurā gadījumā un ceļot es arī varu, bet bez tēlniecības es noteikti nekādi neizdzīvošu."
Neskatoties uz to, ka par savu karjeru izvēlējās mākslu, aktīvs dzīvesveids un mazliet ekstrēmi atpūtas veidi Ivaru Drulli nekad nav pametuši. Jau agrā jaunībā viņš iestājās ģeologu pulciņā, tādā veidā atklājot savu mīlestību pret ceļošanu un dabas pētīšanu mazliet ekstrēmos apstākļos. "Tas man atvēra jaunu pasauli," stāsta Ivars Drulle.
Viņš atceras, kā jau pamatskolas laikā ar virvi laidies aizās, pētījis dažādas alas un 18 gadu vecumā piedalījies arī pirmajā un līdz šim vienīgajā dokumentētajā Rīgas jūras līča šķērsošanā pa ledu, naktis pavadot mazā teltī, guļot turpat, uz ledus. Pēdējos gados mākslinieks vairāk aizraujas ar riteņbraukšanu, un viņa garāžā stāv mazliet zem 10 velosipēdiem.
"Laba māksla vienmēr ir kaut kā nezināma apjaušana un izprašana. Tā vienmēr ir mēģināšana atrast kaut ko jaunu un neizprotamu. Ekstrēmā ceļošana ir kaut kas līdzīgs.
No vienas puses Rīga ir Rīga, tepat ir pilsēta, dūmeņi, bet esot jūrā, pieņemsim 80 kilometrus no jūras [krasta], kur ir totāls ledus tuksnesis, kur nav ne balsis, ne cilvēki, ne iespējama palīdzība, sajūta kā Antarktīdā," skaidro Ivars Drulle, kurš uzskata – ceļojot, cilvēkā pamostas citādākas sajūtas un maņas kļūst stiprākas.
Jaunus iespaidus Ivars Drulle smeļas ne tikai ekstrēmās saskarsmēs ar dabu, bet arī ceļojot daudz mierīgākā veidā – pavadot laiku mākslinieku rezidencēs ārpus sev zināmas vides. Viņaprāt, radošām personībām ir svarīgi sevi ik pa laikam izņemt no sev ierastās ikdienas.
"Mākslinieks, kad ir savā ierastajā vidē, viņš pie tās pierod. Ir ikdiena – jumts tek, krēsls jālabo, vakariņas jātaisa. Rutīna.
Ļoti svarīga [ir] iespēja pabūt ārā no šīs ierastās vides, kur tev nav jādomā ne par krāniem, ne par kādām sadzīves lietām, [kur] vari domāt vienīgi par savu mākslu, savām idejām. Tas ir ļoti svarīgi,"
teic Ivars Drulle, kurš nesen atgriezies no Parīzes, kur divus mēnešus pavadījis Latvijas Kultūras ministrijas mākslinieku rezidencē "Cite Internationale des Arts", apzinīgi veltot savas dienas mākslas apskatei un radīšanai.
Pašlaik Ivars Drulle strādā pie darba, kas saistīts ar Lāčplēša tēmu. Šī ideja, līdzīgi kā citas, viņam radusies, esot ārpus savas ierastās vides, šajā gadījumā – Parīzē.
"Man bieži vien mākslā saista tādas tēmas kā mūsu neērtā vēsture, kā mēs izdzīvojam savas traumas vai kā mēs cīnāmies ar saviem stereotipiem par dažādām kultūrām, situācijām un cilvēkiem. Mēs visi zinām, ka viens no mūsu kultūras identitātes stūrakmeņiem ir Lāčplēsis, Laimdota un Kangars. Bet viņi ir tādi diezgan banāli.
Kas ir Lāčplēsis? Viņš ir tāds čalis kaut kādā vecmodīgā tautastērpā, galvā ar kaut ko, kas izskatās pēc pižika,"
savās pārdomās dalās Ivars Drulle, kurš savā topošajā darbā izmantos visus "Lāčplēša" eposā aprakstītos tēlus, lai veidotu to interpretāciju, vadoties pēc savas, 21. gadsimta iedzīvotāja pieredzes. "Es viņus laižu caur popkultūras prizmu, kas mums tagad visapkārt riņķī ir," mākslinieks skaidro.
Ivara Drulles daiļrade mēdz būt provokatīva, jo tā skar dažādas sociālas tēmas, par kurām vairums nereti izvairās runāt.
Mākslinieks saka: "Ja provokācija ir pašmērķis, tas parasti nav labi. Labam profesionālim ir ļoti viegli zināt paņēmienus, kā provocēt. Bet, ja tas gadās vai notiek kā blakusefekts, man liekas, ka tas ir labi."
