Izstāde notiek Rīgas Fotogrāfijas biennāles programmā “NEXT 2021”, un tās kuratore ir festivāla balvas “Jaunais kurators!” ieguvēja Tīna Pētersone. “Lai iemīlētos, klikšķiniet šeit” izstādīti Irēnas Andrejevas, Elizabetes Ezergailes un Konstantīna Žukova darbi, ko papildina Krišjāņa Elvika scenogrāfija.
Apspēlējot populārās iepazīšanās aplikācijas “Tinder” meta-uzstādījumu, ka, uz ekrāna uzlecot cilvēka bildei, patērētājam uzreiz jāizvēlas, vai to pavilkt pa labi (“interesē”), vai pa kreisi (“neinteresē”), arī ienākot izstādes telpā, pirmkārt jāizvēlas, uz kuru pusi doties. Atverot durvis, pretī ir balta, no keramzīta blokiem uzbūvēta siena, kuras priekšā nolikts koši sarkans krēsls un virs tā ir spilgti ziliem, spīdīgiem plastmasas burtiem rakstīts “Left” un “Right” (“pa kreisi” un “pa labi”).
Signāls ir skaidrs – digitālā vide izstādē ir ieguvusi telpisku veidolu.
Otrpus sienai piekārta Elizabetes Ezergailes fotogrāfija “Tindera trofejas”, kurā uz balta fona fiksēta čupiņa ar apakšbiksēm, kas pārklātas ar caurspīdīgiem sveķiem, un kompozīcijas centrā redzami stringi ar uzrakstu “Please stop crying” (“Lūdzu, beidz raudāt”). Izstādes ietvaros Ezergaile strādā ar dažādiem medijiem – māksliniece ir izstādījusi skulptūras, redīmeidus, attēlus un video, kas apspēlē dažādas tēmas, kas saistītas ar romantisku attiecību veidošanu internetā.
Lai gan idejiski darbi pievēršas diezgan plašam spektram interneta parādību, pamatā māksliniece izmantojusi iepazīšanās stāstus, kas, kā norāda darbu pavadošais teksts, “variē no uzjautrinošiem līdz baisiem”.
Nobīde starp gaidām un realitāti atspulguļojas arī Ezergailes izmantotajos materiālos, kas lielākoties ir sintētiski un acij auksti, norādot uz to, ka arī attiecībās digitālajā vidē ir kas atsvešināts, nepatīkams un pretējs tai laimei sajūtai, ko parasti asociējam ar ideju par mīlestību.
Tematiski konkrētāks ir Konstantīna Žukova darbs “Melnā neļķe 1”; to veido skulpturāli objekti uz grīdas un fotogrāfijas un teksts uz sienas. Darba nosaukums atsaucas uz “Melnās neļķes” klubu, kas bijusi satikšanās vieta homoseksulāliem vīriešiem Rīgā pagājušā gadsimta sākumā. 1926. gadā tur ieradusies policija, un par “pederastiju” apcietināti vairāki cilvēki. Šā gada sākumā Žukovs devās uz vietu, kur kādreiz atradās “Melnā neļķe” un no turienes uzsāka sarunas ar citiem vīriešiem aplikācijā “Grindr”. Izstādē redzamas fotogrāfijas ar telefonu, kurā atvērti šo vīriešu attēli, un anketas, kurās viņi atbild uz dažādiem jautājumiem par sevi.
Ņemot vērā, ka par Latvijas LGBT kopienas vēsturi publiskajā telpā daudz netiek runāts, ir liels prieks redzēt, ka autors izvēlējies uz seksuālo minoritāšu tiesībām paskatīties tieši no vēsturiskas prizmas.
Tajā pašā laikā, lai gan darba pieteikumā uzstādīti jautājumi par to, vai seksuālo minoritāšu pārstāvji mūsdienās ir kļuvuši atklātāki, redzamāki, pieņemtāki, uz to īsti netiek atbildēts – “Grindr” anketas vairāk pievēršas vispārinājumiem par to, kas rada laimi, bailes utt. Arī par “Melno neļķi” un policijas reidu darba pavadošais teksts pastāsta diezgan lakoniski. Būtu gan ļoti interesanti uzzināt vairāk par šo notikumu, lai, iespējams, labāk arī saprastu to, kas ir un nav mainījies sabiedrības attieksmē pret minoritātēm mūsdienās.
Izstāde noslēdzošajā sadaļā apskatāms Irēnas Andrejevas darbs “Dzīvē nesatiktie krāni”. Balstoties uz fotogrāfijām ar dzimumorgāniem, ko autorei dažādās iepazīšanās aplikācijās ir sūtījuši nepazīstami vīrieši, Andrejeva ir izveidojusi gobelēnus. “Dzīvē nesatiktie krāni” asprātīgi apspēlē mūsdienu virtuālā ekshibicionisma tēmu, izmantojot materiālu, kas vairāk asociējas ar vecmāmiņas viesistabu, nevis internetu vai pat laikmetīgo mākslu. Tieši šī nobīde starp izejas materiālu – telefona bildēm ar anonīmiem krāniņiem – un gobelēna tehniku precīzi notver situācijas absurdu, un,
lai gan ir nedaudz smieklīgi, pa lielam ir diezgan bēdīgi.
Virtuālā izstādes tūrē “Fotokvartālam” kuratore Pētersone saka, ka izstādes virsjautājums ir par to, vai iespējas iepazīties interneta vidē padara attiecību nākotni tumšu un ne pārāk priecīgu, vai tieši otrādi – tas palīdz mums vieglāk sazināties? Izstādes mākslinieku atbilde gan nav īpaši divdomīga. “Lai iemīlētos, klikšķiniet šeit” parāda tumšās puses romantisko attiecību veidošanas kultūrai virtuālajā vidē, kas bieži ir tieši tik virspusēja kā “Tinder” “pa labi” un “pa kreisi” uzstādījums, un tas arī nozīmē cilvēkus konstanti reducēt uz viņu attēliem. Droši vien šādi internets arī veicina to, ka cilvēcisku attiecību ziņā kļūstam par atsvešinātākiem patērētājiem – ne tikai tas, ka citus vērtējam pēc ļoti virspusējiem kritērijiem, bet pēkšņi arī sūtīt svešiem cilvēkiem bildes ar savu krāniņu, viņiem pat nepajautājot, vai viņus šāds saturs interesētu, kļūst teju vai normāli. Kopumā izstāde rada diezgan drūmu iespaidu par iespējām cilvēkiem virtuāli satikties interneta laikmetā. Cerību par mīlestības iespējamību vieš tikai tas, kas bija jau skaidrs pirms izstādes – cilvēku attiecības algoritmiem pilnīgi neizskaidrojamu iemeslu dēļ dažkārt izdodas un dažkārt ne, un tas, kāpēc tā, vēl joprojām ir pilnīga mistērija.
