Iedvesmojoties no Mārtina Lutera Kinga leģendārās runas, kas teikta verdzības atcelšanas simtagades gadskārtā 1963. gadā, performances un izstādes centrālais motīvs būs citāts “I have a dream”, kas no performances procesa pārtaps par grafisku, entropisku instalāciju, kas vēlāk būs vērojama izstādē ar šīs performances norises dokumentāciju.
Divi sapņi
Mākslinieki Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atklāja, ka viņiem performanci “Pret traģisko sienu” izdevies izmēģināt jau iepriekš – festivālā Pērnavā, kur gan tā bijusi mazāka mēroga – ar 70 šķēpiem un sešu metru garu sienu –, nekā Latvijā plānotā. Tā bijusi Artūra Virtmaņa pirmā publiskā uzstāšanās pieredze, atklāja Vērta, atzīmējot arī:
“Tā pavērsa jaunu skatījumu uz mūsu, pēc mūsu domām, mierīgo un poētisko darbu. Izrādes nav nedz tik mierīgas, nedz poētiskas, cik vairāk spriedzi radošas un stresainas.”
Performancei, kas norisināsies Rīgā, būs daudz lielāka siena un arī daudz vairāk šķēpu. Vētra atzīmēja, ka mākslinieki mēģinās “iet uz pārcilvēcisku robežu, kad liekas, ka vairāk jau vairs nevar, bet spiežam ārā to maksimālismu, lai ir arī fiziskās klātbūtnes sakāpinājums, ko gribam panākt pēc tam arī ar instalāciju.”
Kā norādīja Virtmanis, mākslinieku lomas performancē ir “skaisti sadalītas”: "Daniela met šķēpus, izdejo aso, intensīvo deju. Es esmu cilvēks, kurš raksta tekstu. Es zīmēju tekstu. Teksts ir tā ikoniskā frāze “I have a dream”.”
Mākslinieks skaidroja: “Būtība šis darbs, par ko mēs tagad runājam, ir kaut kas, kas nepastāv. Mums ir sapnis, ka radīsies darbs. Tā darba jēdziskā daļa ir par sapņiem, par cerībām.” Ne tikai par sapņiem un cerībām, piebilda Vētra: “Bet arī par pretstatu tam – kas notiek, ja viena cilvēka sapnis varbūt ir otra cilvēka murgs. Kā vari izsvērt tās darbības? Pat tās, ko cilvēks veic, domājot, ka tas ir kaut kā laba vārdā – virzības, pārmaiņu – nes arī to smago pusi tam visam. Tāpēc spēlējamies ar šo Mārtina Lutera Kinga runu, tajā pašā laikā ar āriju veltītu Lenijai Rīfenštālei.
Tur ir divi pretstati, divi sapņi. Katram savs iznākums".
Vienlaikus darbs ir arī pašu mākslinieku sapnis – vīzija, ka tiks izveidots darbs, kas atvieglos, Vētras vārdiem, cilvēkiem kādu samilzušu sajūtu, kas radusies šī brīža politisko notikumu rezultātā. Māksliniece smej: “Varbūt beigās mēs nodarbojamies ar šovbiznesu, mēs ar vēl nezinām.”
Vai performancē šķēpi kaut ko nogalina? Vērta atzīmēja: "Nē, šķēpi atstāj rētas, tie ir kā darbība, tie ir sapņi. Ja varētu visu cilvēces vēsturi salikt uz audekla, tas būtu ļoti saplosīts, rētains, arī krāšņs, bet plaisu pilns audekls.”
Artūrs Virtmanis norādīja, ka viņu performancē interesē trīs elementu klātbūtne: aktīvais fiziskais elements, teksta elements, skaņa un skats no malas, piebilstot: "Tāds interesants hibrīds".
Cita realitāte
Performances tapšanā esot bijis arī bīstams brīdis. Bija nepieciešams saražot daudz šķēpu īsā laika posmā. Vētra atzīmēja, ka tā jau vienmēr liekoties – meži pilni ar taisnām lazdām, taču izrādās, ka nav. Abi mākslinieki šķēpu mešanu trenējās visu vasaru. Māksliniece stāstīja: “Mēs trenējāmies ar perfektu viduslaiku kopiju. Un šie bija līki. Un viens šķēps, neatkarīgi no tā, kur es viņu tēmēju, ielidoja 20 centimetrus Artūram Virtmanim no kakla. Tieši sienā. Tas bija mums svarīgs moments, kas pierādīja, ka mēs to varam. Protams, ka rokas trīcēja, sirds leca pa muti ārā, un nākamo šķēpu uzmest nevarēja. Bet es iedevu šķēpu Artūram, un mēs metām kopā, lai izlīdzinātu spriedzi. Artūrs Virtmanis bija fantastisks. Bez nevienām bailes grumbiņām pierē.”
Virtmanis atzīmēja – tas ir performances skaistums, ka tu tajā brīdī atrodies citā realitātē, raksturojot to kā transa stāvokli: “Attiecīgi tajā brīdī, kad tu nobīsties, viss jau ir noticis. Vairs nav, par ko baidīties. Tu vienkārši ej uz priekšu.”
Šāda veida metienu mākslinieki vairs neplāno atkārtot, jo uzskata, ka tas bija daudz par tuvu. Vētra gan priecājās, ka “Rīgas Mākslas telpa” ir nodrošinājusi ātrās palīdzības mašīnu uz pasākumu, taču ir bažīga par to, ka tur ir zemi griesti un pati šajā telpā šķēpu vēl nav metusi, kā arī mēģinājums ir plānots tikai viens. Tajā pašā laikā māksliniece uzskata: “Kā Artūrs teica, ka performances fantastiskā daba ir radīt citu laiku, citu telpu, un, lai kas tur notiktu, tā tam arī ir jānotiek. Tas ir tas, kāpēc es iemīlējos performancē. Tu netēlo, tu dzīvo.”
Performance – sarežģīts radījums
Pēc performances paliekošais būs tas, ko cilvēki redzēs, ieejot izstāžu zālē, skaidroja Virtmanis, sakot, ka šajā gadījumā tiks izveidots zīmējums, instalācija, videomateriāli un skaņa.
Performanču tapšanas process kopumā esot ļoti sarežģīts. Vētra skaidroja, ka pārsvarā tas notiek galvā, tāpēc tam vēlams jebkāds fizisks aspekts. Šajā gadījumā tā ir šķēpu ražošana. “Performance ir tāds sarežģīts radījums,” stāstīja Vētra. “Tā sagatavošanās pirms tam, iesaistīto cilvēku skaits un finanses var būt svārstīgas, varbūt diezgan augstas priekš tā, ka tas eksistē tikai to vienu brīdi. Ja, protams, tā performance netiek atkārtota, kas arī ir ļoti sarežģīti, jo tad ir jānotur tā šaurā līnija, lai tas nebūtu uzvedums.”
Abi mākslinieki šo priekšnesumu sauc par “spectacle”, sakot, ka tam īsti nav tulkojuma latviski, jo tas īsti neesot uzvedums vai izrāde, kā arī ne šovs. “Tagad mēs esam radījuši šo hibrīdu, kas no mazas versijas ir pārtapis 20 cilvēku veidošanas komandā. Kaut kas tik iespaidīgs, ka es nezinu, kā to nosaukt. Tas būs kaut kas spēcīgs,” emocijās par tapušo darbu dalījās Vētra. Māksliniece uzskata, ka pasaules piesātinātā intensitāte šai performancei tieši nāk par labu.
Abu pasaules pieredzi un atzinību guvušo mākslinieku performance vēstīs par šķietami pretējiem impulsiem, kas veido radīšanas un destrukcijas ciklus gan indivīda dziļi personīgā, eksistenciālā līmenī, gan ārējās mijiedarbībās ar sabiedrību kopumā.
Performanci “Pret traģisko sienu / Against the Tragic Wall”, kas 23. oktobrī notiks “Rīgas Mākslas telpā” veido instalāciju mākslinieks Artūrs Virtmanis, Daniela Vētra, mūziķis Linards Kalniņš, kā arī DJ Monsta un Rīgas Doma kora skolas audzēknis Olivers Veldre.
