Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, veidojot Riharda Zariņa daudzpusīgajai radošajai darbībai veltītu izstādi, vēlējušies uzsvērt mākslinieka unikalitāti Latvijas kultūrvides kontekstā.
Zariņš radījis par simboliem uzskatāmas liecības Latvijas kultūrtelpā – Latvijas ģerboni, naudaszīmes, pastmarkas, Latvju rakstus –, izveidojis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcu un bijis tās vadītājs (1921–1936). Jaunajā valstī veidojis Latvijas Valstspapīru spiestuvi un vadījis to (1919–1933), kā arī atstājis lielu skaitu stājgrafikas darbu, kuros akcentējis nacionālromantisko tēlainību, kas ļauj iekļaut viņu 19. un 20. gadsimta mijas simbolistu lokā.
Rihards Zariņš pamatoti tiek uzskatīts par latviešu nacionālās grafikas skolas pamatlicēju, oforta tehnikas izkopēju un popularizētāju, norāda izstādes kuratore Marita Bērziņa, atzīmējot, ka meistars raksturojams kā personība ar stingru stāju, ko viņa laikabiedrs un draugs Janis Rozentāls 1904. gada rakstu krājumā “Vērotājs” vērtējis šādi: “Zariņš ir viens no tiem retajiem laimīgajiem raksturiem, kuros mīt tāds sevišķs atsperes spēks, ka tos nekādi likteņa grūdieni nevar dabūt augšpēdus.”
Izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē sniedz ieskatu visās Riharda Zariņa radošās darbības nozarēs, aptverot meistara daiļradi vairāk nekā 40 gadu garumā. Atsevišķu ekspozīcijas sadaļu veido Riharda Zariņa vadītās Grafikas meistardarbnīcas audzēkņu veikums. Tiek eksponēti Kārļa Krauzes, Jaņa Šternberga, Marijas Induses-Mucenieces, Artura Apiņa, Pētera Upīša, Zelmas Tālbergas, Franča Banges, Artura Dubura darbi.
Riharda Zariņa izstādes un viņa zināmākās sērijas nosaukums “Ko Latvijas meži šalc” apliecina māksliniekam tik raksturīgo interesi par teiku un nostāstu romantikas apņemtiem dzimtenes mežiem.
Rihards Zariņš (Carl Richard Woldemar Sarring, 1869–1939) dzimis Vidzemē, Ķieģeļu (Kegeln) muižas pārvaldnieka ģimenē. Lai apgūtu mākslinieka amatu, jaunietis 1888. gadā Pēterburgā sāka mācības Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, ko pabeidza 1895. gadā. Tur viņš specializējās sākumā ksilogrāfijas un vēlāk oforta tehnikā pie Krievijā pazīstamā grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ).
Rihards Zariņš 1891. gadā aktīvi piedalījās Pēterburgā studējošo latviešu mākslinieku un mūziķu pulciņa “Rūķis” dibināšanā. Pēc studijām, saņemot Štiglica skolas stipendiju, jaunais mākslinieks četrus gadus papildināja zināšanas ārzemēs. Berlīnē Rihards Zariņš skolojās pie Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē – pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz) un Maksimiliana Dāzio (Maximilian Dasio), Vīnē – pie Viljama Ungera (William Unger), savukārt Parīzē studēja litogrāfijas tehniku un interesējās par plakāta mākslu. No 1899. gada Rihards Zariņš strādāja Valstspapīru spiestuvē Pēterburgā, kur pastāvīgi dzīvoja līdz 1919. gadam, kad atgriezās jaundibinātajā Latvijas Republikā, kļūstot par Latvijas Valstspapīru spiestuves izveidotāju un pārvaldnieku.
Rihardam Zariņam uzticēja valstiski nozīmīgus pasūtījumus. Kopā ar grafiķi Vilhelmu Krūmiņu viņš 1921. gadā izstrādāja Latvijas valsts ģerboņa heraldisko risinājumu, kurā līdzās lauvas un grifa figūrām iekļāva arī nacionālus motīvus. Riharda Zariņa talants spoži izpaudās skrupulozi perfektajos naudaszīmju projektos un gatavajās zīmēs. Meistara naudaszīmju dizaina augstākā virsotne ir viņa 1929. gadā radītā 5 latu sudraba monētas kompozīcija ar tautumeitas tēlu, kas kļuvis par savdabīgu neatkarīgas un brīvas Latvijas simbolu, kas šodien turpina rotāt eiro monētas. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa vārdiem runājot, “Riharda Zariņa pieclatnieks ir mūsu monētu pasaules himna”.
Mākslinieks darināja tehniski izkoptus stājgrafikas un lietišķās grafikas darbus, ekslibrus, grāmatu vāku apdares un ilustrācijas, piedalījās satīriskā žurnāla “Svari” (1906–1907, 1920–1931) karikatūru radīšanā. Parīzē gūtās radošās iemaņas viņš īstenoja daudzos izteiksmē trāpīgi risinātos plakātos. Par savu lielāko veikumu meistars pats atzina izdevumu “Latvju raksti” (1.–3. sēj., Rīga: Valstspapīru spiestuve, 1924–1931). Rihards Zariņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926) un Zviedrijas Vāsas ordeni (1927).
Svarīgu vietu Riharda Zariņa daiļradē ieņem stājgrafika, kuras nozīmīgākā daļa pārstāv nacionālā romantisma un simbolisma tradīcijas, tām bieži saplūstot un aptverot laika posmu no 1897. līdz 1915. gadam, kad viņa mākslā ienāca arī jūgendstila elementi. Kompozīcijās bieži risināta latviešu mitoloģijas, teiksmainās vēstures un folkloras tematika. Darbu izpildījumā vērojams gan ornamentāla dekoratīvisma, gan reālistiska tēlojuma paņēmiena lietojums, kas var apvienoties arī vienā kompozīcijā.
Ofortu sērija “Ko Latvijas meži šalc” (1908–1930) un krāsainā oforta lapa “Dzejnieka kaps” (līdz 1913) ierindojami meistara daiļrades būtiskāko sasniegumu vidū, kļūstot par mākslinieciski augstvērtīgu latviešu nacionālās mākslas apliecinājumu daudzos starptautiskos projektos – latviešu mākslas izstādē Petrogradā (1915) un Maskavā (1916), Stokholmā un Kauņā (1927), Oslo (1933), Helsinkos un Tallinā (1936), Varšavā un Tartu (1937). Tas turpinās arī mūsdienās – izstādēs “Simbolisms un jūgendstils Latvijas tēlotājā mākslā” Prāgā (2001), “Savos spārnos ceļoties” Ščecinā (2004/2005), Varšavā un Kauņā (abas 2005), “Simbolisma laikmets Latvijā” Briselē (2010) un Luksemburgā (2010/2011), “Simbolisms un dekadence” Stokholmā (2015/2016), Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros realizētajā Baltijas simbolisma projektā “Nepieradinātās dvēseles” Parīzē (Orsē muzejā, 2018), Tallinā (2018/2019) un Rīgā (2020/2021).
Izstādē skatāmi priekšmeti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Tukuma muzeja, Igaunijas Mākslas muzeja, Rundāles pils muzeja, kā arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājumiem un vairākām privātkolekcijām. Ekspozīciju papildina Riharda Zariņa mazdēla Aivara Celmiņa no Amerikas atvestie meistara darbi, mazmazdēla Andra Briezes īpašumā esošās grafikas lapas un apjomīgā Zariņu dzimtas fotoattēlu kolekcija, kas veido meistaram veltītu dziļi personisku stāstu.
