“Vardarbība ir kā traips, par kuru kaunamies, jūtamies vainīgi un klusējam. Par to nav pieņemts skaļi runāt ne ģimenē, ne ar draugiem un paziņām,” pārliecinājusies Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas maģistrantūras diplomande Tatjana Nežberte. Pamatojoties uz savu personīgo pieredzi un izceļot dziļi atmiņā noglabātās emocijas, viņa radījusi poētisku un emocionāli spēcīgu laikmetīgās tekstilmākslas objektu “Saulainā bērnība”.
Trīsdimensionālajā instalācijā apvienoti tekstilmākslai netipiski materiāli – izlietotas intravenozās infūzijas sistēmas caurulītes, ar kuru palīdzību tikuši ievadīti medikamenti, un tērauda stieples, ko izmanto būvniecībā armatūru siešanā. Resursu izvēli noteica pandēmijas ārkārtējā situācija, kas uz iecerētā darba tēmu, tehnisko izpildījumu un izmantojamajām izejvielām autorei lika palūkoties no jauna skatpunkta. Instalāciju papildina audio materiāls – anonīmi pieredzes stāsti.
Izpētes nolūkos Tatjana Nežberte iepazinās ar apkopoto statistiku un Rīgas Stradiņa universitātes doktorantes Laumas Spriņģes promocijas darbu par vardarbību ģimenēs.
Māksliniece bija pārsteigta par augstajiem rādītājiem, kas raksturo vecāku vardarbību pret bērniem un šobrīd, Covid-19 pandēmijas sakarā, tā turpina pieaugt ne vien Latvijā, bet visā Eiropā.
Ar savu diplomdarbu “Saulainā bērnība” māksliniece cer atvērt sabiedrības acis uz tās nākotni – bērniem.
Izstādes rīkotāji atzīmē: “Tatjanas Nežbertes tekstils ir kā neverbāla dzeja. Izaudzis no plaknes, tas kļūst telpisks un pilnībā maina iesakņojušos priekšstatu par tekstilmākslu kā klasiskās amatniecības jomu.”
