Šī būs nepārvērtējama iespēja iepazīstināt Latvijas sabiedrību ar ārvalstīs dzīvojošiem latviešu māksliniekiem, paplašināt zināšanas par mūsu neseno vēsturi, kā arī apskatīt pašreiz starptautiskā kontekstā tik aktuālo migrācijas tēmu.
""Pārnēsājamās ainavas", kas notiek Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros, pievērsīsies Latvijas mākslinieku trimdas un emigrācijas stāstiem, ievietojot tos plašākā 20.gs. mākslas norišu, migrācijas un globalizācijas kontekstā. Fokusējoties uz tādiem Latvijas diasporas centriem kā Parīze, Ņujorka, Rietumberlīne un Zviedrija, „Pārnēsājamās ainavas” ir mēģinājums kopīgā tīklā iezīmēt individuālus migrācijas ceļus un veidot dzīvu izpratni par šābrīža situāciju, kas lielā mērā balstīta vēsturiskās norisēs," atklāj LLMC direktore Solvita Krese.
No 2017. līdz 2019.gadam LLMC, iesaistot plašu Latvijas un starptautiskās mākslas scēnas institūciju, pētnieku, kuratoru un mākslinieku loku, veidos četras satelītizstādes Parīzē, Ņujorkā, Gotlandē un Berlīnē, kur vēsturiski koncentrējusies Latvijas mākslinieku emigrācijas vide.
Savukārt visa projekta centrā būs Rīga, kur 2018.gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā norisināsies "Pārnēsājamo ainavu" galvenā izstāde.
Izstāžu ciklu ievadīs četras sarunu darbnīcas, no kurām pirmā - „Brīvības sala: Berlīne” - notiks 18.aprīlī Rīgā, Gētes institūtā, vēsturnieka un Latvijas Radio žurnālista Eduarda Liniņa vadībā.
Katras satelītizstādes centrā būs kāda nozīmīga personība vai personu grupa, kuras liktenis un darbība atklāj specifisku Latvijas vēstures posmu, tā saistību ar mūsdienām, kā arī iezīmē tās ietekmju lokus vietējā un starptautiskā mērogā. Berlīnes ass griezīsies ap Valdi Āboliņu - vienu no nozīmīgākajiem Latvijas mākslas popularizētājiem Rietumus, kreiso intelektuāli un spožu „mail-art” pārstāvi, kura darbība tā laika kultūras sakaru veicināšanā atklāj daudz samezglotas un noklusētas patiesības.
Ņujorku iezīmēs “Elles ķēķis” – neformāla dzejnieku un mākslinieku grupa, kas trimdas gados kalpoja kā spēcīgs intelektuālās vides akumulators un latviešu radošās vides izdzīvošanas katalizators. Parīzes konteksts tiks izgaismots caur neparastu personību – dejotāju un publicisti Aiju Bertrāni, kas kopā ar savu vīru - amerikāņu dejotāju un mākslinieku Raimondu Dunkanu no 1920. līdz 1970.gadiem Parīzē vadīja alternatīvas izglītības iestādi „Akademia”. Zviedriju Gotlandes izstādē iezīmēs gleznotājs Laris Strunke un viņa radošā darbība.
