Kupola zālē dienu pirms izstādes atkāšanas vēl ritēja pēdējie darbi, lai viss tehniski darbotos, ieslēgtos un izslēgtos, reaģējot uz kustību sensoriem. Lai arī tā ir personālizstāde, māksliniece atzīst, ka šis ir komandas darbs un pateicīga draugiem, kas palīdz iekārtojot izstādi.
Vispirms Balode pieved pie projektora, tā vienmērīga dūkoņa un gaismas apļi, kas virpuļo pa visu telpu, rada iespaidu. "Tas ir 16 milimetru (mm) kinoprojektors, uz kura iet manis taisīta 16mm filmu cilpa. Tieši šī konkrētā cilpa nav bijusi kamerā. Uz šīs filmas ir likti pelni un tālāk izgaismoti tumsā, un [filma] attīstīta ar fotoķīmiskajām vielām. Tālāk bildīte projicējas uz spoguļu prizmiņas, kas rotē ap savu asi un liek attēlam ceļot pa visu šo skaisto telpu," stāsta māksliniece. "Tā ir mana mīļākā muzeja telpa ar visu savu neparasto un ļoti izaicinošo arhitektūru. Kad es šeit pirmo reizi ierados (tas vēl bija laikā, kad mēs ar "Dd studio" iekārtojām muzeju – es biju dizaineru komandā) man bija sajūta, ka šeit es noteikti vēlētos kādreiz kaut ko radīt un projicēt. Beidzot ir pienācis tas brīdis, kad man ir iespēja to darīt.
Man likās ļoti svarīgi mijiedarboties ar šīs telpas arhitektūru, tāpēc arī objekti, kas šeit ir izstādīti, spīd uz dažādām plaknēm."
Telpas sijas, tās arhitektoniskās šķautnes un no logiem krītošie saules stari mijiedarbojas ar Balodes darbiem. Stāstot par izstādes ideju, viņa atklāj arī ļoti personisku pieredzi: "Izstādes nosaukums ir "Baiļu cilpa". Šajā izstādē es runāju gan par savām bailēm, gan par vispārcilvēciskām bailēm, kas īstenībā mūs visus vieno. Visizteiktākās es runāju par bailēm no nāves. Centrālais elements izstādē ir filma, kas saucas "Tanatofobija", kas tieši to arī nozīmē – bailes no nāves. Es to 2016. gadā sāku filmēt kopā ar kolēģi Maiklu Higinsu no Īrijas. Sākumā filmējām tīri rotaļīgi, spēlējoties, un jau vēlāk, kad es attīstīju filmiņas, mēs konstatējām, ka mums ir līdzīgas lietas, kas mūs interesē, piesaista. Tad mēs turpinājām katru gadu filmēt šo filmu. Pārsvarā mēs to filmējām tumsā ar tā saucamajiem "spotlight" – koncentrētas gaismas prožektoriem. Pamazām tēma mums ievirzījās par bailēm. Kaut kur parādījās arī nāves bailes. Arī es pati pirms dažiem gadiem konstatēju, ka man ir hipohondrija, – psihisks stāvoklis, kad tev liekas, ka tev ir visādas kaites, no kurām tu varētu nomirt. Es sāku to pētīt jau tādā filozofiskā līmenī (jo man vienmēr interesē, kas ar mani notiek, kas notiek ar pasauli), lasīju dažādus eksistenciālisms psiholoģijas tekstus un
sapratu, ka tās ir ļoti dabiskas cilvēka bailes – bailes no beigām, no neizdošanās, no kaut kā laba vai svarīga beigšanās.
Sāku strādāt ar šo tēmu, un tad pienāca pandēmija, un pēc pandēmijas pienāca karš Ukrainā, un tad šī tēma pavisam aktualizējās."
Tēmai aktualizējoties, māksliniece saprata, ka vēlas dalīties savās pārdomās ar citiem. Lai gan brīdī, kad sācies karš Ukrainā, tāpat kā daudziem, piezagās doma – kāda jēga vispār mākslai šajā brīdī: "Ilgāk par to domājot, sapratu, ka māksla tomēr ļoti var dziedināt cilvēku. Lai gan man tā tēma ir par bailēm un mēs jau ļoti ilgi esam ar bailēm dzīvojuši, manuprāt, tieši skatoties bailēm acīs, mēs spējam tās pārvarēt. [..]."
Kinētiskais objekts – lielā baiļu cilpa, vārda tiešajā nozīme filmas lente (konkrētāk – 40 metru gara 16mm filmiņa) veido asus stūrus, rit telpā no viena stūra uz citu. To uztaisīt Balodei palīdzēja Andris Fedotovs, kuru viņa sauc par savu lielo meistaru. Māksliniece turpina: "Tas bija izaicinājums ievietot šo objektu muzeja telpā. Bet tas bija mans izejas avots – man gribējās taisīt filmas cilpu tā, lai tas tiešām iekļaujas telpas arhitektūrā. Tāpēc arī tās daudzās šķautnes. Tas ir kinētisks objekts, kuram ik pa laikam ir melns attēls, bet tad caur mazo ekrāniņu mēs redzam, ka parādās bildītes. Visos izstādes darbos es domāju par trauslumu; [te] kaut kādā ziņā ir fragmentārisms, viss nav paredzams no A līdz B, viss ceļš ir izejams – līdzīgi kā mūsu atmiņas: mēs arī atceramies kaut ko fragmentāru un tā īstenība arī ir tāda – fragmentāra. Viss pasaulē nav saprotams, un es gribu uzsvērt to maģisko sajūtu, ka tas skaistais ir tieši nesaprotamajā un nenotveramajā."
Nejaušība un nepilnība var būt skaista – tāda ir viena no Ievas Balodes atziņām, aplūkojot vēl vienu izstādes darbu – gaismas objektu. Spoguļa lauskas iluminē telpu un uz sienas veido rakstus. Izstādes kuratore Līna Birzaka-Priekule papildina par sadarbību ar mākslinieci, uzsverot, ka tā bijusi patīkama: "Gan tādēļ, ka viņa ir ļoti iedziļinājusies tēmā, skaidri zina, ko grib pateikt, ir ļoti racionāla un strādīga, gan arī ļoti interesants ir medijs, kurā viņa strādā.
Analogais kino, analogā fotogrāfija – medijs, kas ir ļoti trausls – patiesībā tādā apjomā un izvērsumā pirmo reizi muzejā apskatāms."
Bet par izstādes tēmu kuratorei sakāms: "Zinot, ka Ievu jau ilglaicīgi ir interesējušas tēmas, kas saistītas ar cilvēka psihoemocionālo pasauli, zemapziņu, apziņu un tās robežām, tad šī tēma tam ļoti labi atbilst. Mēģinot tik galā ar ļoti personīgām bailēm, viņa ir it kā izlaidusi pašterapeitiskā, pat performatīvā veidā šīs bailes caur sevi un ļoti atkailinātā formā rāda arī mums. Ja mēs domājam par bailēm kā iekšējo agresoru, patiesībā cilvēka paša spēkos ir tikt ar tām kaut kādā veidā galā, un Ieva to dara caur mākslas procesu."
Ievas Balodes interese analogajā medijā slēpjas tā attiecībās ar dabu, atmiņu un cilvēka uztveri. Autores darbi izstādīti daudzviet Eiropā gan mākslas centros, galerijās, gan starptautiskajos kino festivālos.
"Man patīk domāt par filmu kā par ķermeni. Es arī cenšos ar to apieties tā.
Jo tas tomēr ir fizikāls process, kur es lieku filmu kamerā, tālāk to attīstu ķīmijās. Es pavadu daudz laika tumsā ar filmu, tā iet cauri dažādiem šķidrumiem. Man ļoti patīk, man liekas, ka tas ir maģisks process," pauž māksliniece.
