Māksliniekam šobrīd ir 71 gads, un skaņas un gaismas saspēli viņš pēta jau kopš 70. gadiem, apspēlējot to savos mākslas darbos.
Īno mākslas darbs ir ieskaņa šī gada gaismas festivālam “Staro Rīga”, kas sāksies novembra vidū.
“Staro Rīga” mākslinieciskā vadītāja Diāna Čivle komentē Braiena Īno atpazīstamību Latvijā:
“Patiesībā man liekas, ka mūsu auditorija iedalās divās daļās. Vieni ir tie, kuri, tajā brīdī, kad pasaka – Braiens Īno –, saka “vow!”, bet otri prasa – kas tas tāds?”
Viņa pati kā sev aktuālu mākslinieku Īno atklāja 90. gados, un jau toreiz pārsteidza viņa daudzpusība.
Viņš bija zināms kā viens no ambientās mūzikas aizsācējiem, ne mazāk veiksmīgi darbojās populārās mūzikas laukā, kā producents sadarbojās ar “U2”, “Coldplay” un citām ļoti populārām grupām. Līdzās tam viņš bija eksperimentēt mīlošs vizuālais mākslinieks, un izstādē Rīgā atklās tieši šo viņa šķautni.
“Mēs viņu šeit izstādē redzēsim kā tieši tādu mākslinieku, kurš ir inovators, kurš visā savā darbībā ir meklējis tehnoloģiju pārvēršanu mākslā vai tehnoloģiju izmantošanu, lai radītu mākslu,” sola Čivle.
Kāda ir Īno māksla, ko viņš pats dēvē par “vizuālo mūziku”, var novērtēt Rīgas Mākslas telpas Lielajā izstāžu zālē, kur izvietota instalācija “77 miljoni gleznu”.
Zālē ieejot, skan klusa un neuzbāzīga, bet visu telpu aptveroša mūzika. Zālē ir tumšs, tāpēc īpašu uzmanību pievērš galvenais gaismas elements, un tā ir 12 monitoru konstrukcija ar abstraktiem attēliem, kas mainās lēni un teju nemanāmi. Noskaņu papildina telpā izvietotas konusveidīgas figūras, dažādās krāsās izgaismotas.
Nekas te nav nejaušs, katrai detaļai ir sava ļoti konkrēta vieta un loma, un viss kalpo, lai skatītāju ievestu īpašā noskaņā, ko cits dēvē par hipnotisku mieru, bet cits par patīkama transa stāvokli.
Rīgas Mākslas telpas projektu vadītāja Luīze Lismane stāsta:
“Apmeklētājam apsēžoties ir jābūt absolūtā miera stāvoklī, viņam ir jābūt gatavam burtiski ienirt šajā Braiena Īno mākslas darbā, lēni, nesteidzīgi vērot, kā notiek attēlu pārmaiņas, jo tās pārmaiņas ir plūstošas un varbūt pat neredzamas, un pēkšņi tu skaties, ka tas attēls tomēr ir absolūti izmainījies.
Tā ir vairāk tāda sajūtu māksla. Es domāju, ka pirmajā brīdī varbūt liekas, ka nav pacietības ilgi sēdēt, bet patiesībā pēc tās pieredzes, ko es pati piedzīvoju, un
arī lasot, kā citviet pasaulē reaģē instalācijas skatītāji, tad izrādās - ir cilvēki, kas pat stundas pavada izstāžu zālē.
Tā instalācija ir meditatīva, replikas formā tā pat ir izmantota slimnīcās terapeitiskiem nolūkiem. Tā ir ļoti nomierinoša. Jā, un pat varbūt neplānoti, bet tu pavadi šeit vairāk laika, nekā tu esi sākumā domājis.”
Tieši tā noticis ar Diānu Čivli, kad šī gada sākumā viņa instalāciju “77 miljoni gleznu” apskatījusi izstādē Dublinā.
“Cilvēkiem, ar kuriem es biju kopā, es teicu – pagaidiet, lūdzu, es mazliet ieskriešu paskatīties. Un kādas minūtes četrdesmit pēc tam viņi nāca mani meklēt – kur tu paliec, jo man pašai savukārt likās, ka es tur esmu pavadījusi varbūt kādas piecas minūtes.
Šī atmosfēra ievelk, un patiesībā, man liekas, tas ir tas, kas ir jāizbauda, tas ir tāds mazliet apstāšanās mirklis, kurā padomāt.
Jā, nu tas jau nav nevienam mums noslēpums, ka mēs dzīvojam ļoti ātri šodien un visas mobilās ierīces mums palīdz dzīvot ātrāk. Šeit atkal ir cits gadījums, šeit tehnoloģijas mums palīdz uz mirkli tieši piebremzēt.” Atklāj Čivle.
Pats Braiens Īno allaž uzsvēris, ka glezniecība un mūzika viņam vienmēr šķitušas ļoti cieši savstarpēji saistītas.
Un savās instalācijās viņš cenšas palēnināt mūziku tā, lai tā kļūtu līdzīga gleznai, un atdzīvināt gleznas, lai tās vairāk līdzinātos mūzikai.
Rīgā skatāmās instalācijas pamatā ir paša Īno savulaik zīmētie abstraktie darbi, kas digitālajā vidē veido nebeidzamas attēlu kombinācijas, pār kurām vairs pašam autoram nav varas un kas viņu pašu spēj pārsteigt.
Instalācija “77 miljoni gleznu” jau bijusi skatāma Venēcijas biennālē, Pekinas Ritanas parkā, Sidnejas opernamā un citviet un no 31. oktobra mēnesi būs apskatāma Rīgas Mākslas telpā.
