Māksliniece, kuratore Ieva Nagliņa "Radio Naba" raidījumā "Subjektīvie mērījumi" sarunājas ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kuratori Līnu Birzaku-Priekuli, ar neatkarīgo kuratori Maiju Rudovsku, kurai ir vairāk nekā 10 gadu pieredze šajā jomā, it īpaši starptautiskos projektos, kā arī jaunākās paaudzes kuratori Augusti Petri, kas viena no pirmajām ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas kuratoru kursu.
Ieva Nagliņa: Kas jums ir bijuši spilgtākie mākslas notikumi vai pieredze 2021. gadā?
Līna Birzaka-Priekule: Viens no tādiem bija operfilma "Baņuta", kas, manuprāt, lieliski parādīja, kādā veidā vispār var pievērsties Latvijas kanonam un cik drosmīgi to var dekonstruēt. Vēl man ļoti spilgta likās Zanes Onckules kūrētā Zentas Dzividzinskas un Sofijas Tunas izstāde "Kim?" Laikmetīgās mākslas centrā, kur burvīgā veidā tika parādīts, kā ir iespējams strādāt ar arhīvu.
Maija Rudovska: Šajā gadā es daudz aktīvāk pievērsos reģioniem, īpaši Kurzemei. Kovida laiks man deva iespēju paskatīties uz vietējo mākslu no citas perspektīvas, un tieši pārfokusējoties uz aktivitātēm, kas būtu iespējamas reģionā. Īpaši uzsverot, kas būtu iespējams, nevis tikai to, kas jau notiek, jo, manuprāt, tur ir milzīgs potenciāls. Man bija iespēja arī aizsākt rezidenču projektu pagastos, kas bija ļoti svarīgs.
Auguste Petre: Pagājušo gadu es sāku rezidencē Parīzē, kas pavēra pilnīgi citu, jaunu perspektīvu uz to, kā vispār pašai strādāt, kā fokusēt savus darbus. Es Parīzē biju tādā interesantā laikā, kad visi muzeji bija ciet un vaļā bija tikai galerijas. Tas piedāvāja pilnīgi jaunu pieredzi. Jāizceļ gleznotāja Anselma Kīfera izstāde un mākslinieces Annes Imhofas izstāde. Vēl man ir ļoti svarīga "Rīgas Mazākā galerija" ar to, ka šī platforma ir un ka tā ir nepieciešama.
Kādas jaunas tendences vai aspektus novērojāt pagājušā gada Latvijas mākslas dzīvē?
Līna Birzaka-Priekule: Patiesībā šis gads, ja uz to atskatās, bija ārprātīgi spraigs Latvijas vizuālajā mākslā.
Akumulējās ļoti daudzas tādas, manuprāt, jau ilgstošas problēmas, piemēram, mākslas nozīme publiskajā telpā, un gada beigās, protams, vardarbības atzīšana mūsu mākslas vidē.
Es vēlos atzīmēt drosmi runāt par to publiskā telpā un vairs nepaturēt iekšējos "burbuļos". Šī publiskā diskusija ir ļoti būtiska un vajadzīga. Ja runājam par tendencēm pēdējos gados, man šķiet, ka ir atgriezies tāds jauns ekoloģiskās mākslas vilnis, nāk atpakaļ mierinājuma meklējumi dabā. Spilgts piemērs ir Andra Eglīša veidotais projekts "Savvaļa".
Maija Rudovska: Pandēmijas laikā cilvēki atļaujas stāstīt par dziļi personiskām tēmām, kas skar visu sabiedrību kopumā. Tāpēc gribas atzīmēt arī Ances Vilnītes izstādi "Dievs Tēvs Debesīs". Tā kā es strādāju ar studentiem, es redzu, ka ir vēlme stāstīt gan par savām ģimenēm, gan par piedzīvoto, dzīvojot šobrīd sabiedrībā. Man šķiet, ka tas ir tikai apsveicami, jo
latviešu mākslai, manuprāt, ilgstoši ir bijusi tendence slēpties, slēpt sarežģītas tēmas.
Vēl iepriekšējā gadā novēroju, ka gan jaunie mākslinieki, gan jaunie kuratori daudz ko aktīvi dara un ka ir platformas, kur to darīt. Varbūt nav vēl daudzas lietas noformulētas, bet tas ir tikai normāli, tas notiks. Man šķiet, ka šis pandēmijas laiks ir bijis veiksmīgs mūsu vietējai mākslas videi.
Auguste Petre: Par jauno paaudzi domājot – tā tendence, kas ir iezīmejusies, ir ļoti liela procesualitāte un ilgtermiņa tēmu un projektu izvēršana, tieši šī eksperimentālā daba, kas atspoguļojas procesā. Arī mākslinieki nebaidās skatītājiem publiski parādīt visu to iekšpusi, kā māksla top. Man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi, tas ir interesanti.
Un es piekrītu, ka ir tāda tendence – godīgums. Gan māksliniekiem, gan kuratoriem tāda atklātība, ka viņi vairs nevēlas slēpties aiz ļoti pārgudriem konceptiem, lai tas šķistu intelektuālāk.
Viņiem tas vairs neinteresē, viņi vēlas būt godīgi. Arī man pieminētā Ances Vilnītes izstāde bija viens no spilgtiem notikumiem, jo es nebiju gaidījusi, ka tas būs tik emocionāli spēcīgi.
Līna Birzaka-Priekule: Tieši šī iemesla dēļ mēs viņu izvirzījām "Purvīša balvai" – viņa ir ļoti atkailināti un drosmīgi, pielaižot klāt pie šīs te problēmas, radījusi ļoti atvērtu lauku, ar kuru var saistīties ļoti daudzi no mums. Par eksperimentālajām vietām – jā, tās ir ļoti nepieciešamas jaunajiem māksliniekiem un kuratoriem kā izmēģinājumu, eksperimentu lauks. Tomēr jāsaka, ka šobrīd šīs vietas dominē Latvijas laikmetīgās mākslas telpā. Un tāpēc man gribētos uzsvērt, cik ārkārtīgi problemātisks ir lielo institūciju trūkums.
Bet labā ziņa – no iepriekšējā gada ir dibināta laikmetīgās mākslas muzeja darba grupa. Šobrīd arī man ir tā iespēja strādāt pie ieteikumiem, kādā veidā laikmetīgās mākslas muzeju varētu realizēt pēc iespējas ātrāk.
Kuratora darbā ir ļoti daudz ārējo izaicinājumu – telpu jautājums, finansējuma pieejamība vai nepieejamība. Kas ir jūsu personiskie izaicinājumi kuratora darbā?
Auguste Petre: Man laikam ir grūti izvairīties no ārējiem faktoriem. Lielākais izaicinājums ir laiks, bet laiks no tāda viedokļa, ka kuratora profesija – man tā ir pastāvīga darba vieta, bet es par to nesaņemu nekādu atlīdzību. Līdz ar to man ir jāmenedžē mans laiks, ko es pavadu, darbojoties kā kuratore, un laiks, ko es pavadu, darbojoties citos darbos.
Kuratoram ir ļoti svarīgs laiks domāšanai, un šie ārējie faktori ietekmē, cik padziļināti tai domāšanai var pieslēgties.
Un tas ir ļoti, ļoti grūti, jo man tā pētnieciskā puse ir ļoti svarīga.
Maija Rudovska: Es jau vairāk nekā 10 gadus strādāju kā neatkarīgs kurators. Es esmu izveidojusi sev tādus apstākļus, ka es pelnu no tā, ko es daru. Tas bija mans mērķis. Man tāds liels un svarīgs uzdevums ir bijis stāstīt un veidot šo izpratni citiem, ka kurators nav tas, kas dara savu darbu savā brīvajā laikā. Bet lielākais izaicinājums – caur saviem projektiem es ļoti daudz saskaros ar pretestību, ka cilvēki neizprot kuratora darbu. Ka tā nav tikai komunikācija, pētniecība, menedžments, bet arī ideju ražošana. Un tam vajag laiku.
Strādājot Kuldīgā, es saskāros ar to, ka vēl ir ļoti daudz darāmā pašu profesionāļu vidū, lai viņi saprastu, ko mēs vispār darām un kāpēc kurators ir svarīgs, ka tas nav tikai cilvēks, kas uztaisa Excel tabuliņas un uzraksta tekstiņu.
Līna Birzaka-Priekule: Es vēl gribētu pieminēt māksliniecisko moku un sevis paštirdīšanas aspektu – kā no tās ideju gūzmas tu nonāc līdz gala rezultātam. Cik īstenībā drosmes tas prasa no kuratora – uzrakstīt savu māksliniecisko apgalvojumu un pateikt, ko viņš ar to domā, un tad to iznest plašājā pasaulē un pakļaut citu skatieniem.
Vai, jūsuprāt, kuratora loma un statuss tiek arvien vairāk novērtēts? Vai tas ir, pateicoties tam, kā vispār attīstās mākslas vide Latvijā, vai ļoti konkrētām lietām, piemēram, Latvijas Mākslas akadēmijas kuratoru kurss vai Valsts kultūrkapitāla fonda stipendiju piešķiršana?
Līna Birzaka-Priekule: Ja mēs runājam par finansiālo atalgojumu, tad es nezinu, vai kuratora lomā kaut kas Latvijā ir mainījies, jo atalgojums ir diezgan zems, gan strādājot institūcijās, gan kā neatkarīgiem kuratoriem. Izmaiņas notiek pārāk lēni. Prieks, ka kuratoru skaits palielinās, tam mēs varam pateikties LMA kuratoru kursam.
It īpaši jaunākajā paaudzē kuratori paliek vairāk, iespējams, ka būt par kuratoru ir stilīgi. Esmu pārliecināta, ka tas ir stilīgi.
Maija Rudovska: Mēs zinām, ka 2020. gadā radošās stipendijas piešķīrums neiekļāva kuratorus. Un tad bija iekšējā šūmēšanās, gribējām rakstīt vēstules, uznāca pandēmija, tad tas kaut kā aizgāja. Bet laikam tas atstāja iespaidu, un 2021. gadā kuratori varēja saņemt stipendiju. Bet tas nenozīmē, ka viena gada laikā ar vienu šādu lēmumu un ar to, ka akadēmijā ir šis kuratoru kurss, kas arī ir ļoti nesena vēsture, ka tagad kaut kas ļoti būtiski ir mainījies. Bet izmaiņas notiek, lēni gan. Bet šī izpratne par kuratoru ir būtiska tiem, kas strādā reģionālajos muzejos un reģionālajās kultūras institūcijās, kur potenciāli varētu notikt ļoti labas izstādes un projekti.
Bet ja pašiem profesionāļiem kultūrvidē nav izpratnes ne par kuratoru lomu, ne par laikmetīgo mākslu, ne par to, kāds ir veiksmīgs projekts, tad jāveic plašāka izglītošana Latvijā. Ja nav šīs izpratnes, tad idejas arī paliek zemākā līmenī.
Vēl ir ļoti daudz darāma darba.
Auguste Petre: Mana pieredze rāda, ka neizpratne par to, kas ir kurators, ir tieši tiem, kas ir mākslas vidē.
Ir gadījumi, kad cilvēks piesavinās šo kuratora titulu, līdz galam nesaprotot, kas tas ir un ko tas nozīmē. Mani tas kaitina, jo es zinu, cik šis darbs ir grūts.
Jo, aizejot uz šādu izstādi, citiem savukārt veidojas priekšstats, ka kuratora darbs ir vienkāršs. Bet kopumā izmaiņas ir jūtamas. Esmu vadījusi nodarbības vidusskolā, un jaunā paaudze māk atbildēt uz jautājumu, kas ir kurators, viņi saprot šī vārda nozīmi.
Kas jums sniedz vislielāko gandarījumu kuratora darbā?
Maija Rudovska: Man laikam ir tāds tīri personisks gandarījums, ka kaut kas ir sanācis, ka cilvēki un es pati esmu apmierināta. Vislielākais gandarījums ir tas, ja tas, ko esmu darījusi, pēc tam ir rezonējis kaut kur tālāk.
Es pat ļoti sajūsminos, ja kaut kas, ko es daru, pēc tam tiek aiznests kādā citā projektā. Es neuztraucos, ja kāds kaut ko ir nokopējis. Man ir svarīgi, ka idejas iet apkārt, plūst, veidojas lielāka vēlme izzināt mākslu un mākslas klātbūtne mūsu dzīvē.
Līna Birzaka-Priekule: Ļoti daudz kas, sākot ar mazām lietām un beidzot ar to, ka es redzu, ka tas projekts ir iedzīvināts; ka es redzu, ka no kāda projekta taps kaut kas ilglaicīgs, piemēram, grāmata. Bet tāpat arī katrs projekts ir pašpildinošs, jo tu daudz lasi, iemācies kaut ko jaunu, satiecies ar daudziem cilvēkiem,
katrs projekts tevi bagātina, tāpēc kuratora darbs ir neizsmeļami interesants.
Auguste Petre: Katrs projekts ir gandarījums, un atsauksme vai komunikācija par šo projektu ir sildoša. Es laikam esmu tajā fāzē, kad man lielāko gandarījumu sniedz komunikācija ar māksliniekiem jau pēc projekta un ka vēlāk viņš turpina ar tevi sadarboties. Vai, piemēram, cits mākslinieks, kas novērtē tavu iepriekšējo projektu, vēlas sadarboties.
