Šogad māksliniece ir ne tikai dalībniece starptautiskajā fotogrāfijai veltītajā festivālā "Rīgas Fotomēnesis", bet arī tā kuratore. Elīna Semane ir fotogrāfe, kura ar saviem darbiem drosmīgi runā par ikdienā tuvām, taču bieži neērtām tēmām, pārliecinoši izmantojot provokāciju kā domāšanu izaicinošu izteiksmes līdzekli.
Festivāla "Rīgas Fotomēnesis" šī gada tēma ir dekadence. Festivāla dalībnieki ar saviem darbiem aicina nevis ļauties iemidzinošām estētiskās mākslas baudām, bet domāt par to, kas notiek ar mums un kurp mēs kā sabiedrība ejam. Izstādēs skatāmi tieši, brutāli, neracionāli, izaicinoši, sarkastiski, atskurbinoši dažādos medijos veidoti vietējo un ārvalstu autoru darbi, atsedzot "dekadences" jēdziena šķautnes un saistību ar šī brīža aktuālajiem notikumiem – pandēmiju, politisko populismu, karu Ukrainā, kas mūsu acu priekšā krasi maina sabiedrības vērtību sistēmu.
Līdz 22. jūnijam festivālā būs apskatāmas sešas personālizstādes – Elīnas Semanes izstāde "Mic Drop", Ievas Stalšenes izstāde "Nevainība", Evijas Ābramas izstāde "Live Poop Die", Aleksejs Gordins izrāda savus darbus izstādē "Es pārdevu divas gleznas, bet nekļuvu laimīgs", Anna Dzērve piedāvā izstādi "Red Velvet", kā arī iespējams apskatīt Lindas Vilkas izstādi "Drupaču revolūcijas, vakardienas rezolūcijas". Savukārt grupas izstādē jau iepriekš minētajiem māksliniekiem pievienojas arī Dmitrijs Gerasimovs (Igaunija), Tobiass Kleins (Vācija), Envija, Lī Čepmans un Roberts Brastiņš (Latvija).
Ieva Saulīte: Tu esi atpazīstama ar gana provokatīvu darbību jau vairāku gadu garumā. Visskaļāk ir izskanējušas tieši performances. Vai pirmais notikums, kur izskanēja tavs vārds visskaļāk, bija izstāde kapos?
Elīna Semane: Jā, tas laikam bija tāds pirmais, kas uztaisīja tādu diezgan lielu rezonansi gan sabiedrībā, gan manā ģimenē.
Bet kā sākās tavs ceļš kā māksliniecei?
Mans ceļš sākās tieši ar interesi par fotogrāfiju. Es mācījos analogo fotogrāfiju pie Andreja Granta, pēc tam es iestājos ISSP skolā, kas ir laikmetīgās fotogrāfijas izglītības platforma. Tad es sapratu, ka fotogrāfija kā medijs man bija jau kā jāt visu laiku uz viena zirdziņa, un man gribējās paplašināt savu mediju loku, ar ko es varu izpausties mākslā, un tad es iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā. Kaut kā pamazām, esot aktīva arī fotogrāfijas laukā, es nonācu līdz tam, ka esmu festivāla kuratore un māksliniece vienlaicīgi. Par kuratori es neesmu mācījusies, man nav izglītības kūrēšanā.
Kāpēc tu izvēlējies tieši fotogrāfiju?
Jau kopš tīņu gadiem, kad man bija kaut kādas pirmās kameras, es visu laiku kaut ko fočēju, filmēju, man tā interese vienkārši vilkās līdzi. Un tad es uzzināju par iespēju mācīties pie Andreja Granta, un tā tas viss sākās.
Sākotnēji biju super apsēsta ar analogo fotogrāfiju. Man šķita, ka tā ir super maģija, es biju absolūti iemīlējusies analogajā, es varēju stundām ilgi kopēt tās bildes.
Un tagad es esmu tik tālu aizgājusi, ka es profesionālas kameras vispār neizmantoju. Es visu fotografēju tikai ar telefonu.
Tātad kāpiens no augstas klases, smalkas kopijas līdz pat telefonam. Vai tu izvēlies telefonu ar īpaši smalku kameru?
Es teiktu tā – kāds ir, tāds ir. Visi mani telefoni ir bijuši "Iphone". Un tas, kā es tos dabūju – man mamma atdod savus vecos, līdzko viņa nopērk jaunus modeļus. Tā kā apzināti es nekad neesmu pirkusi telefonu vai arī domājusi par to, kāda ir kamera. Mācoties pie Andreja Granta, mēs apguvām fotogrāfijas kompozīciju un fotogrāfijas vēsturi, un tad viņš teica tā – vajag šo visu iemācīties, lai pēc tam to varētu apzināti aizmirst.
Ir svarīgi zināt, ko tu dari, kāds ir tas konteksts, kurā tu darbojies, kāds ir pats medijs, bet pēc tam jau tu brīvi vari iet savu ceļu.
Agrāk es daudz staipīju līdzi gan analogās kameras, gan digitālo kameru. Bet, pirmkārt, analogi ir ārkārtīgi dārgi, otrkārt, tas ir arī neērti, jo es bildēju katru dienu, un ir forši, ka es kameru vienkārši varu ielikt kabatā vai somiņā. Man svarīgi ir tas, ko es nobildēju, nevis tas, cik ļoti liela izšķirtspēja ir tiem pikseļiem, un es arī drukāju lielas fotogrāfijas. Mani īsti neuztrauc neprofesionālas kvalitātes izdruka lielos izmēros.
Kas ir tas tēmu loks, ar ko tu strādā?
Pirmkārt, es strādāju ar cilvēka, manuprāt, represētajām tumšajām pusēm, kuras es vēlos cilvēkos atvērt, jo, man šķiet, ka tieši paraudzīšanās sejā tām tumšajām pusēm pēc tam atvieglo cilvēku.
Šobrīd es esmu novērojusi, ka tiek stāstīts par kaut kādām afirmācijām un kaut kādiem pozitīvisma ieskaidrošanas teikumiem sev, bet tas viss, manuprāt, tiek balstīts tādā pilnīgi muļķīgā izpratnē par realitāti, kas patiesībā ir tālu prom no tā visa. Tas, kas mani interesē, ir paskatīties kaut kādām lietām acīs.
Man māksla nav terapija, tam ir domāta psihoterapija. Man māksla nozīmē darīt dzīvē to, ko es vēlos darīt.
Es esmu cilvēks, kas nevar iziet uz kompromisu, lai arī, piemēram, nav regulāri ienākumi vai citas nestabilas nianses šajā profesijā, bet es nevaru darīt neko citu kā tikai to, ko es gribu un mīlu. Un par to terapeitisko dabu runājot – bieži, man liekas, ir dzirdēts tas teiciens, ka mākslai vajag ciešanas.
Man ir pilnīgi pretēji. Man šķiet, ka ciešanas ir ļoti neproduktīvas radošām darbībām, man liekas, ka māksla ir jārada baudā, jo iedvesma ir ļoti pozitīva sajūta.
Bet, precīzāk formulējot, kas ir tas, ko es daru – es to saucu par brutālo fotogrāfiju. Es gribu būt brutālākā latviešu fotogrāfe. Tāda ambīcija man jau bija pirms tam, un es uzskatu, ka es arī tāda esmu. Es arī uzskatu, ka es esmu labākā fotogrāfe Latvijā. Vienreiz to pateicu savai draudzenei, un viņa uz mani sadusmojās. Bet nu ir visas iespējas mani pārspēt.
Man šķiet, ka Latvija ir ļoti pateicīga vide, pateicoties tam, ka te tik daudzas lietas nenotiek. Konkurence mākslā ir tik salīdzinoši niecīga ar to, kas notiek pasaulē.
Līdz ar to ir daudzas nišas, kur tu vari izpausties. Piemēram, ar šo Fotomēnesi vai ar manām tām brutālajām fotogrāfijām.
Tava izstāde "Mic Drop", kas ir daļa no lielās Rīgas Fotomēneša programmas... Ko mēs varam sagaidīt no šīs izstādes?
Šajā izstādē pats skatītājs kļūst par daļu no mākslas darba. Gan telpa, gan skatītājs, jo izstādē ir gan instalācija, gan fotogrāfija, arī skulptūra. Manā izstādē ir vairāki spoguļi, kur ir asiņainās fotogrāfijas, kas it kā lien ārā no tiem spoguļiem. Šos darbus radot, es izmantoju tehniku, ka es no spoguļa aizmugures slīpēju, tā kā skrāpēju nost to reflektīvo daļu un to fotogrāfiju liku no aizmugures. No priekšas izskatās, ka tur kaut kas nāk ārā, bet tā kā tas ir saskrāpēts, tas rada to sajūtu, ka aiz spoguļa varētu būt vēl kaut kas. Vēl šeit parādās tēma par narcisu, kurš sevi apbrīnoja spogulī, līdz viņš nomira no tā.
Tas jau nav viegli, paskatīties pašam uz sevi, ne tikai skatītājam, bet arī man. Tad tas, ko es gribēju šajā izstādē darīt, ir šo skatītāju kaut kā konfrontēt, nevis izklaidēt.
Festivāla tēma ir dekadence. Man ļoti patika manifestā piedāvātais īpašības vārdu plūdums – tieša, brutāla, neracionāla, izaicinoša, sarkastiska, atskurbinoša māksla. Ir skaidrs, ka ideja jau nenāca reizē ar Ukrainas karu, bet iestrādes tika veidotas jau senāk.
Jā. Pie šīs programmas mēs sākām strādāt jau pagājušā gada beigās. Patiesībā tā ideja pie manis atnāca pavisam netīšām, bet tieši laikā. Es bieži mājās, darot kādas ikdienišķas lietas, mēdzu fonā klausīties vai nu kādas lekcijas, vai intervijas, un man netīšām "YouTube" algoritms bija izmetis Jurģa Liepnieka lekciju Filozofijas fakultātē par dekadenci. Un tad man ieslēdzās tāds klikšķis. It kā tās domas un kritika, ko dekadenti izvirzīja tolaik – pasaules apšaubīšana, daudzu lietu kritizēšana, man liekas, ir aktuāli pilnīgi visos laikos. Bet vai mūsu pasaule iet uz iznīcību? To es nezinu. Gribētos cerēt, ka nē.
